518 jauni Latvijas pilsoņi pagājušā gada laikā radušies ne piedzimšanas, bet naturalizācijas kārtībā no gada sākumā Latvijā saskaitītajiem 182 375 nepilsoņiem un 62 635 citu valstu pilsoņiem.
Tīri aritmētisks vingrinājums (182 375 + 62 635) / 518 dod rezultātu, ka šādā tempā naturalizācija aizņemtu vēl 473 gadus jeb 6-7 cilvēku mūžus. Tas acīm redzami izslēdz iespēju pieņemamā termiņā sasniegt 99,9% pilsoņu īpatsvaru.
Kāpēc kaut kas tāds vispār vajadzīgs? Vajadzīgs tas nav, bet Latvijai jālavierē starp ietekmīgu starptautisko organizāciju prasībām atskaitīties par tuvošanos šādam ideālam. Šī situācija atgādina par padomju laikiem, kad tieši tāpat tika prasītas atskaites par 99,9% balstiesīgo piedalīšanos vēlēšanās un tālāk par to, ka 99,9% no balsojušajiem atbalstījuši to vienīgo kandidātu, kurš noteikts attiecīgajam vēlēšanu apgabalam.
Jau kopš Latvijas neatkarīgas atjaunošanas brīža pastāv, bet tik ilgā laikā tā arī nav nostiprināts līdzsvars starp Latvijai izvirzītajām prasībām un politiķu nevēlēšanos tās izpildīt kaut vai tāpēc, lai neatkārtotu padomju režīma kļūdas. Tagad mēs zinām, ka režīms uzskatīja 99,9% rezultātu vēlēšanās par pārliecinošu apliecinājumu tautas paklausībai, bet īstenībā tauta gāza režīmu pie pirmās izdevības. Tieši tāpat nebūtu labi, t.i., nebūtu droši valstij paļauties uz iedzīvotāju lojalitāti tikai tāpēc, ka gandrīz visi iedzīvotāji pasludināti par attiecīgās valsts pilsoņiem. Daudz drošāka ir tieši tāda kārtība kā tagad Latvijā, kad, pirmkārt, visi neapmierinātie drīkst un reāli var izceļot un, otrkārt, pat šeit uz vietas viņi bez lielām pūlēm, izdevumiem vai bažām var gan iegūt, gan atdot Latvijas pilsonību. Šādā veidā varas iestādes ļauj darboties protesta noskaņojuma izplūdes ventilim un nemaldina pašas sevi par šo noskaņojumu.
Latvijai gan ir grūtības pārliecināt citu valstu un starpvalstu iestāžu politiķus un ierēdņus par pašsaprotamām lietām. Naturalizācijas sakarā to kārtējo reizi atgādināja Valsts prezidents Egils Levits. Pagājušā gada rudenī viņš jau bija sācis sava tēla spodrināšanu ar mērķi saglabāt amatu šogad noliktajās prezidenta vēlēšanās. Tāpēc viņš parūpējās, lai 9. septembrī aģentūra LETA uzplatītu viņa apgalvojumu, ka “masveida naturalizācija bez individuālas pārbaudes nav pieļaujama". Par to nebūtu vērts runāt (nevarētu izpelnīties ievērību), ja publika nezinātu, ka nepieļaujamās lietas nepieļaušana ir problēma.
Jāpievērš uzmanība tam, ka samērā nesen Latvija izpildīja prasību piešķirt savu pilsonību visiem jaundzimušajiem neatkarīgi no tā, kāda attieksme un plāni pret šo valsti ir viņu vecākiem. Arī tādai pilsonības pakaļmešanai katram, kas te pagadījies, Latvijas politiķi bija ļoti ilgi spurojušies pretī, līdz tomēr piekāpās pietiekami stingram uzbrēcienam.
Tagad Latvija mākslīgi, bet bez naturalizācijas uzpūš savu pilsoņu skaitu par vairākiem simtiem gadā. Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) uzturētā Fizisko personu reģistra datiem, pirms Latvijas pilsonības automātiskās piešķiršanas šeit dzimušajiem vairāki desmiti bērnu mantoja no vecākiem Latvijas nepilsoņa statusu, bet vairāki simti ieguva saistību ar citām valstīm atbilstoši viņu vecāku valstspiederībai. Tāda bija situācija brīdī, kad 2020. gada 1. janvārī tika palaists pilsonības automātiskās piešķiršanas pilotprojekts. Taču arī pirms tam ir darbināti mehānismi, kuru dēļ bez Latvijas pilsonības atstāto bērnu skaits kopš Latvijas Republikas atjaunošanas ir dilis daudz straujāk nekā jaundzimušo kopskaits:
Tabula prasa paskaidrojumus. Pirmkārt, PMLP dati nekad nesakrīt ar citas valsts iestādes -Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem it kā par to pašu iedzīvotāju kopskaitu u.c. raksturojumiem. Otrkārt, PMLP nav spējusi ievietot Fizisko personu reģistrā 2021. gada rādītājus.
Latvijas valsts ar naturalizāciju un vēl citos veidos pasteidzina kaut formālas sabiedrības viendabības veidošanos, bet vairāk paļaujas uz to, ka problēmas atrisināsies pašas no sevis. Proti, ka nepilsoņi nomirs un aizceļos. Šādai nostājai arī ir savs arī ir savs aritmētiskais pamatojums. Ir iespējams sameklēt skaitļus, kuru apstrāde sola nepilsoņu kā kaut cik pamanāmas sociālās grupas izzušanu pārskatāmākā laika posmā nekā 483 gadi.
Ar prasību samazināt nepilsoņu skaitu Latvijas Republika sadūrās jau pirmajā mirklī pēc savas atjaunošanas. Šo mirkli gan varēja pastiept dažu gadu garumā, taču 1995. gada 1. februāris izrādījās pēdējais brīdis, kad valsts sāka pieņemt pilsonību mantošanas kārtībā nedabūjušo iedzīvotāju lūgumus uzņemšanai Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā. Šo lūgumu apstrādei bija nodibināta Tieslietu ministrijai pakļauta Naturalizācijas pārvalde. Tās producēto ziņu arhīvā atrodams skaitlis, ka 1995. gada sākumā valstī bijuši aptuveni 735 tūkstoši nepilsoņu. Savukārt CSP atspoguļo situāciju tā, ka 1996. gada sākumā Latvijā dzīvojuši 670 478 nepilsoņi un 2022. gada sākumā - 182 375 nepilsoņi. Tādējādi nepilsoņu skaits samazinājies par 488 103 cilvēkiem 26 gadu laikā. Naturalizācijas devums šajā samazinājumā ir apmēram 148 800 jauni pilsoņi, kamēr 340 tūkstoši cilvēku vienkārši izgaisuši.
Nepilsoņu izceļošana un nomiršana bijušo galvenie faktori, kas uzturējuši viņu skaita samazinājuma tempu vidēji pa 19 tūkstošiem cilvēku gadā. Atliek vien tādu tempu turpināt! Uzreiz redzams, ka 182 103/19 000 ir mazāk nekā 10 gadi līdz Latvijas pilsonības izplešanai no mums prasītajā 99,9% apjomā. Pārejot no aritmētikas uz matemātiku, šāds aprēķins jāatzīst par nekorektu, bet politiski un psiholoģiski tas izskatās ļoti pieņemams.
Naturalizācijas pārvaldei bija lemts pastāvēt 15 gadus. Tā krita par upuri 2008. gada ekonomiskās krīzes uzspiestajai Latvijas valsts budžeta konsolidācijai un 2010. gada martā tika pievienota PMLP. Pēc CSP datiem, nepilsoņu skaits tad jau bija samazināts uz pusi līdz 300 tūkstošiem.
Latvijas pilsonības prasīšanas uzplūdi bija piedzīvoti pirms 2004. gada, kad Latviju uzņēma Eiropas Savienībā un Latvijas pilsoņa pase tādējādi sāka izraisīt daudz lielāku respektu. Tomēr jāatzīst, ka nebūt ne visi cilvēki tā uzskatīja. Ir manīta arī diametrāli pretēja plūsma prom no nepilsoņa statusa un pat no Latvijas pilsonības uz Krievijas pilsonību. Šo cilvēku daudzums tagad tiek inventarizēts, lai izpildītu 13. Saeimas mantojumā atstātu likumu (grozījumus Imigrācijas likumā). Tas uzdod anulēt uzturēšanās atļaujas Latvijā tiem Krievijas jaunpilsoņiem, kuri par tādiem kļuvuši no Latvijas pilsoņiem vai nepilsoņiem, ja viņi neiesniedz apliecinājumu par valsts valodas apguvi likumā noteiktā līmenī. Šādu cilvēku skaitam vajadzētu būt ap 18 tūkstošiem. Likuma izpildes gaita parādīs, cik no šiem cilvēkiem ir dzīvi, atrodas Latvijā un grib palikt Latvijā.
Nosacījumi Krievijas pilsoņu palikšanai Latvijā tika mainīti pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai. Šis uzbrukums ir milzīga nelaime, bet Latvijai tas varbūt palīdzēs izgrozīties no sliktām sekām, kādas draudēja līdz ar Latvijai uzspiesto pienākumu automātiski piešķirt pilsonību jaundzimušajiem. Proti, no Latvijas pilsoņiem, kuri nesaprot ne vārda latviski. Latvijas valsts uzturētās skolas šobrīd vēl producē tādus jauniešus masveidā.
Tagadējā Krišjāņa Kariņa valdība nav pirmā, kas devusi solījumus, ka ne tieši šodien, bet drīzumā latviešu valodu visiem bērniem un jauniešiem sākšot mācīt tā, lai kaut ko iemācītu. 33 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šāds solījums izklausās vairāk jocīgs nekā ticams, bet Krievija ar karu iekustinājusi lavīnu, kas tik tiešām daudz ko izmainīs.
