Cik daudz Ukraiņu bēgļu paliks Latvijā uz mūžu?

© Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Latvijai savas drošības dēļ jānovēl Ukrainai graujoša un ātra uzvara pār iebrucējiem no Krievijas pat tad, ja tā nozīmē atteikšanos no labumiem, kādus mūsu ekonomikai dotu Ukrainas bēgļu palikšana Latvijā.

Arhīvs

Ne tikai Latvijai ir grūti nosēdēt uz vismaz diviem krēsliem uzreiz. Mums par to ir neērti žēloties, ja tuvumā ukraiņi, kuriem vēl vairāk savstarpēji izslēdzošu mērķu. Ukrainas bēgļu gadījumā to apliecina Ukrainas Nacionālās bankas vadītājs (глава) Andrijs Pišnijs (attēlā) publikācijā “Aiz robežām palikuši vairāk nekā astoņi miljoni ukraiņu. Kā dabūt viņus atpakaļ?” “Mums vajag atspēkot maldīgos priekšstatus par viņu uzturēšanās negatīvo ietekmi uz patvēruma valstīm un uzsvērt to ārkārtējo nozīmi, kāds katram ukrainim piemīt no mūsu valsts viedokļa.”

Citiem vārdiem sakot, vajag vienlaicīgi uzturēt ukraiņu pozitīvo tēlu kā vienu no priekšnoteikumiem, lai citas valstis turpinātu palīdzēt Ukrainai karā pret Krieviju, bet vajag arī izdarīt tā, lai citas valstis būtu ar mieru šķirties no cilvēkiem, kuri tām labi noderētu pašām.

Baņķieru sastādītai bilancei jātic

Runa te ir tikai par bēgļiem, kuriem bijusi izdevība tikt pāri Ukrainas robežai ar Eiropas valstīm. Kara gada laikā lielākas vai mazākas Ukrainas bēgļu grupiņas devušās vēl tālāk un tagad kaut vai internetā ir pamanāmas gandrīz vai visās pasaule valstīs. Atsevišķi jānorāda uz Krieviju un tās pielikumu Baltkrieviju. Tās vairs nav atzīstamas par Eiropas valstīm un tajās nonākušos ukraiņus (valstspiederības nozīmē) tikai formālu iemeslu dēļ nākas skaitīt kopā ar bēgļiem. Pēc būtības tie ir vai nu repatrianti, kas atgriezušies savā garīgajā, bet daudzos gadījumos arī fiziskajā dzimtenē pēc svešā zemē Ukrainā pavadīta laika, vai arī Krievijas sagrābti gūstekņi. Krievija laupa ukraiņus (bērnus!) tieši tāpat kā Ukrainas graudus, rūpnīcu iekārtas un veļas mašīnas. Šo cilvēku lēmumi un iespējas atgriezties vai neatgriezties Ukrainā veidosies principiāli savādāk nekā to cilvēku lēmumi, kurus karš izmētājis no Latvijas līdz Ugunszemei.

Attiecībā uz ukraiņu bēgļu ekonomisko efektu Eiropā A. Pišnijs citēja Starptautiskā valūtas fonda aprēķinus, ka Eiropas Savienības dalībvalstu kopējie izdevumi Ukrainas bēgļu izmitināšanai esot 30 līdz 37 miljardi eiro jeb 0,19 līdz 0,23% no savienības iekšzemes kopprodukta (IKP). Taču bēgļu ierašanās nenozīmē, ka no šī kopprodukta kaut kas tiek atņemts. Tieši pretēji, kopprodukts pieaug. Vispirms tas notiek uz kopējā patēriņa pieauguma rēķina. 2022. gadā ukraiņi esot Eiropa iztērējuši 20 miljardus eiro no tā, ko spējuši paņemt līdzi no Ukrainas un saņemt patvēruma valstīs kā balstus un tālāk arī kā algas.

“Ukraiņi aktīvi integrējas Eiropas darba tirgū,” atzīmēja A. Pišnijs. Paldies par to “apstākļiem, kādus radījuši mūsu partneri, un mūsu pilsoņu aktīvajai uzvedībai,” viņš paskaidroja. Tālāk viņš atsaucās uz Eiropas Centrālo banku, ka vidējā termiņā darba attiecībās nonākšot 25-55% bēgļu un darbaspēka apjoms ES uz viņu rēķina pieaugšot par 0,2−0,8%.

Poļi prot apsaimniekot naudu un bēgļus

Arhīvs

Līdzīgā veidā svaigus datus apstrādājis Anatolijs Ameļins (attēlā), kurš apgādājies ar direktora titulu paša izveidotā “Ukrainian Institute for the Future". Pēc viņa sagatavotās informācijas, Polija pagājušajā gadā iztērējusi ukraiņu bēgļu dēļ 8,3 miljardus eiro no valsts budžeta un ES mērķdotācijām, taču tajā paša laikā papildinājusi savas valsts budžetu ar 2,4 miljardiem eiro no ukraiņu samaksātajiem nodokļiem.

Tātad viss ir labi Eiropā, bet ne Ukrainā. Bēgļu skaitu Eiropā un tālāk pasaulē A. Ameļins noapaļoja uz deviņiem miljoniem un atgādināja par vēl pāris miljoniem cilvēku Krievijā. Kopējie cilvēku zaudējumi sasniedz 1/4 daļu no Ukrainas iedzīvotāju skaita pirms Krievijas uzbrukuma. Tātad zaudēti arī 25% darbspējīgo un 25−30% no iespējamā patēriņa. Viņaprāt, Ukrainas 2022. gada IKP samazinājums ir identisks cilvēku skaita zudumam, nevis postījumiem, kādus Ukrainai nodara Krievija ar pilsētu sagraušanu, ālēšanos Zaporižjes atomelektrostacijā utt., utt.

“Kāds secinājums? Pamatā bēdīgs,” atzina A. Ameļins. “Pēc uzvaras karā mēs saņemsim sagrautu ekonomiku un saspiestu patēriņa tirgu bez ekonomiski aktīviem ukraiņiem un ukrainietēm, kas paliks ārpus Ukrainas, un karavīrus, kas atgriezīsies no frontes ne tikai ar uzvaru, bet arī ar daudziem jautājumiem varai un mums visiem. Morāli nelasīšu. Pats grūtākais mums vēl priekšā. Bet vispirms ir jāuzvar!”

Kvantitatīvi zaudējumi atņem arī kvalitāti

Ekrānšāviņš

Ticami ir vēl bēdīgāki novērtējumi par Ukrainas cilvēkresursu zaudējumiem. 10-11 miljoni cilvēku ir 1/4 daļa no 41 130 432 iedzīvotājiem 2022. gada februārī, ar ko beidzas Ukrainas statistika iestādes publicētā datu rinda. Ekonomists Jevgeņijs Astahovs (attēlā) ir publiskojis no Ukrainas 2023. gada valsts budžeta paskaidrojumiem izplēstu fragmentu ar norādījumu, ka likumprojekts sagatavots, rēķinoties ar 34,5 miljoniem iedzīvotāju nevis 2023., bet jau 2022. gada sākumā.

Ekrānšāviņš

Līdzīgi kā Latvija līdz 2007. gada robežlīguma noslēgšanai ar Krieviju savā teritorijā iezīmēja Abreni, Ukraina līdz šai baltai dienai mēdz iekļaut Krimu un Donbasu savas teritorijas un iedzīvotāju kopumos. Tas ir pareizi no morāles un jurisprudences viedokļiem, tomēr praktiski ir apgrūtinoši ik reizi izsekot, vai Ukrainas platība un iedzīvotāju skaits uzrādīti ieskaitot, vai neieskaitot Krievijas 2014. gadā faktiski okupētās teritorijas. Tāda dubultgrāmatvedība tika piekopta laikā kopš 2015. gada pamiera ar frontes līniju nostabilizēšanos līdz 2022. gada 24. februārim, kad Krievija atsāka uzbrukumu Ukrainai un frontes līnijas jau vairākas reizes pārzīmētas ļoti būtiski. Ja par izejas punktu ņem resursus, kādi Ukrainas likumīgās valdības rīcībā bija pirms Krievijas tagadējā uzbrukuma, tad nākas samierināties ar to, ka cilvēku ziņā Ukraina zaudējusi trešo daļu vai pat vairāk.

Protams, Ukrainai tagad ir reālas cerības 2014. gada zaudējumus atkarot, taču valsts likumīgo robežu atjaunošana neatdos valstij cilvēkus, kuri tajā dzīvojuši 2014. gadā. Tikai tālākā notikumu gaita parādīs rezultātu, kas slēpjas aiz šādiem kvantitatīviem precizējumiem. Proti, vai trešo daļu iedzīvotāju zaudējusi valsts savas atjaunošanas procesā spēs parādīt tādus pašus brīnumus, kādus tagad rāda karā pret krievu iebrucējiem.

Kā laika zobs grauž patriotismu

Arhīvs

Vienkāršāk sakot, tas ir jautājums, “vai cilvēki pēc kara atgriezīsies un ar cik lielu skaitu no viņiem valsts var rēķinātie?” Tieši uz tādu jautājumu pagājuša gada 11. decembrī atbildēt uzņēmās Ukrainas Zinātņu akadēmijas Demogrāfijas un sociālo pētījumu institūta direktore Ella Libanova (attēlā). Publikācijas datējums šajā gadījumā svarīgs, jo cilvēku noskaņojums mainās līdzi kara gaitai un tādiem notikumiem kā ASV prezidenta Džozefa Baidena brauciens uz Kijivu. Pētnieki cenšas šo noskaņojumu izteikt vārdos un skaitļos.

Neilgi pirms gadu mijas E. Libanova atsaucās uz Ukrainas un Eiropas valstu sociologu paveiktu aptauju datiem, ka 80-90% aptaujāto izteikuši gatavību atgriezties Ukrainā. Pirmajā brīdī daudzsološi, ka viņi to apņēmušies darīt “pie pirmās izdevības". Taču pēc būtības tas ir pieļāvums neatgriezties nekad, jo uz izdevību trūkumu var atsaukties visi, visur un vienmēr. Konkrētajā gadījumā runa bijusi par cilvēku mājokļiem un drošību, kuru atbilstība normālai dzīvei ir ļoti plaši stiepjams jēdziens. Tāpēc “es ne pārāk ticu šiem skaitļiem, jo šeit izpaužas patriotisms, mode un neveiklība izskaidrot sev un apkārtējiem lēmumu palikt,” atzina E. Libanova. Par ticamāku viņa uzskata to, ka Ukrainā atgriezīsies trešdaļa bēgļu, kā konstatēts līdzīgās situācijās citur pasaulē. Tas gan būtu zemākais rādītājs, kas varbūt neattieksies uz ukraiņiem. Augstāku atgriešanās prognozi var balstīt uz fakta par 200 tūkstošu vīriešu atgriešanos Ukrainā pēc kara sākuma ar pamatmērķi karot pret iebrucējiem.

Par to nu gan nav nekādu šaubu, ka patriotisms ukraiņiem tiešām piemīt. Tomēr arī patriotismu spēj sagrauzt laika zobs: “Katrs mēnesis aiz robežām padziļina adaptēšanos turienes dzīvei - uzlabo valodas zināšanas, paver skolas un augstskolas bērniem un dod darbi viņu mātēm,” uzskaitīja E. Libanova.

Šobrīd šķiet ticami, ka liktenis neizspēlēs ar ukraiņiem tādu joku kā ar latviešiem, kuri daudzus Jaungadus trimdā sagaidīja ar tostu “Nākamgad Rīgā!” Un tā tas vilkās 45 gadus jeb divas paaudzes. Pēc tam Rīgā atgriezās vai vismaz iegriezās labi ja 3% no to skaita, kurus varēja uzskatīt par latviešiem vai nu pēc piedzimšanas Latvijā līdz Latvijas okupācijai, vai pēc piedzimšanas trimdinieku ģimenēs.

Izpēte

Kremļa propagandisti kārtējo reizi sākuši ciest sakāvi, kad diskusijās par iespējamu Polijas un Baltijas valstu kareivju nosūtīšanu uz Ukrainu dažādu atbalsta funkciju veikšanai Latvijas pusē iesaistījies viens no pasaules vadošajiem militārajiem videoblogiem.