Nodokļu likuma grozījumu projekta statusā esošais priekšlikums iekasēt algas nodokļus atbilstoši Valsts ieņēmumu dienesta aprēķiniem par to, kādām šīm algām jābūt, sāk līdzināties pilotprojektam par uzņēmumu grāmatvedības atdošanu valstij.
Latvijas valsti pārstāvošais Valsts ieņēmumu dienests (VID) izrādās ļoti labi ieredzēts Latvijas Darba devēju konfederācijā (LDDK), ko valsts, savukārt, pasludinājusi par savu sociālo partneri lēmumu pieņemšanai par nodokļiem un citām svarīgām iekšpolitikas tēmām. Latviešu literatūras pamatlicēju Kaudzīšu vārdi “Augstā dziesma, skani, skani...” lieliski raksturo LDDK atbildi “Neatkarīgajai” uz it kā pavisam piezemētu jautājumu par LDDK attieksmi pret valdības priekšlikumu kārtējo reizi grozīt likumu “Par nodokļiem un nodevām”.
Pašlaik aktuālo grozījumu saraksts garš un daudzpusīgs, bet šajā reizē jautājums bija tikai par vienu priekšlikumu dot tiesības VID izrēķināt, kādam būtu jābūt katra uzņēmumu darbinieku atalgojumam un aplikt ar nodokļiem šo aprēķinu rezultātā iegūtās, nevis uzņēmumu nosauktās summas. Ar vairākiem šīs idejas aspektiem “Neatkarīgā” jau ir iepazīstinājusi publikācijā “Nodokļu likumā gatavo nevainības prezumpcijas atcelšanu". Tajā iekļauta arī LDDK standartatbilde, ka uzņēmēju un valdības pārstāvji patiešām apspriežas arī par algas nodokļu iekasēšanu. Ļoti drīz “Neatkarīgajai” tika sniegta daudz saturiskāka atbilde, ko formulējusi LDDK tautsaimniecības eksperte Inese Olafsone:
-Valsts kontrole ir sniegusi ieteikumu Finanšu ministrijai sadarbībā ar VID pilnveidot normatīvo regulējumu nodokļu kontroles procesa efektivizēšanai.
VID īstenojamās nodokļu kontroles efektivizēšana paredz pilnveidot pieejamo informāciju un informācijas apmaiņu, tostarp arī liekot uzsvaru uz analītisko rīku izmantošanu un tā rezultātā iegūtās informācijas analīzi. Tādējādi katrs pieņemtais lēmums par pārbaudes uzsākšanu izriet no iedziļināšanās situācijā un ir pamatots ar atbilstošiem faktiem un pierādījumiem. Citiem vārdiem - VID, izmantojot sev pieejamo informāciju, arī papildus to vācot, uzlabojot analītiskos rīkus iegūs pārliecību par to cik liela varētu būt budžetā nesamaksātā summa un arī nokavējuma nauda.
Likumprojektā ietvertais nodokļu administrācijas pārbaudes risinājums ar paziņošanu uz aprēķina pamata par “aplokšņu algām” ir jauns, paredzot neatbilstības gadījumos īstenot mērķtiecīgus un uz riska analīzi balstītus uzraudzības pasākumus. Tas nemainīs nodokļa iekasēšanas kārtību, bet rezultātu gan tas varētu mainīt.
Vienā teikumā to var izteikt ar vārdiem, ka uzticēt VID privāto, bet tāpat arī valsts un pašvaldību uzņēmumu un iestāžu darbinieku algu rēķināšanu vajag un, otrkārt, to reāli iespējams izdarīt. Dzīvosim nesatricināmā pārliecībā, ka katrs VID “pieņemtais lēmums par pārbaudes uzsākšanu izriet no iedziļināšanās situācijā un ir pamatots ar atbilstošiem faktiem un pierādījumiem”.
Likumprojekts kopš pagājuša gada novembra atrodas Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā, kam Saeima uzlikusi atbildību par tā tālāko virzību. Šobrīd nekādas virzības nav. Komisijas darbinieki “Neatkarīgajai” paskaidroja, ka šobrīd viņi nodarbojas tikai un vienīgi ar valsts 2023. gada budžeta projekta un ar to tieši saistīto likumprojektu apstrādi atbilstoši likumu pieņemšanas procedūrām. Tikai pēc šo likumu pieņemšanas komisija sagatavos grafiku par termiņiem citu komisijai nodoto likumprojektu izskatīšanai un sagatavošanai uz Saeimas plenārsēdēm.
Ir ļoti būtisks iemesls, kāpēs par konkrētā likumprojekta virzīšanu uz pieņemšanu nav jāšaubās. Likumprojekts taču tika sagatavots Finanšu ministrijā ministra Jāņa Reira laikā, ko apliecina viņa uzvārds zem likumprojekta (attēlā). Pa to laiku tika pārvēlēta Saeima. Vēlētāji atzina J. Reiru par pārāk bargu, konkrēti par pārāk skopu kungu un deputātu simtniekā viņu neiekļāva. Viņa paša partijas “Vienotība” priekšnieks Krišjānis Kariņš paziņoja, ka vēlētāju izbrāķētus politiķus valdībā neņems ne no vienas partijas. Ar šādu un vēl citiem paņēmieniem K. Kariņam izdevās sastādīt savu otro valdību, kurā viņa partijas pārstāvju daudz. Latvijā, lūk, izveidota parlamentārā demokrātija, kurā ministru partijiskās piederības sadalījuma aptuveni jāatbilst ievēlēto deputātu partijiskajam sadalījumam. Šīs pašas sistēmas tālākās sekas ir tādas, ka parlamenta deputātu skaits netiek samazināts uz to deputātu rēķina, kuri aiziet no parlamenta uz valdību. Viņu vietas aizpilda citi deputātu kandidāti no aizgājušo partijām. Ar šādu deputātu skaita paplašinājumu J. Reirs iekļuva Saeimā un kā premjera partijas pārstāvis ieņem Budžeta komisijas priekšsēdētāja vietu. Tādējādi J. Reirs ir kļuvis par galveno J. Reira iesniegto priekšlikumu vērtētāju.
Šobrīd J. Reiram nav nekādas vajadzības pārskatīt savu iepriekšējo darbību. Tās rezultātā viņš taču formāli saņēmis paaugstinājumu amatā. Ja Saeima pilnvaro un ar saviem lēmumiem uztur vai gāž valdību, tad Budžeta komisijas priekšsēdētājs uzrauga finanšu ministru.
No otras puses, nekas neliecina, ka no J. Reira mantojuma vismaz nodokļu iekasēšanas sadaļā gribētu atteikties viņa pēctecis Arvils Ašeradens. Pavisam nesen plašaziņas līdzekļos viņš sevi eksponēja ar lozungu “Latvijā ir pārāk mazs nodokļu slogs - valsts vajadzībām nepietiek". Taisnība, ka ar Latvijā iekasējamo nodokļu masu valsts aparātam nepietiek komfortablai dzīvei, bet nav taisnība, ka nauda trūkumu nosaka pārāk zemais nodokļu slogs. Par to “Neatkarīgā” ir atgādinājusi pērnā gada 18. oktobra publikācijā “Latvijas valdība melo par zemiem nodokļiem”.
Nekādās diskusijās par nodokļu sloga faktisko svaru valdība jeb tās sabiedrisko attiecību speciālisti arī tobrīd neielaidās. Valdību neinteresē šejienes nodokļu likmju un iekasēšanas pasākumu salīdzinājumi ar citām valstīm, bet tikai tas, vai vēl ir iespējas izsūkt no šejienes fiziskajām un juridiskajām personām vairāk naudas. Pilnīgi vienalga, vai naudas ieguves avoti saucas par nodokļiem vai nodevām, obligāto apdrošināšanu, valsts uzņēmumu tarifiem vai vēl kā savādāk. Tāpat nav nozīmes, vai iegūtās naudas daudzumu palielina maksājumu likmju celšana, vai šajā reizē apspriestais priekšlikums, kas, atkārtojot I. Olafsones formulējumu, “nemainīs nodokļa iekasēšanas kārtību, bet rezultātu gan tas varētu mainīt”.
Tagadējais priekšlikums atsauc atmiņā traci pirms astoņiem gadiem, kad valsts piešķīra sev tiesības piedzīt nodokļu parādus no uzņēmumu amatpersonām. Ja tagad runa ir par nevainības prezumpcijas atcelšanu (ierobežošanu?), tad toreiz tika atņemts saturs Latvijas uzņēmējdarbības pamatā liktajai burtu kopai SIA: tātad sabiedrībai ar ierobežotu atbildību, kurai pēc definīcijas jānošķir uzņēmuma manta no tās īpašnieku mantas. Arī tas svarīgi, cik lielā mērā uzņēmumu īpašnieku sastāvs sakrīt vai nesakrīt ar to vadītāju sastāvu un kādā veidā vadītāji var vēlāk pierādīt, ka uzņēmumu nodokļu parādi no viņiem piedzīti nepamatoti, jo īstenībā viņi bijuši nevis vadītāji, bet faktisko vadītāju - uzņēmumu īpašnieku pavēļu pildītāji. Bet vai šī nauda vispār tikusi un tagad tiek piedzīta par labu valstij?
Retrospektīvā skatījumā atklājas, ka 2015. gada 1. janvārī piešķirto tiesību izmantošanā bijuši divi posmi. VID “Neatkarīgajai” paskaidroja, ka sākotnēji “minētais regulējums bija ļoti šaurs” un vairāku gadu laikā VID spējis uzsākt tikai 11 procesus par nesamaksāto nodokļu atlīdzināšanu valstij. Taču 2020. gadā VID panācis šaurā regulējuma paplašināšanu un tāpēc “piemērošanas statistika ir būtiski pieaugusi". Šo statistiku VID publicē savā mājaslapā tiešsaistes režīmā. Pašlaik atbilstošajā sadaļā “Juridisko personu saraksts - maksājumu atlīdzināšanas process” figurē 135 ļoti maz ko izsakošu uzņēmumu nosaukumi bez tālāka paskaidrojuma, cik daudz naudas šādā veidā VID papildus iekasējis - vai šī nauda ir lielāka par toreizējo traci un tagadējās VID izmaksām, algojot darbiniekus naudas piedzīšanai no esošo vai varbūt jau izputējušo uzņēmumu vadītājiem.
