Neatkarīgie siltuma un elektrības ražotāji ar savām koģenerācijas stacijām kļuvuši Rīgai tikpat lieki kā jau skandalozi pazīstamie, daudzus desmitus miljonus eiro prasošie kovida vakcīnu krājumi. “Rīgas Siltums” gatavo shēmu, kā no koģenerācijas uzņēmējiem atpirkties ar maksu par viņu uzņēmumu dīkstāvi.
Februāra sākumā Rīgas mazās koģenerācijas uzņēmēji sāka publiski žēloties, ka tiek iznīcināti pavisam brutālā veidā. Viņu sāpes tika paustas žurnāla “Forbes” 7. februāra laidienā ar jau virsrakstā visu pasakošu domu, ka “Valstij un Rīgas domei piederošais “Rīgas Siltums” no iedzīvotājiem izkrāpj un izšķērdē vismaz 785 tūkstošus eiro nedēļā".
“Lai arī Ekonomikas ministrijai un Rīgas domes piederošajam “Rīgas Siltumam” nedēļā nepieciešami 93 000 MWh siltumenerģijas, uzņēmums iepirkumu sludina vien par 18 361 MWh, un arī tos pašus pamanās nopirkt paši no sevis. Iedzīvotāju pārmaksa - 785 tūkstoši eiro nedēļā. Privātajiem siltumenerģijas ražotājiem - dīkstāve”, publikacijas ievadā rakstīja “Forbes”
Aprēķini izdarīti, balstoties uz siltuma tirgus datiem nedēļā no 4. līdz 11. februārim atbilstoši kalendāram, kādu ieviesis “RS”. Proti, trešdienās “RS”, vadoties no meteorologu prognozēm, sezonālo svārstību pieredzes, siltumapgādes sistēmas tehniskā stāvokļa u.c. datiem sagatavo siltuma patēriņa prognozi nedēļu uz priekšu, ceturtdienās izsludina tās iepirkumu un paziņo konkursa uzvarētājus - uzņēmumus, no kuriem pirks enerģiju laika posmam no sestdienas līdz nākamai sestdienai.
Privātuzņēmēju pacietības mērs bija pilns tad, kad viņi visi tika pasludināti par zaudējušiem konkursā “RS” pusmāsas uzņēmumam “Latvenergo”. Valsts energouzņēmumu ģimeniskās saites ir tādas, Ekonomikas ministrija pārvalda “Latvenergo” pilnībā un “RS”, kā jau teikts, uz pusēm ar Rīgas domi.
Pēc “RS” konkursa matemātikas izrādījās, ka “Latvenergo” tarifi 173,84 eiro /MWh TEC-1 ražotnē un 178,34 eiro/MWh TEC-2 ražotnē esot zemāki nekā 102,98 eiro/MWh, ko prasīja mazais ražotājs “Eco Energy Riga", 98,47 eiro/MWh, ko prasīja uzņēmums “Rīgas Enerģija” un 96,64 eiro/MWh, ko prasīja uzņēmums “Green Riga”. Zaudētāji sametās kopā un publiski paziņoja savas konkursa cenas, ko savstarpējās konkurences dēļ parasti nedara.
“Viņiem ir taisnība aritmētiski, bet ne pēc konkursa noteikumiem, kuriem viņi paši piekrituši, piedaloties konkursā," šos skaitļus “Neatkarīgajai” komentēja “RS” valdes priekšsēdētājs Ilvars Pētersons (attēlā).
Konkursa noteikumi pirmajā acumirklī izskatās kā rakstīti tieši pēc privāto ražotāju pasūtījuma. “RS” vispirms viņiem pajautā, cik daudz siltuma viņi vispār spējīgi saražot nākamā konkursa nedēļā. Pēc tam “RS” pasūta “Latvenergo” tik daudz siltuma, cik gribot negribot jānosedz starp privāto piedāvājumu un Rīgas vajadzībām. Uz to daudzumu nekādas konkurences nav un siltuma cena ir tāda, kādu “Latvenergo” saskaņojis ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju (SPRK). Februārī, tātad, jāmaksā nepilni 180 eiro/MWh, kas pamatā izriet no dabasgāzes cenas, par kādu “Latvenergo” gāzi pircis. Mazo ražotāju zemākās cenas balstās uz šķeldas cenām.
I.Pētersons vispirms pauž, cik būtu jauki, ka konkursā laistā siltuma daudzuma īpatsvars vēl jo vairāk pieaugtu, jo tas taču palētinātu “RS” gala tarifus, vairāk atbilstu RS klientu maksātspējai utt. Šajā sarunas fāzē arī viņam 98 ir mazāk nekā 178. Taču nākamajā solī viņu vēl vairāk iepriecina “Latvenergo", kas piedalās konkursā ar vēl zemākas cenas siltumu. Konkrētajā nedēļā “Latvenergo” izmeta mazos ražotājus no tirgus ar piedāvājumiem pārdot siltumu par 70-80 eiro/MWh.
Aprakstītā situācija izraisa divus jautājumus. Pirmais, no kurienes “Latvenergo” izbur lēto siltumu? Citiem vārdiem sakot, vai tik tā cena nav rezultāts šķērssubsīdijai no dārgā siltuma? Otrais, kāpēc “RS” nesamazina pasūtījumu “Latvenergo” par lētāk piedāvātā siltuma daudzumu?
“Tāpēc, ka tad mēs atgrieztos konkursa sākuma punktā un vispār netiktu ne pie kāda siltuma,” atbild I. Pētersons. Lai šo atbildi saprastu, nākas šķetināt atbildi uz pirmo jautājumu.
To noteikti zina gandrīz visi, ka Rīgas TEC-1 un TEC-2 ražo gan siltumu, gan elektrību. Ja uzsvaru liek uz elektrības ražošanu, tad siltums ir tās ražošanas atkritums, no kura jātiek vaļā vai nu dzesēšanas torņos, kas visā pasaulē pazīstami kā sastāvdaļas TEC siluetos, vai pilsētnieku mājokļu radiatoros, kā arī ražošanas uzņēmumos. Tādā gadījumā nevis, sacīsim, rīdziniekiem jāmaksā par siltumu, bet jāsaņem no “Latvenergo” atlīdzība par siltuma utilizāciju.
Tomēr tas būtu pārāk skaisti, lai tā tiešām notiktu. Īstenība ir pilnīgi pretēja. Rīdzinieku šomēnes samaksātie 178 eiro/MWh pilnībā nosedz gāzes izmaksas tādā apmērā, it kā “Latvenergo” vispār nebūtu jātērē dabasgāze elektrības ražošanai. Elektrības pašizmaksā tiek ierēķināti tādi sīkumi kā turbīnu jaudas samazinājums, lai atstātu vairāk enerģijas tvaikā, kas caur turbīnām ar tālākiem enerģijas apstrādes paņēmieniem tiek ievadīts apsildes sistēmā tieši 90 grādu temperatūrā.
Kā “Latvenergo” izdevies pārliecināt SPRK par augsto siltuma tarifu un tieši tāpat par augstu cenu elektrībai?
"Latvenergo" Regulācijas lietu vadītājs Kristaps Ločmelis norāda, ka “Latvenergo” vienlaicīgi jāstrādā brīvajā elektrības tirgū “NordPool” biržas aptvertajā plašumā un jāgarantē pietiekams siltuma daudzums Rīgai neatkarīgi no tā, vai gaisa temperatūra būtu -2 grādi kā vakar, vai -22 grādi kā daudzkārt pieredzēts. Bet nav nekādu garantiju par elektrības - tieši “Latvenergo” piedāvātās elektrības - pieprasījuma pieaugumu proporcionāli tās ražošanai kā siltuma blakusproduktam. Tāpēc “Latvenergo” dotas tiesības nopelnīt jebkurā gadījumā. Lai uzņēmums izlemj, vai tam izdevīgāk tikt vaļā no elektrības par atkritumu cenu, vai darbināt TEC katlus tikai siltuma ražošanas režīmā.
Ja strāva tomēr tiek ražota, “NordPool” parūpējas, lai arī zemas pašizmaksas produkts iegūtu cienījami augstu cenu, “Latvenergo” no šādas cenas pelnītu, maksātu dividendes valstij un sava meitas uzņēmuma “Sadales tīkls” personā dotos pie SPRK pēc augstākiem sadales tarifiem, kuru piesaiste elektrības cenu kāpumam jau daudz apspriesta.
Nepieciešamību segt reālo pieprasījumu tikpat labi var pagriezt elektrības virzienā, tādā gadījumā tiešām noliekot siltumu uz robežas starp blakusproduktu un atkritumu. Ja “Latvenergo” no “NordPool” saņem ziņu, ka tuvākajās dienās varēšot pārdot daudz dārgas elektrības, tad tas iedarbina TEC uz pilnu jaudu un piedāvā “RS” siltumu par cenām, kas vairākas reizes zemākas nekā SPRK apstiprinātās. Tādā gadījumā privātajiem siltuma ražotājiem darba Rīgā vairs nav.
“RS” un “Latvenergo” vienbalsīgi atzīst mazo ražotāju neizdevīgo situāciju un sola to labot. Taču viņi neļaus privātajiem atkost gabalu no “Latvenergo" piedāvājuma augsto cenu apgabala. Tā vietā būs kompensācijas par dīkstāvi jeb nekonkurēšanu uz “Latvenergo” zemo cenu apgabalu. Tad “Latvenergo” ar drošākām izredzēm tikt vaļā no siltuma kā elektrības blakusprodukta piegādās vairāk lētā siltuma, palienot zem tagadējiem tarifiem tik zemu, ka nākamie tarifi kļūtu zemāki un tik un tā ļautu savākt naudu, ar ko atpirkties no privātajiem piegādātājiem.
Tas tik tiešām šaušalīgs atklājums, ka atjaunojamo energoresursu lietošanas lozungs un OIK uzkurinātā alkatība izspiedusi no aprites daļu no “Latvenergo” reāli saražotā siltuma, kas tagad tiek izniekots atmosfēras, nevis pilsētas sildīšanai. Tagadējās energoresursu - gan dabasgāzes, gan aiz tām klunkurējošas šķeldas - cenas piespiedušas rīkoties ar šiem resursiem taupīgāk vai vismaz domāt, kā ar tiem rīkoties taupīgāk. Ja tagad iesāktā domāšana Rīgas gadījumā novedīs līdz reāliem darbiem, tad līdz vasarai jārada shēma, kā apmaksāt nevis šķeldas lietošanu ar klasisko OIK (OIK-1), bet nelietošanu ar OIK-3. Vietu OIK-2 valdība rezervējusi līdz galam nenovestajai shēmošanai ar elektrības cenām.
Pastāv milzīga līdzība starp Latvijā nevienam nevajadzīgajām kovida vakcīnām un tieši Rīgā nevajadzīgajām šķeldas koģenerācijas stacijām. Pēc fizikas likumiem tās nevar konkurēt ar lieljaudas TEC. Gan vakcīnas, gan koksnes dedzinātāji Rīgā ir ne tik daudz Latvijas, cik visas Eiropas Savienības mērogā pieļautas muļķības apliecinājums.
Enerģētikā nav runa tikai par naudu, bet par OIK apmaksātu dabas resursu izķērdēšanu. Lieta aizgājusi tik tālu, ka Eiropas Komisijai nācās vismaz izrādīt mēģinājumus kaut ko saglābt, pēc kuriem Latvija nav tikusi skaidrībā, ko īsti no mums tagad prasa. To “Neatkarīgā” jau atspoguļojusi pērnā gada nogales publikācijā “Ministrijas putrojas, vai šķeldai jāpiemēro emisiju nodoklis".
