Krišjāņa Kariņa otrās valdības jaunās un vecās ministrijas tā arī nav novedušas līdz rakstiskai un juridiski saistošai formai pirms pāris mēnešiem izteiktos solījumus neapmierināt valsts uzņēmumu “Augstsprieguma tīkls” (“AST”) un “Sadales tīkls” (“ST”) prasības daudzkāršot elektroapgādes tarifus.
Ar prasībām pēc augstākiem tarifiem abi valsts uzņēmumi nāca klajā neilgi pēc pagājušā gada 1. oktobrī notikušajām 14. Saeimas vēlēšanām. To rezultāti apliecināja valdošās koalīcijas partiju un jo īpaši Ministru prezidentu deleģējušās “Vienotības” prasmi pasniegt sevi vēlētājiem ja ne kā lielākos starp varoņiem, tad mazākos no ļaunumiem. Protams, ka tarifu paaugstināšanas projektu pieteikšana pirms vēlēšanām būtu bojājusi to rezultātus no varas saglabāšanā ieinteresēto aprindu viedokļa. Aktualizētos fakti, ka “AST” pārvaldīja Finanšu ministrija, kurā ministrs atbilstoši Latvijas politiskajām tradīcijām pārstāv premjera partiju - tātad “Vienotību”, bet “ST” ir meitas uzņēmums “Latvenergo”, kas līdz ar Ekonomikas ministriju atdots Nacionālajai apvienībai (NA). Tāpēc valsts uzņēmumi savu ministriju, ministru un politiskās varas virsotņu kopskatu pirms vēlēšanām nebojāja un tādējādi palīdzēja gan “Vienotībai", gan NA nostiprināt savas pozīcijas. Taču pēc vēlēšanām pienāca īstais laiks nākt klajā ar sabiedrībai nepatīkamiem lēmumiem, lai pēc iespējas ilgākā laikā līdz nākamajām vēlēšanām sabiedrība par šiem notikumiem aizmirstu.
Izrādās gan, ka nekas nav tik vienkārši, kā sākumā šķita. K. Kariņa pārsēšanās no pirmās valdības uz otro valdību tik un tā prasīja laiku un spēli uz publiku. Tajā ietilpa premjera uzdevums Ekonomikas ministrijai un Finanšu ministrijai nodrošināt šīm ministrijām pakļauto uzņēmumu tarifu projektu pārbaudi un pārskatīšanu ar it kā pašsaprotamu mērķi samazināt ja ne tarifus, tad vismaz to pieauguma tempu. Par uzdevumu izpildi ministrijas atskaitījās vispirms pagājuša gada 20. decembrī un pēc tam jau šī gada 24. janvārī.
Par atskaitēm un to apspriešanu zināms tikai tik, cik pēc tam ministri atstāstīja, jo pati apspriešana notika sabiedrībai slēgtā režīmā. Tas nozīmē, ka nav iespējams nedz vērot un klausīties valdības sēdē notiekošo, nedz lasīt valdībai iesniegtos dokumentus. Atlika un atliek ticēt, ka tarifu pieaugums būšot uz pusi lēnāks. Tā jau 20. decembra apspriedes rezultātus atstāstīja jaunveidojamās Klimata un enerģētikas ministrijas ministrs, vēl viens “Vienotības” pārstāvis Raimonds Čudars. Vēlāk to pašu teica ekonomikas ministre Ilze Indriksone. Mutisku solījumu līmenī viss tā arī palicis.
Iestāžu skaidrojums tarifu projektu grozīšanas lēnajai gaitai ir birokrātiskā jezga. Līdz ar gadu miju tika datēts nākamais pakāpiens Klimata un enerģētikas ministrija tapšanā. Proti, jaunā ministrija skaitījās ieguvusi adresi, kurai Ekonomikas ministrija un arī Finanšu ministrija varēja aizsūtīt sagataves šo ministriju pārziņā esošo uzņēmumu tarifu projektu grozīšanai. Tāda, lūk, esot politiskā vienošanās jaunajai ministrijai atdod tarifu noteikšanu uzņēmumiem, kuri paliek veco ministriju pārziņā. Situācija kā īpaši radīta tam, lai visas iesaistītās puses varētu aizvietot lemšanu ar atrunāšanos, kāpēc tās neko nolemt nevar vai nedrīkst.
Ir vairāki apsvērumi, kāpēc valdība un tās izpildinstitūcijas attiecībā uz elektroapgādes tarifiem nogaida. Droši vien pārspīlēti būtu teikt, ka valdība cer uz problēmu izzušanu vai aizmiršanu. Drīzāk tā ir ļaušanās notikumu gaitai. Izveidosies kaut kāda situācija, kas prasīs vai parādīs, kādiem šiem tarifiem jābūt.
Pirmkārt, valsts uzņēmumu tarifi ir saistīti ar valsts budžetu kā neafišēts nodokļu paveids. Ar monopoluzņēmumu tarifiem valsts izķeksē naudu, ko iedzīvotāji un uzņēmumi spēj paslēpt no Valsts ieņēmumu dienesta. Uz to norāda pavisam svaigs jaunums valsts 2023. gada budžeta projekta anotācijā, kurā Finanšu ministrija lepojas ar situāciju, kurā “kā nepieciešamie finanšu resursi ir izmantoti... papildu iemaksas valsts budžetā no valsts kapitālsabiedrībām, nodrošinot nepieciešamo finansējumu 141 miljona eiro apmērā”. Ja, piemēram, medicīnas nozare izveidos spiediena grupu, kuras prasību apmierināšanai vajadzēs vēl pārdesmit miljonus eiro, tad to vākšanai labi noderēs valsts uzņēmumi. Tas nekas, ka slimnīcas kā lielas elektrības patērētājas būs lielas medicīnai it kā papildus piešķirtās naudas maksātājas. Politiķiem taču galvenais parādīt, ka viņi sabiedrības viedokļus uzklausījuši un prasības izpildījuši.
Otrkārt, to nosaka neziņa par elektrības cenām, kas tiešam svārstās līdzi vēja virzienam gan kā pašam vējam, gan kā vēja atnestiem vai neatnestiem lietus mākoņiem, kuru gaitas nosaka elektrības ražošanas iespējas Daugavas HES kaskādē. Diemžēl vēl jo grūtāk paredzamas ir dabasgāzes cenas, kuras nosaka spekulācijas ar šo produktu biržā Holandē. No tām, savukārt, izriet elektrības cenas “NordPool” biržā Norvēģijā, kas elektrības cenu lēkāšanai pieliek vēl savas intereses un dzinuļus. Pārskatāmā nākotnē Latvija nespēs saražot vietējam patēriņam pietiekamu elektrības daudzumu vispār un noteikti ne “zaļo” enerģiju, kas nebūtu dabasgāzes dedzināšanas produkts.
Elektrības patērētāju mēģinājumu radīt savu spiediena grupu “Neatkarīgā” jau ir atspoguļojusi pagājuša gada 30. decembra publikācijā “Vai elektrības patērētāji patiešām maksās jebkuru cenu?”
Tas bija stāsts par kustību “Par pašpietiekamu elektroenerģiju Latvijā”:
- 28.decembrī sevi parādīja četri kustības pieteicēji. Viņi uzskatāmi personificēja interesentus veltīt laiku (bet laiks ir nauda) Latvijas energoapgādes dokumentu studēšanai un uz tāda pamata radušos secinājumu paušanai. Divi no viņiem ir Atmodas laika aktīvisti, kuriem Atmoda deva atspēriena punktu ilgai karjerai pašvaldībās. Attiecīgi - Mārim Niklasam Cēsīs un Aleksandram Lielmežam Mālpilī; turklāt A. Lielmežs ir enerģētiķis pēc izglītības. Otri divi ir par pāris paaudzēm jaunāki elektrības mikroģenerācijas, t.i., Saules paneļu īpašnieki. Viņi pārstāv jo īpaši apdraudētu grupu, jo valsts uzņēmuma “Sadales tīkls” (ST) piedāvātais tarifu projekts ir tāds, lai elektrības mikroģenerētāji nevis saņemtu samaksu par elektrības tīklos ielaisto elektrību, bet maksātu “ST” par tīklu piesārņošanu, pārkarsēšanu utt. ar nevienam nevajadzīgu elektrību. Saules baterijas uzstādījušajām mājsaimniecībām tādā gadījumā būs izdevīgāk samaksāt atkritumu apsaimniekotājiem vienu reizi par paneļu aizvākšanu, nekā maksāt ST nemitīgi par tiesībām uz elektrības ražošanu.
Kustība joprojām pastāv un kaut kādā veidā pat stiprinās, jo palicis spēkā iemesls, kuru kustības dibinātāji pietiekami atklāti nosauca 28. decembrī. Un, proti, “ka viņi nebūtu savākušies, ja ST tarifu pieaugums iekļautos dienišķajos 20-30%, nevis lēktu virs 100%". Turklāt šie 100% ir kā vidējā temperatūra slimnīcā, kas maz ko izsaka par konkrētiem slimniekiem. 100% elektrības apgādes tarifu gadījumā izsaka pat vēl mazāk, jo slimnieku ķermeņu temperatūru amplitūdu tomēr ļoti ierobežo cilvēku fizioloģija. Katrā ziņā, ierobežo daudz vairāk, nekā valsts izdotie likumi ierobežo valsti. 28. decembrī taču izpeldēja fakts, ka valsts vienlaikus gan sludina atbalstu mājsaimniecībām par elektrības iegūšanu no saules gaismas, gan sacer tādus tarifus mājsaimniecībās iegūtās elektrības ieplūdināšanai elektrotīklā, ar kuriem mājsaimniecībām jāpiemaksā par elektrība ražošanu.
Par apliecinājumu kustības esamībai kļuva šā gada 4. februārī organizēts pasākums “Par elektroenerģijas pašpietiekamību un taisnīgiem tarifiem“. Tā norises vieta bija Mālpils kultūras nams, kura izmantošana varbūt tika apmaksāta ar A. Lielmeža nopelniem bijuša Mālpils novada vadīšanā. Pie tā paša jāatzīmē, ka pasākumu par apmeklēšanas vērtu bija uzskatījuši trīs 14. Saeimas deputāti. Kā pirmais, kas Saeimā bija reaģējis uz kustības iniciatoru vēstījumiem, jānosauc no Apvienotā saraksta ievēlētais un par Vides, klimata un enerģētikas apakškomisijas priekšsēdētāju kļuvušais Andris Kulbergs. Viņš, tātad, pārstāv valdošo koalīciju. Pasākumā klāt bija arī opozīcijā palikušās Zaļo un zemnieku savienības deputāti Daiga Mieriņa un Harijs Rokpelnis.
Sarunas par privātpersonu un uzņēmumu iespējām iegūt ST piegādātu vai pašu ražotu elektrību ilga pusi no darba dienas. Kopā ar ceļu uz Mālpili un atpakaļ pasākums prasīja visu dienu, kuru pasākumam bija ziedojis nepilns simts cilvēku.
