Ja Latvijas 2023. gada budžeta projekta iesniegšanu Saeimā varētu vizualizēt pēc būtības, tad finanšu ministram Arvilam Ašeradenam vakar vajadzēja no Smilšu ielas uz Jēkaba ielu aizlidot inflācijas uzpūstā balonā.
Latvijas iedzīvotāju vairākumam šogad nāksies samierināties ar valsts finansējuma un sniegto pakalpojumu reālā apjoma samazināšanos. Koviddzīres beigušas un rēķins par tām piestādīts inflācijas veidā. Budžeta projektā izdevumu sadaļa palielināta par 2,233 miljardiem eiro, kas atbilst 18% pret pagājušā gada izdevumiem. Daudzu iemeslu dēļ šie 18% nesedz iztrūkumus, kādi nozaru, iestāžu un ģimeņu budžetos radušies inflācijas dēļ.
Pirmkārt, 18% aritmētiski kaut knapi pārsniedz 17,3%, ko statistiķi izrēķinājuši par aizvadītā gada inflācijas vidējo rādītāju starp - kā tagad izrādījies - mērenām cenām 2022. gada janvārī un augstām cenām 2022. gada decembrī, bet nekādi nepalīdzēs sadzīvot ar cenu celšanos šajā gadā kaut par prognozētajiem 8,5%.
Otrkārt, 2022. gada janvāra cenu iekļaušana 2022. gada vidējās inflācijas aprēķinā nepalīdz apmaksāt 2022. gada rudens un ziemas mēnešu rēķinus, kad cenas jau bija cēlušās par 20-22%, bet daudzu iedzīvotāju, iestāžu, uzņēmumu ienākumi palikuši 2022. gada budžeta likumā noteiktajā līmenī.
Treškārt, ne vidējā, ne 12 mēnešu inflācija neizslēdz atsevišķu cenu divkāršošanos, trīskāršošanos utt. Cenu pieaugumu šādā, nevis 17 vai 20-22% līmenī lieku reizi apliecināja budžeta izdevumu palielināšana pa savlaicīgi izveidotu kanālu, kas saucās par līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Tā bija visa aizvadītā gada tēma, ko “Neatkarīgā” iesāka 9. februārī ar ziņām par šo līdzekļu uzpūšanu gada pirmajos divos mēnešos:
“Krišjāņa Kariņa valdības 2022. gada 6. janvāra lēmumam palielināt savus izdevumus par 300 miljoniem eiro sekoja ļoti loģisks 1. februāra lēmums atkal palielināt izdevumus tikai par 250 miljoniem, jo februāris taču ir īsais mēnesis un apgūt liekus 300 miljonus ministriem būtu pārāk grūti.”
Šādā veidā valdība risināja krīzes situācijas, tajā skaitā nomierināja labāk organizētās protestētāju grupas, visā 2022. gada garumā. Tādējādi vieni izcīnīja kaut daļēju inflācijas kompensēšanu, ko valdība nevarēja un negribēja piešķirt visiem.
Ceturtkārt, šim gadam prognozētā astoņu procentu inflācija jānosauc ar atrunu, ka pagājuša gada inflācijas oficiālās prognozes no īstenības atšķīrās pieckārtīgi līdz desmitkārtīgi.
Piektkārt, sāpīga ir ne tikai inflācija, bet arī cīņa ar to. Kopš Latvija pati naudu nedrukā, šī cīņa atdota Eiropas Centrālajai bankai. Tā apņēmusies apkarot inflāciju ar refinansēšanas likmju celšanu, bet tā palielina arī valstu procentmaksājumus. Citiem vārdiem sakot, valstīm jāaizņemas vairāk, lai reāli iztērētu tikpat vai mazāk, cik paliek pāri pēc procentu nomaksas; vēl citiem vārdiem sakot, naudu mēs redzam apmēram tāpat kā pāri Latvijai lidojošu gaisa balonu.
Bez aizņemšanās Latvijas valdība, protams, arī šogad iztikt nevarēs. Jau minēto izdevumu pieaugumu par 2,233 miljardiem ieņēmumu pieaugums segs ar ieņēmumu pieaugumu par 2,025 miljardiem. Vadoties no pēdējo gadu pieredzes, valdības spējas iekļaut viena gada budžeta iztrūkumu pāris simtos miljonos šķiet maz ticamas.
Īpašs iemesls caurmēra finansējumu pieauguma atpalikšanai no inflācijas šogad ir valdībai uzspiestā nepieciešamība palielināt militāro budžetu augstu virs šī caurmēra. 2023. gada budžeta anotācijā sniegti tādi skaitļi, ka šā gada jaunajām prioritātēm atvēlēti 710 miljoni eiro, bet vienreizējām investīcijām valsts drošības spēju stiprināšanai un atbalstam Ukrainai tiks 354 miljoni eiro.
Latviju un tās valdību nekādi nevar vainot, ka ģeogrāfiski Latvija robežojas ar Krieviju un ka Krieviju pērn iebrukusi citā kaimiņvalstī Ukrainā. Līdz ar to ikvienai no Krievijas kaimiņvalstīm neizbēgami nākas gatavoties atvairīt agresiju. Varbūt tagadējā Krievija piepildīs savus draudus kompensēt neveiksmes Ukrainā ar labākām sekmēm jaunatvērtās frontēs, bet varbūt Krievijas atlūzas izmēģinās savu militāro spēku jaunu valstu robežu vilkšanā. Šiem notikumiem nav obligāti jāietilpst atlikušajos 2023. gada mēnešos un labākajā gadījumā tiem nav jānotiek vispār, bet nauda armijai un militāri rūpnieciskajam kompleksam jātērē nekavējoties. Vietējās militārās rūpniecības atrašanās aizmetņu stadijā diktē militāro izdevumu aizplūšanu uz ārzemēm.
Jauno, taupīgo 2023. gada dzīvi valdība iesāks uz medicīnas rēķina, radot ļoti uzskatāmu disproporciju starp inflāciju un tās kompensēšanu. Šo uzskatāmību nodrošināja arī kaut daži cilvēki vakar pie Saeimas. Medicīna izrādījās vienīgā nozare, kas spēja deleģēt cilvēkus piketam saistībā ar budžeta projekta ienešanu Saeimā (attēlā).
A. Ašeradens viņiem atbildēja ar laipniem vārdiem no jau iepriekš sagatavota špikera, ka “veselības nozares prioritārajiem pasākumiem papildus paredzētais finansējums sasniedz 85,8 miljonus eiro. Tas paredz uzlabojumus onkoloģijas jomā - plašākas diagnostikas iespējas, paliatīvās aprūpes pieejamības un kvalitātes uzlabošanu pacientiem mājās, specializētas pārtikas nodrošināšanu un jaunu onkoloģijas medikamentu iekļaušanu kompensējamo zāļu sistēmā. Tāpat paredzēts turpināt esošo terapiju pacientiem un pārskatīt apmaksas tarifus.”
Tiktāl viss izklausās skaisti un 85,8 miljoni ir neapšaubāmi vairāk nekā, piemēram, 61,6 miljoni eiro skolotāju algu celšanai, taču pret jau esošo medicīnas budžetu šī pieaugums ir tikai grūti pamanāms izcilnītis. Proti, 85,8 miljoni pret 1,505 miljardiem ir nepilni 6%, kas nekādi nekompensēs jau piedzīvoto un līdz šā gada beigām neizbēgamo inflāciju. No vienas puses, iespējams saskatīt salīdzināmās cenās izsakāmā budžeta samazināšanos medicīnai pat par 1/3 daļu. No otras puses, medicīnai taču netiek atņemts kovidhistērijas uzpūstais finansējums, kam tagad vajag dod jēdzīgāku pielietojumu nekā kovidrituāli.
Paša budžeta noformēšana un pasniegšana sabiedrībai arī ir apaugusi ar rituāliem jeb lozungiem, kam maz saistības ar īstenību. Konkrētajā reizē budžeta projektā, ciktāl par to var spriest pēc projekta anotācijas un paskaidrojumiem, kādus vakar sniedza A. Ašeradens gan Finanšu ministrijā, gan Saeimā kopā ar tās priekšsēdētāju Edvardu Smiltēnu un Finanšu komisijas priekšsēdētāju, A. Ašeradena priekšteci finanšu ministra amatā Jāni Reiru, maz kas attaisno apgalvojumus, ka “lai turpmākajos gados varētu īstenot ekonomikas transformāciju, saskaņā ar valdības deklarāciju kā svarīgākās prioritātes ir noteiktas valsts drošība, izglītība, enerģētika, konkurētspēja un dzīves kvalitāte, cilvēka un sabiedrības veselība". Varam ticēt vai neticēt valdības nodomiem un spējām veikt “ekonomisko transformāciju” “turpmākajos gados”, kamēr šajā gadā tas nemaz netiek solīts un netiks darīts, ciktāl valsts budžets tiek dēvēts par svarīgāko instrumentu šādai darīšanai.
