Eiropas Savienības kohēzijas un reformu komisāre Elisas Ferreiras vizīte iepriecina kā solījums izsniegt Latvijai iztikas minimumu. Viņas pašas vārdiem runājot, “kohēzijas politika ir palīdzējusi saglabāt puslīdz normālu funkcionalitāti”.
E. Ferreiras darba kārtībā vakar, 2. februārī bija tikšanās ar Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu, finanšu ministru Arvilu Ašeradenu (attēlā) un Saeimas deputātiem. Publisku paziņojumu viņa sniedza Finanšu ministrijā.
E. Ferreira Latvijā viesojas pirmo reizi. Viņās ceļš līdz šejienei bijis garš un ilgs. Cēlusies viņa no Portugāles kā Elisa Maria da Costa Guimarães Ferreira. Politisko karjeru veidojusi sociālistu partijā. No 2004. gada līdz 2016. gadam bijusi Eiropas Parlamenta deputāte. Uz brīdi atgriezusies dzimtenē kā Portugāles Centrālās bankas viceprezidente, bet 2019. gadā ieguvusi savas valsts deleģējumu uz Eiropas Komisiju. Vizītes jēga bija parādīt, ka starp Latviju un Eiropas Komisiju nav nekādu domstarpību, kas varētu kavēt Eiropas Ssavienības solīto līdzekļu piešķiršanu Latvijai un apgūšanu Latvijā.
Tagadējais Eiropas Komisijas sastāvs savu darbošanos uzsāka 2019. gadā. 2020. jūlijā tika panākta vienošanās Latvijai 2021.-2027. gadā piešķirt kopumā apmēram 10,5 miljardus eiro. No tiem E. Ferreiras kompetencē esošajai kohēzijas politikai pienācās 4,24 miljardi eiro. No šīs naudas ļoti grūti atšķirami 1,82 miljardi eiro, cik Latvijai apsolīti no Atveseļošanās fonda. Šāda papildu naudas dalīšana notiek ar atsauci uz Covid-19 - tātad uz slimību, no kuras atveseļoties vajagot ne vien atsevišķiem cilvēkiem, bet arī valstīm, Eiropas Savienībai un ekonomikai. Nozīmīgas naudas plūsmas uz Latviju turpinās subsidēt lauksaimniecību un nodrošināt “Rail Baltica” būvniecību.
Pēc kalendāra 2021. gadā sāktā ES plānošanas perioda līdzekļu apguves saskaņošana 2023. gada sākumā ir normāla Es prakse. Šobrīd Latvijai vēl ir tiesības pabeigt 2014.-2020. gada plānošanas perioda projektus. Lielā mērā tie ir patīkami pienākumi noformēt projektu izpildes pabeigšanu un saņemt par tiem gala atlīdzību no ES.
Tajā paša laikā jāsāk jauno projektu realizācija un jāpanāk, lai šogad ko kohēzijas un atveseļošanās fondu līdzekļiem Latvijā ieplūstu 1,3 miljardi eiro. Tāda naudas summa tuva 1/10 daļai no topoša Latvijas 2023. gada budžeta.
Tagadējā problēma Latvijai nav ES skopums, bet spējas sacerēt naudas tērēšanas projektus ar to vārdu krājumu, kādu ES tagad prasa un apmaksā. Lūk, kādi ir tagadējie lozungi un naudas summas, kādas būs iespējams uz šo lozungu rēķina norakstīt tagadējā plānošanas periodā laikā, kas noteikti ievilksies līdz 2030. gadam:
No lozungiem vien nav iespējams saprast, ar ko atšķirsies naudas tērēšana sociāli iekļaujošai Eiropai no nauda tērēšanas iedzīvotājiem tuvākai Eiropai; naudas tērēšana zaļākai Eiropai no naudas tērēšanas pārejai uz klimatneitralitāti u.tml. Tomēr kopš 2004. gada Latvijā izveidojies pietiekami biezs slānis ar ļaudīm, kuri paši spēj un citiem palīdz tikt pie ES naudas gan jau pierastās kohēzijas, gan jaunmodīgās atveseļošanas sadaļās.
Naudas tērēšanas rezultāti mēz būt gan labi, gan neitrāli, gan biedējoši. Saprotams, ka uzmanību vairāk piesaista un Eiropas Savienību simbolizē sliktais nekā labais. Lūk, pavisam nesens Neatkarīgajā aprakstīts piemērs, kā “Skolotāji ceļ trauksmi: vēstures (ne)mācīšanā viss samests “uz dullo””:
- “Projektam “Skola 2030” tika piešķirti nopietni līdzekļi. (..) 2018. gada 13. novembrī Ministru kabinets apstiprināja MK noteikumu grozījumus par projekta īstenošanu, palielinot projekta finansējumu līdz 18 458 382 eiro, kas ietver 15 689 624 eiro ESF finansējumu un 2 768 758 eiro valsts budžeta finansējumu,” teikts skaidrojumā par projektu “Skola 2030”.
Toms Gulbis uzskata, ka šī nauda “uzkrita uz galvas” un to vajadzēja apgūt - bez skaidra mērķa un vīzijas. Kā parasti. Taču šķiet, ka loģiski būtu radīt vēstures mācību grāmatu vidusskolēniem, nevis grābstīties pa tukšo kā mironim gar svecēm.
Rakstā pietiekami labi argumentēts, kāpēc T. Gulbim ir pamats tā uzskatīt un publiski apgalvot, ka “reformas izpildījums ir tik slikts, ka to pat nav iespējams novērtēt. (..) Manuprāt, ir grūti atrast par Oliņas kundzi sliktāku projekta vadītāju. Bet tika piešķirts ES finansējums, un to vajadzēja izmantot.”
Nav zināmi gadījumi, kad valsts iestādes pašas būtu vērtējušas ES palīdzības naudas tērēšanas reālos rezultātus, sekas un jēgu. Kritērijs ir bijis tikai viens - naudas piesaistīšana daudz maz atbilstoši katra konkrētā projekta un visa plānošanas perioda apguves grafikam. Līdz ar to nav pamata cerēt, ka turpmāk Latvija šo naudu tērēs jēdzīgāk nekā iepriekš.
Vakardienas piemēru ES naudas izšķērdēšanai deva A. Ašderadena atbilde uz “Neatkarīgās” jautājumu par sasaisti starp ES palīdzību un šim gadam vēl tikai topošo budžetu.
Ministrs izvēlējās nosaukt ES finansējumu valsts uzņēmuma, tieši Finanšu ministrijas uzraudzītā “Augstsprieguma tīkla” kapitālieguldījumiem elektrotīklu frekvences sinhronizēšanā ar Eiropas tīklu. Piemēra izvēle labi saprotama, jo kapitālieguldījumu segšana ar “Augstsprieguma tīkla” tarifiem palielinātu valsts budžeta iestāžu uzturēšanas izmaksas un apgrūtinātu A. Ašeradenam sastādīt valsts budžeta projektu. ES finansējums šajā gadījumā atkal nācis par sliktu, jo ES palīdzība nomaskē tos 36 miljonus eiro, par kuriem sinhronizācijas projekts mākslīgi sadārdzināts. “Neatkarīgā” to jau ir pietiekami izsmeļoši izskaidrojusi. ES apņēmusies segt 75% no politiski pareizās frekvences ieviešanas 114 miljonu eiro izmaksām. Tas dos Latvijai 85,5 miljonus, bet 25% no Latvijas pārmaksātajiem 36 miljoniem tik un tā gulsies uz vietējiem iedzīvotājiem. Ja ES palīdzības naudas nebūtu, tad varbūt nebūtu iespējama konkrētā blēdība un nebūtu riska, ka Latviju beidzot tomēr sodīs par tādu rīcību.
Oficiālā versija, ko vakar izklāstīja A. Ašeradens un atbalstīja E. Ferreira, akcentē iekšzemes kopprodukta pieaugumu Latvijā, izsakot to procentos no ES vidējā rādītāja. Rēķinot uz vienu iedzīvotāju, šis rādītājs laikā no 2004. Līdz 2021. gadam audzis no 47% līdz 72%. Ja pieaugumu izsaka šādi, tad jāņem vērā, ka pieaugumu izskaidrro arī Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanās Finanšu ministrijas norādītajā laika intervālā no 2 276 520 līdz 1 893 223 cilvēkiem. Turpretī ES iedzīvotāju kopskaits pa to laiku ir pieaudzis, ko pārlūkotajā laika periodā simbolizē 2015. gada bēgļu plūdi.
Aizvien sarūkošajam un novecojošajam Latvijas iedzīvotāju daudzumam atliek paļauties uz to, ka kaut kur ES plašumos notiekoša ekonomikas attīstība ģenerēs pietiekami daudz naudas, lai Eiropas Komisija ar sociālistes E. Ferreiras roku to varētu pārdalīt mums par labu.
