Nepilns pusmiljons eiro mēnesī no Latvijas iedzīvotāju iemaksām dzērienu pudeļu depozīta sistēmā netiek izņemts, bet gan 4,5 miljonu tukšu pudeļu veidā izkaisīts pa ielām un parkiem, grāvjiem, laukiem un mežiem.
Izkaisītā nauda ir tīrie zaudējumi pēc tam, kad naudu no sistēmas izņēmušas divas ļaužu grupas. Lielākā daļa depozītā iemaksātās naudas tiek atdota tās likumīgajiem īpašniekiem - pudeļu pircējiem, bet mazāko daļu naudas savāc labticīgie ieguvēji - izmesto pudeļu uzlasītāji, atkritumu konteineru pāršķirotāji. Naudas zudumam seko ekoloģiskie zaudējumi, kas daudzkāršojas un atgriežas finansiālo zaudējumu veidā.
Plastmasa vai nu pakāpeniski sadalās un piesārņo augsni un ūdeni, vai sadeg līdz ar pērno kūlu un piesmirdina gaisu. Šādā vai tādā veidā plastmasas sadalīšanās produkti sasniedz cilvēkus un nozīmē vairāk nekā tikai neērtības. Runa ir par vielām, kurām ticami piedēvēt vainu par slimībām, kuru ārstēšanas izdevumi traucas kosmosā. Lielākā daļa šo vielu līdz cilvēkiem nonāk caur augiem un dzīvniekiem, kuriem arī piemetās dažādas vainas, kas vismaz daļēji jāapmaksā cilvēkiem. Stikla iepakojumi pārvēršas lauskās, ar kurām cilvēki un dzīvnieki mēdz sagriezties. Visu šo gružu savākšana un noglabāšana likumīgā veidā var izrādīties ļoti būtisks izdevumu postenis teritoriju sagatavošanā būvniecībai, lauksaimniecībai vai atpūtai.
Visas šeit uzskaitītās nepatikšanas vajadzēja novērst depozīta sistēmai, kas tūlīt, tūlīt atzīmēs savu pirmā gada jubileju : “Kopš vakardienas tirgotāji vairs nedrīkst pārdot dzērienus, ja nav noslēguši līgumu ar valsts noteiktu dzērienu ražotāju pārstāvi “Depozīta iepakojuma operators” (DIO) par iztukšoto trauku savākšanu depozīta sistēmā,”, “Neatkarīgā” 2022. gada 7. februārī rakstīja un rādīja toreizējās Latvijas valdības locekļus, kuri stāvēja rindā ar tukšiem traukiem rokās. Depozīta sistēmas atklāšanu Latvijā simbolizēja nevis lentītes griešana, bet pirmo trauku iemešana tukšās taras savākšanas automātā.
Gada jubilejas svinēšana notika vakar, 1. februārī, Valsts vides dienesta telpās. Tur tika sniegts pārskats par depozīta sistēmas darbību gandrīz gada garumā. Ar sistēmas darbošanos sevi un citus apsveica tagadējais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Māris Sprindžuks (attēlā): “Esam procesa sākumā, bet daudzas Eiropas Savienības dalībvalstis tik un tā nav tikušas tik tālu kā mēs.”
Retorisks jautājums, vai M .Sprindžuks būtu uzņēmies vides aizsardzības ministra pienākumus, ja zinātu, ka viņa pienākumos ietilps arī vietas atrašana jaunai atkritumu izgāztuvei tad, kad atkritumu kalnu Getliņos vairs nevarēs uzbērt augstāku? Vai dzērienu iepakojumu depozīta sistēma būtiski palēninās šī kalna augšanu un aizkavēs nākamā atkritumu kalna vietas meklēšanu un milzu skandālus, kas šajā sakarā obligāti sacelsies? Vai varbūt M. Sprindžuks virzīs nākamās iniciatīvas atkritumu kalnā beramo atkritumu daudzuma samazināšanai?
Tie noteikti būtu nepopulāri pasākumi ar atkritumu šķirošanu un apsaimniekošanu, tajā skaitā dedzināšanu, pret ko sabiedrībai ir vēl viena alerģija. Tāpēc ļoti iespējams, ka pat gadījumā, ja pašreizējai Krišjāņa Kariņa valdībai būs lemts nostrādāt visus Satversmē atvēlētos četrus gadus, nekas būtisks atkritumu apsaimniekošanas intensifikācijā tomēr izdarīts netiks. Vakar sarunā ar “Neatkarīgo” ministrs aprobežojās ar vēlējumiem, ka būtu labi, ja būtu. Būtu labi, ja zinātniekiem izdotos atrast jaunus veidus, kā atgriezt atkritumus izejvielu kondīcijā. Tad izejvielas varētu pārdot, lai vismaz daļēji kompensētu atkritumu vākšanas, šķirošanas un pārstrādes izmaksas. Būtu arī iedvesmojoši piemēri, ar kuru palīdzību mudināt sabiedrību uzņemties neērtības ar atkritumu šķirošanu, glabāšanu un dalīto nodošanu. Diemžēl nav jūtama politiskā griba uzturēt atkritumu atgriešanu nākamo priekšmetu ražošanā tad, ja tehniski tas jau iespējams bez šo priekšmetu padarīšanas zelta cenā.
Piemēru bezgalīgam aplim izejvielas - priekšmeti - atkritumi - izejvielas - priekšmeti utt. vārda tiešā nozīmē rādīja rādīja DIO valdes priekšsēdētājs Miks Stūrītis. Attēlā viņš redzams ar stikla trauku, kurā plastmasas skaidiņas automātiski atšķirotas no depozītsistēmā laisto plastmasas pudeļu korķiem. No šīm skaidām varot saražot praktiski jebkuru citu plastmasas priekšmetu sadzīves vajadzībām un pēc tam to atkal samalt nākamajās skaidās nākamo priekšmetu ražošanai. Tomēr reāli tā tas nenotiek. Tikai tai plastmasai, kas patrāpījusies pudeļu korķos, tiek dotas lielas izredzes uz nākamo mūžu nākamajos plastmasas izstrādājumos. Ja šis izstrādājums būs jauns pudeles korķis, tad plastmasas izredzes uz trešo mūžu atkal būs lielas, bet ja tiks saražots ziepju trauks vai puķu pods, tad visticamāk, šie plastmasas gabali kļūs par sastāvdaļām Getliņu kalnā vai svešķermeņiem - inžu avotiem augsnē un ūdenī.
Te netiek apgalvots, ka atkritumu dalītā vākšana pastāvētu tikai depozīta sistēmas ietvaros un ārpus tās otrreizējai, trešreizējai un ceturtkārtējai pārstrādei netiktu savākts nekas. Nē, arī bez depozīta kaut kas savākts tiek, taču salīdzinoši maz un lielā netīrības pakāpē, kas pārstrādi apgrūtina un sadārdzina. Ja atkritumu dalīto vākšanu kaut cik pieņemamā veidā varētu nodrošināt bez depozīta, tad tāds Latvijā nemaz nebūtu ieviests. To taču ieviesa daudzus gadus vēlāk nekā Igaunijā un dažus gadus vēlāk nekā Lietuvā - tad, kad uz kaimiņvalstu fona nekādi nebija iespējams izgrozīties ar solījumiem sarīkot tādas atkritumu šķirošanas reklāmas kampaņas, pēc kurām šī šķirošana pietuvotos ar depozītmaksu uzspiestas šķirošanas rezultātiem.
Pat depozītmaksa nekur nedod 100% tuvu depozītsistēmas priekšmetu atgūšanu. Pasaules virsotnes, uz kurām DIO tiecas, atrodas 90% augstumā. “Ir cilvēki, kuri turpinās mest pudeles laukā pa automašīnas logu pat tad, ja depozītmaksu pacels līdz eiro. Bet ir cilvēki, kuriem 10 eirocentus ļoti vajag,” stāstīja M. Stūrītis. DIA pasūtītas aptaujas dati ir tādi, ka 0,6% aptaujāto (tātad 6 cilvēki no tūkstoša) nosaukuši tukšo pudeļu nodošanu par viņiem apkaunojošu. To pašu apliecina fakts, ka pašreiz visaugstākais rādītājs 71% apmērā sadalījumā pa depozītrauku grupām ir platsmasas alus pudelēm. Proti, nodot tukšu pudeli vismazāk kaunās tie, kuri neuzskata par apkaunojumu dzert alu no plastmasas pudelēm.
Ja sabiedrība, Getliņu kalna apgāšanas draudi vai Eiropas Savienība regulas neuzspiedīs kaut ko mainīt, tad depozīta sistēma Latvijā pašreizējā tvērumā pastāvēs vēl sešus gadus. Valsts vides dienesta ģenerāldirektore Elita Baklāne-Ansberga (attēlā) norādīja, ka līgums ar DIO slēgts uz septiņiem gadiem, no kuriem viens tagad jau pagājis. Turpmāko sešu gadu laikā neesot plānotas būtiskas izmaiņas. Droši vien, ka vēl daži pudeļu veidi depozīta sistēmā vēl tiks iekļauti. Tāpat taromātu kļūs mazliet vairāk, tajā skaitā ienests piespiedīs pieņemt pudeles arī aiz “Beta” izkārtnes strādājošajos veikalos.
