“Pienāks tāds brīdis, kad tu nevarēsi nopirkt jaunu bateriju, ja nenodosi veco bateriju,” brīdina atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma “Zaļais punkts” direktors Kaspars Zakulis.
Varam ticēt vai neticēt, ka 2030. gadā vēl pastāvēs Eiropas Savienība ar savām direktīvām, ieskaitot prasības par 100% tuvu atkritumu daudzumu savākšanu un otrreizējo izmantošanu. Ja tā tas būs, tad praktiski visām cenām tiks pieskaitīta depozīta maksa kā vienīgais iespējamais veids, ar kādu savākt aptuveni 9/10 no pārdotajām precēm vai to iepakojumiem. Un cenu kopējā pieaugumā tiks iekļauta izlietoto preču un iepakojumu pārstrādes komponente, kas šīs cenas paaugstinās pa vairākām reizēm, neskaitot vēl visus pārējos cenu pieauguma faktorus.
Pagaidām tas viss izklausās kā joks un arī tiek pasniegts kā joks. “Zaļais punkts”, lūk, sadarbībā ar atkritumu vākšanas un pārstrādes uzņēmumu “Eco Baltia vide” un piedevām vēl arī kafejnīcu tīklu “Ezītis miglā” vakar sāka bateriju šķirošanas reklāmas kampaņu “Tavs toksiskais pirkstiņš?” Tā, tātad, atsauce uz faktu, ka dažas sadzīvē plaši izmantotas elektrības baterijas pēc sava lieluma un formas daudz maz atbilst cilvēka pirkstam un tāpēc tiek sauktas par pirkstiņbaterijām. Lai nu tas tagad kalpo par apzīmējumu visai sadzīvē lietoto bateriju daudzveidībai pēc izskata, kas diemžēl nekādi nemazina to indīgumu pēc satura. Tās visas būtu jāsavāc un jāpārstrādā, lai pārtrauktu no izmētātajām baterijām izplūdušo indīgo vielu uzkrāšanos ūdenī, augsnē un tālāk cilvēku organismos tādā koncentrācijā, kas neizraisa tūlītējus un acīm redzamus bojājumus, bet pamatoti tiek turētas aizdomās par līdzdalību slimību - ļoti bieži mokošu slimību izraisīšanā.
Kamēr indīgās vielas mūs organiskos vēl tikai krājas, “Zaļais punkts” kopā ar “Ezīti miglā” sacerējuši tādu joku kā ēdienkarti, kas sākas ar vārdiem “Grafīta pasta elektronu mērcē” utt. (attēlā). Tajās, tātad, iekļauti nosaukumi bīstamajām vielām, kas izplatās dabā pēc izmētāto bateriju apvalku noārdīšanās. "Ezītis miglā” sola 10% cenas atlaidi par šo draudīgi nosaukto ēdienu pasūtīšanu tiem, kuri atnesīs uz kafejnīcām izlietotās baterijas. Akcijas ilgums līdz 18. februārim.
Šādā veidā Latvijā vairāk nekā divdesmit gadus, bet Rietumeiropā daudz ilgāk tika uzturēta atkritumu vākšanas šķietamība. Valstis it kā ieviesa nodokļus par dabas resursu izmantošanu, no kuriem būtu vajadzējis finansēt ari atkritumu savākšanu un pārstrādi. Diemžēl tas ir ne tikai grūts, bet arī nepateicīgs darbs. Nē, sabiedrība par to paldies neteiks. Tieši otrādi. Jo vairāk atkritumu savākts, jo vairāk vietas vajag atkritumu izgāztuvēm, pārstrādes rūpnīcām utt. Bet pret to nu iedzīvotāji un uz viņu muļķības rēķina parazitējošie politiķi ir gatavi cīnīties līdz nāvei, t.i., līdz amatiem kārtējā valsts un pašvaldību deputātu pārvēlēšanas ciklā. Tāpēc pareizāk bija dabas nodokļu naudu vākt tikai sabiedrības mierināšanai, valstij esot dabas aizsardzības politika. Savukārt par naudas reālo izlietošanu kaut vai algām un pensijām tauta gavilē.
Lai valstis galīgi atkratītos no atbildības par atkritumiem, tika sagudroti visvisādi zaļie/zilie punkti, zaļās/zilās jostas, joslas u.tml. Potenciālos atkritumus - preces un to iepakojumus - ražojošie uzņēmumi saņēma dabas nodokļu atlaides tādā apjomā, kādā tie finansēja visus šo brīnumus, kas it kā uzņēmās atbildību par atkritumu vākšanu. Īstenībā maz kas tika un tiek savākts, bet nodokļu atlaižu nauda aizgāja un joprojām aiziet punktu un jostu biroju uzturēšanai un pašreklāmai ar tādām akcijām kā “Tavs toksiskais pirkstiņš?”
Eiropas Savienība vismaz direktīvu līmenī draud darīt galu šādai izlaidībai un ir noteikusi aizvien augstākas savākto atkritumu normas, kurām pēc desmit gadiem jāatduras pret 100%. Ar šādu pieauguma grafiku iepazīstināja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārā sekretāre Agnese Geduševa (attēlā). Viņa brīdināja, ka tas prasīs atkritumu savākšanas infrastruktūras izveidi ne tikai valsts mērogā, bet katrā mājokli. 2030. gadā Latvijā būs jāizskatās tā, kā attīstītajās valstīs bijis pirms pārdesmit gadiem, kad A. Geduševai radusies izdevība tās pirmoreiz apmeklēt. Tur katrā virtuvē atklājušies septiņi grozi dažādu atkritumu veidu uzkrāšanai. Jautājums, cik lielai būs jābūt depozīta maksai, lai cilvēkiem atmaksātos atvēlēt vietu šādiem groziem. Jā, dzīvo arī Latvijā gan atkritumu šķirošanas entuziasti, gan labi nodrošināti cilvēki, kuru mājokļos daudz vietas jebkam, bet lielai daļai iedzīvotāju ar šo grozu izvietošanu būs grūtības.
Pašreiz bateriju savākšana atdūrusies pret nepilniem 50%. Valsts vides dienesta ģenerāldirektore Elita Baklāne-Ansberga (attēlā) dalījās ar datiem, ka pēdējo triju gadu laikā gan pārdoto, gan atpakaļ savākto bateriju un akumulatoru daudzums audzis proporcionāli par 11%, bet savākto bateriju un akumulatoru daudzums pret pārdoto apjomu palicis 47% līmenī. Citiem vārdiem sakot, puse elektrisko ierīču lietotāju baterijas nodod speciālajos savākšanas punktos, bet otra puse to nedara. Jautājums, vai tagadējā akcija palielinās savākto bateriju daudzumu kaut par vienu procentpunktu?
Tomēr galu galā K. Zakulis nonāca līdz ļoti skarbam depozītsistēmas variantam, kurā jaunas baterijas un droši vien daudzas citas preces nebūs nopērkamas tikai par naudu. Jā, Latvijā tā tas ir bijis pirms 30 gadiem, kad šņabja pudeles nopirkšanai nauda palika mazākais, kas vajadzīgs pirkuma veikšanai. Deficītpreces nevarēja nopirkt par naudu, ja nebija valsts izsniegtu talonu, pašvaldību izsniegtu atļauju izmantot talonus šīs pašvaldības teritorijā un ja nebija tukšas šņabja pudeles. Deficītu bija vēlams neizlietot pašam, bet laist apritē pret citām precēm un pakalpojumiem. Apmēram tā mums atkal būs jādzīvo, lai tik tiešām saglabātu sev dzīves vidi.
