Latvijas tiesu sistēma gadu desmitus cīnās ar tā sauktajiem garajiem kriminālprocesiem, kuru ilgums ir tuvs vai pat pārsniedz desmit gadus. Šādi procesi, atbilstoši Eiropas cilvēktiesību praksei, ar vislielāko varbūtību pārkāpj personas tiesības uz taisnīgu tiesu. Igaunijas tiesību aktu regulējuma analīze un Igaunijas pieredzes pārņemšana var būt solis ceļā uz šo gadiem ieilgušo kriminālprocesu izskaušanu Latvijā, sarunā ar “Neatkarīgo” uzsver zvērināta advokāte Jeļena Kvjatkovska.
Iepriekš J. Kvjatkovska savā publikācijā nra.lv “Latvijā, atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kriminālatbildības noilgums ir rīks cilvēktiesību pārkāpšanai” analizēja Lietuvas, Latvijas un Igaunijas tiesisko regulējumu saistībā ar kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgos termiņos un secināja, ka, piemēram, Latvijā persona par kādu “jaunības dullumā izdarītu muļķību vai nenobrieduša prāta kļūdainu izvēli var burtiski tikt tiesāta visu atlikušo mūžu”.
Latvijas tiesas sistēmas lietvedībā ir vairākas tā sauktās garās vai ieilgušās krimināllietas. Tomēr pazīstamākās ir tās, kurās iesaistītas sabiedrībā zināmas personas.
Jau 20 gadus norit kriminālprocess “digitālās televīzijas krimināllietā”. Lietā apsūdzētās astoņas personas ceļu uz Latvijas tiesu zālēm nu jau droši atradīs pat piķa melnā tumsā un mūža nogalē. Procesā iesaistītie, atskatoties uz dzīvē paveikto, droši varēs norādīt, ka vismaz ceturtā daļa mūža veltīta procesuālo pienākumu izpildei “digitālās televīzijas krimināllietā”. Šajā lietā izmeklēšanu 2003. gadā uzsāka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs par 2000. gadā uzsākto digitālās televīzijas ieviešanas projektu. Pēdējo 14 gadu laikā jau ir piedzīvoti četri tiesas spriedumi, taču lietas izskatīšana joprojām nav noslēgusies.
2005. gadā kriminālprocess tika uzsākts “Lemberga krimināllietā”. 2009. gada februārī lietu sāka izskatīt Rīgas apgabaltiesa kā pirmās instances tiesa. Divpadsmit gadus vēlāk, tas ir, 2021. gada februārī, sagaidīts pirmās instances tiesas nolēmums. Šobrīd nu jau pilngadību sasniegusī krimināllieta tiek skatīta apelācijas instances tiesā.
Astoto gadu kriminālprocess norit arī tā saucamajā “Uģa Magoņa krimināllietā”, kurā VAS “Latvijas dzelzceļš” bijušais valdes priekšsēdētājs Uģis Magonis tiek tiesāts līdztekus igauņu uzņēmējam Oļegam Osinovskim. Lieta šobrīd tiek skatīta Rīgas apgabaltiesā kā apelācijas instances tiesā, kas nebūt nav pēdējā tiesu instance. Tādējādi arī šai krimināllietai, visticamāk, Latvijā varēs atzīmēt vismaz apaļo desmit gadu jubileju.
J. Kvjatkovska atgādināja, ka 2020. gadā Latvijas pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās birojs publicēja pārskatu par Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumiem lietās pret Latviju paustajām atziņām saistībā ar tiesībām uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā. Tajā skaidrots, ka sarežģītu un apjomīgu krimināllietu iztiesāšana 5-6 un vairāk gadus ir pieļaujama tikai tad, ja tā ir saskanīga ar pārējiem vērtējamajiem tiesvedības ilgumu ietekmējošajiem elementiem - pušu rīcība un iesniedzēja procesā skartās intereses. Savukārt kriminālprocesā, kura ilgums pārsniedz 10 gadus, pastāv ļoti liela iespēja, ka ir pārkāptas personas tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā (Latvijas pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās birojs. ECT nolēmumos Latvijas lietās izteiktās atziņas saistībā ar tiesībām uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā (2020, para 22. Pieejams šeit. [aplūkots 19.01.2023.].).
Pēc advokātes teiktā, ievērojot, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts - personas tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā ir vērtējamas, sākot ar tās iesaistīšanu kriminālprocesā (ECT 08.10.2019. spriedums lietā Libik un citi pret Igauniju (iesnieguma Nr. 173/15), para 94.), neviļus rodas jautājums, “kādēļ pārējās Baltijas valstīs, it īpaši Igaunijā, ir izveidots regulējums, kas ir saprātīgi savienojams ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas identificētajām prasībām attiecībā uz krimināllietu izskatīšanas termiņiem, savukārt Latvijā tiesībaizsardzības iestādes var brīvi pakļaut personu kriminālprocesam mūža garumā un tādējādi arī atklāti un rupji pārkāpt tās tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā”. Tādējādi, pēc advokātes teiktā, Latvijas tiesu zālēs gadiem nomocītais tiesājamais pašas valsts spēkiem tiek gatavots jaunai cīņai pret valsti Eiropas Cilvēktiesību tiesā, Latvijai “šaujot paši sev kājā”.
Komentējot Baltijas valstu izvēlētos kriminālatbildības noilguma modeļus, tostarp kontekstā ar personas tiesībām uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, J. Kvjatkovska norādīja, ka kopumā regulējums attiecībā uz kriminālatbildības noilgumu ir ļoti dažāds - dažādu valstu izvēlētie risinājumi un noilguma periodi stipri atšķiras. Noilguma termiņš, kas ņemams vērā tikai līdz apsūdzības uzrādīšanai, tāpat kā Latvijā noteikts arī Somijā, Gruzijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Viņasprāt, būtiski atzīmēt, ka tiesību sistēmu raksturo tās vienotības princips. Tiesības pastāv kā vienota sistēma, un tādējādi izvēlētais risinājums, kā tiek aprēķināts kriminālatbildības noilgums, un tā piemērošanas rezultāts nedrīkst nonākt pretrunā citās tiesību normās ietvertajām prasībām. Tiesību uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā pamatā ir nepieciešamība nodrošināt, lai apsūdzētajām personām nebūtu pārāk ilgi jāpaliek neziņā par pret tām izvirzīto apsūdzošo apgalvojumu juridisko novērtējumu (ECT 03.12.2009. spriedums lietā Kart pret Turciju (iesnieguma Nr. 8917/05), paragrāfs 68.). Tas nozīmē, ka personas jāaizsargā no neprognozējama ilguma kriminālprocesa norises.
Tāpat zvērināta advokāte J. Kvjatkovska uzsvēra, ka apsūdzības celšana pret personu pauž prokuroru kā amatpersonu, kas darbojas valsts vārdā, oficiālo nostāju, ka krimināllietā ir savākti pietiekami pierādījumi par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu: “Šādas nostājas paušana nozīmē arī to, ka sabiedrībai ir nopietns pamats apšaubīt tās personas labo reputāciju, pret kuru izvirzīta apsūdzība. Tas nozīmē, ka gadiem, pat gadu desmitiem ilga personas nostādīšana šādā tiesiski neskaidrā situācijā ir priekšnoteikums, lai radītu neatgriezenisku kaitējumu apsūdzētā un tā ģimenes godam un cieņai.”
Tādējādi kriminālprocesi, kuru ilgums ir tuvs vai pat pārsniedz desmitgadi, ar vislielāko varbūtību pārkāps personas tiesības uz taisnīgu tiesu, akcentēja advokāte. Lai arī likumdevējs bauda plašu rīcības brīvību attiecībā uz noilguma regulējuma noteikšanu, šobrīd Krimināllikumā paredzētais kriminālatbildības noilguma institūta regulējums, kā arī Krimināllikumā noteiktie kompensējošie mehānismi personas tiesību uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā pārkāpšanas gadījumā var izrādīties neefektīvi personas tiesību uz taisnīgu tiesu aizsardzības kontekstā. Krimināllikumā paredzētais kriminālatbildības noilguma regulējums nedisciplinē tiesībaizsardzības iestāžu darbu organizēt tādā veidā, lai ikviens kriminālprocess tiktu izskatīts, ievērojot tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā.
J. Kvjatkovska skaidroja, ka personas atzīšana par vainīgu un Krimināllikumā paredzētā soda piemērošana nav pašmērķīga, bet ir vērsta uz konkrētu sabiedrības interešu realizēšanu. Paejot arvien lielākam laika posmam kopš iespējamā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas, šie mērķi zaudē savu nozīmi un kļūst abstrakti. Advokāte akcentēja, ka Latvijas Republikas Satversmes tiesas judikatūrā atzīts - persona nav statisks atomu kopums, ka tās attieksme pret pašas izdarīto pārkāpumu, tāpat kā arī vērtību sistēma laika gaitā var mainīties (Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.2.2. punkts.). Tādējādi nepieciešamība personu sodīt, resocializēt, aizsargāt sabiedrības drošību un atturēt šo personu no jaunu pārkāpumu izdarīšanas ar laiku zūd pavisam.
“Ne vien Lietuvā un Igaunijā personas, kuras pieļāvušas kļūdas, ir spējīgas laboties. Arī Latvijā ikviena persona ir valsts augstākā vērtība, un pat pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas šai personai ir jābūt iespējai plānot savu dzīvi, realizēt sevi kā pilnvērtīgu sabiedrības locekli, piedaloties sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē, netiekot stigmatizētai, pamatojoties uz gadiem ilgo, visur klātesošo aktīvo kriminālprocesu,” skaidroja advokāte. Ievērojot, ka praksē Krimināllikumā noteiktais noilguma regulējums nenodrošina sintēzi ar personas tiesību uz taisnīgu tiesu ievērošanu, tieši pretēji, rada priekšnoteikumu to pārkāpšanai, kaimiņvalstu, sevišķi Igaunijas, regulējuma un pieredzes analīze un iespējama pārņemšana var būt solis ceļā uz gadiem ilgo kriminālprocesu izskaušanu Latvijā, uzsvēra J. Kvjatkovska.
