Pagājušā gada novembris ar 1 053 jaundzimušajiem nozīmē pavisam citu Latviju nekā 2019. gada novembris ar 1 454 jaundzimušajiem.
Jaundzimušo skaita kritums norāda uz ekonomikas un visu citu valsts raksturojumu pasliktināšanos tūlīt un tagad, nevis tikai tālā nākotnē. Atbilstoši šolaiku priekšstatiem, tikai pēc divdesmit un vairāk gadiem no 2022. gada novembrī dzimušajiem varētu sākt gaidīt atalgojamu un ar nodokļiem apliekamu darbu. Tagad nekas netraucē stāstīt, ka līdz tam laikam darba ražīgums pieaugšot kaut četras reizes, tāpēc dzimstības sarukums par ceturtdaļu nenozīmē neko vai nozīmē visu ko labu. Tas taču sola mazākus bezdarba riskus un mazāk cilvēku kā CO2 emisijas cēloņu. Diemžēl dzimstības samazinājums brīdina, ka Latvija savā tagadējā formātā līdz tiem laimīgajiem laikiem neizvilks. Latvijas tagadējo iedzīvotāju nespēja un nevēlēšanās radīt pēcnācējus sakrīt ar viņu nespēju un nevēlēšanos darīt vēl daudz ko citu.
Pirmkārt, tā ir dabas diktēta nespēja, ko ne par mata tiesu nevar grozīt ar juridiski noteiktā darbspējas vecuma pagarināšanu līdz 65 vai 105 gadiem. Kaut attāli proporcionāli jaundzimušo bērnu māšu un tēvu skaita samazinājumam līdz ar viņu vecuma pieaugumu sarūk gan profesiju skaits, kurās sešdesmitgadnieki principā spēj strādāt tikpat ražīgi, kvalitatīvi utt. kā piecdesmitgadnieki un vēl jaunāki ļaudis, gan to cilvēku skaits, kuri faktiski spēj izpildīt paveciem cilvēkiem principā pieņemamu darbu. Piemēram, 60 gadu vecumā futbola spēlēšana var būt tikai izklaide, bet futbolistu trenēšana - darbs. Taču darbs ar nosacījumu, ka nedaudzi sešdesmitgadnieki spēj sasniegt tajā labus rezultātus, tiklīdz viņiem reāli jākonkurē ar jaunākiem, tajā skaitā daudz jaunākiem treneriem. Tas pats attiecas uz jebkuru profesiju neatkarīgi no tā, ka ārstu, skolotāju vai elektromontieru darbs nav tik publiski tik labi redzams kā futbolā un politiķu darbam gandrīz vai nav objektīvu kritēriju, ja salīdzina ar futbolistiem un viņu treneriem.
Futbolistu, baletdejotāju u.tml. profesijās profesionālās spējas pazūd ātrāk nekā spējas radīt pēcnācējus. Citās profesijās tās paliek mazliet ilgāk nekā spējas radīt pēcnācējus, taču par caurmēra rādītāju visu spēju zudumam kalpo kaut vai 2021. gada demogrāfiskie raksturojumi. Statistiķi uzskaitījuši, ka Latvijā 49 jaundzimušajiem mātes bijušas vecumā virs 45 gadiem pretstatā 4 872 mātēm 25-29 gadu vecuma grupā; savukārt 284 jaundzimušajiem tēvi bijuši vecumā virs 50 gadiem pretstatā 3 548 tēviem 25-29 gadu vecuma grupā.
Otrkārt, izvairīšanās no bērniem signalizē, ka cilvēki neuzņemsies tādus pienākumus, kuru izpilde automātiski iekļauj pienākumus pret darba devējiem un valstīm. Tās, kā zināms, uzliek pienākumus arī tiem cilvēkiem, kurus pašas nealgo. Kam bērni jābaro, jāapģērbj utt. katru dienu, tiem jāstrādā katru dienu arī par mazu algu sliktos apstākļos. Turpretī cilvēki bez bērniem katru dienu jāpārliecina atnākt uz darbu arī nākamajā dienā. Kapitālismā šis pārliecināšanas pienākums uzgrūsts uzņēmējiem un valstij vienīgi kā darba devējai, bet izrādās, ka viņi ar šo pienākumu tiek galā tikai ar nosacījumu, ka darba tirgū toni nosaka bērnu vecāku vairākums. Ja vairums cilvēku uz darbu iet spiesti, tad atlikušos viņiem pievieno bara instinkts un saprašana, ka darba devēji viņu kaprīzes var neņemt vērā, kamēr uzņēmumus, iestādes u.tml. veidojumus uztur bērnu vecāku darbs. Ja vecāki vairs nav pārliecinošs vairākums, tad cilvēku piespiešana strādāt prasa vardarbību ar gadu simtos un tūkstošos izkoptiem paņēmieniem.
Jāprecizē, ka runa ir tikai par cilvēkiem, kuri negrib strādāt tā, kā viņi to spētu. 60, 70 utt. gadus vecie nekur neaizmuks, kas valstij tikpat slikti kā tās, ka jaunākie draud aizmukt un aizmūk. Vecie paliek uz vietas tur, kur viņiem maksā pensijas vai dod vietas rindā pie zupas virtuves. Jaunākie jānotur kaut vai ar karu kā pamatojumu robežu slēgšanai. Krievijas uzbrukums Ukrainai ir zīmīgs, brīdinošs piemērs arī daudznozīmībai darba tirgus regulēšanā ar vardarbību līdz pat cilvēku slepkavošanai masveidā. Robežu slēgšana tiek ļoti elastīgi savienota ar miljoniem cilvēku trenkāšanu pa visu pasauli.
Pietiekami augstas dzimstības uzturēšana ir pašsaprotams līdzeklis pret šeit iezīmētajām šausmām. Latvijas valsts to sludinājusi kopš savas izveidošanas, t.i., izkarošanas 1918.-1920. gadā un neatkarības atjaunošanas 1990. gadā. Šie vārdi ar to rezultātiem Latvijā nav sakrituši nekad neatkarīgi no vairākkārtējas politisko režīmu un saimniekošanas veidu nomaiņas. Latvijas valsts teritorija kopš tās robežu iezīmēšanas sarukusi par trijiem procentiem, bet dzimstība par trijām reizēm (noapaļoti skaitļi). Skaidrs, ka atlikušais cilvēku skaits nespēj apsaimniekot fiksētu platību kaut ar atrunām par darba ražīguma pieaugumu. Tagadējais inflācijas lēciens atmasko, ka šis pieaugums pārsvarā ir tikai fikcija, pēc labuma vienādām precēm un pakalpojumiem pierakstot aizvien augstākas cenas.
To tikai vēlāk varēs pateikt, kurā brīdī dzimstības samazinājums bijusi zīme neatgriezeniskai Latvijas valsts un latviešu tautas pazušanai. Šobrīd nākas izlīdzēties ar psiholoģiski iespaidīgu robežzīmi, ka mazāk nekā 1 000 jaundzimušo mēnesī būs ļoti, ļoti slikti, ļoti, ļoti bīstami utt. Neapšaubāmi, ka šīs robežas pārkāpšanu personificēs tagadējā Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa seja (attēlā). Labākajā gadījumā (!) robeža tiks pārkāpta šā gada februārī ar atrunu par īso mēnesi, kas tīri kalendāri atņem tam 50-60 jaundzimušos. Ja tā, tad dzimstībai būtu jāpaliek svārstību apgabalā starp 1 000 un šā gada novembrī piedzimušajiem 1 053 bērniem. Sliktākajā gadījumā pēc oficiālās “labi - slikti” skalas dzimstības kritums ir uzņēmis tādu inerci, ka uz vairākiem gadiem apstāsies pie 800-900 jaundzimušajiem mēnesī. Vēl sliktākus rezultātus uzskatīsim par tikpat mazvarbūtīgiem kā dzimstības atgriešanos 2021. gada līmenī.
Oficiālas versijas par dzimstības kvantitatīvajiem mērķiem pašlaik nemaz nav. Pagājušā gada 21. decembrī Neatkarīgā norādīja uz ļoti zīmīgo faktu, ka K. Kariņa otrā valdība savā pirmajā darba sēdē pieņēma Bērnu, jaunatnes un ģimenes attīstības pamatnostādnes 2022.-2027. gadam. Fakts svarīgs divu iemeslu dēļ.
Pirmais, ka pamatnostādņu saturs ir vērsts uz vēl straujāku dzimstības samazinājumu: “Principā nekas no ģimenes nepaliek pāri, ja tiešām tiks sasniegts pamatnostādnēs kā pirmais ierakstītais “politikas rezultāts”: “Ieviestas agrīnas, sistēmiskas, pierādījumos balstītas intervences bērnu un jauniešu attīstības un ģimenes labbūtības risku atpazīšanai un novēršanai.” Ko nozīmē “intervences”? To, ka valsts savu ierēdņu personā rezervē sev tiesības prasīt no vecākiem jebko, draudot ar bērnu atņemšanu un arī pašu vecāku izšķiršanu, jo tas, lūk, vajadzīgs viņu “labbūtībai” (ne labklājībai, kuras novērtēšanai der veselais saprāts).”
Otrais, ka pamatnostādnēs izlaista pieteiktā, bet neuzrakstītā un tādējādi arī valdības neapstiprinātā sadaļa par dzimstību, nevis tikai par jau piedzimušo bērnu pārdalīšanu starp vecākiem un valsti. Pamatnostādņu uzrakstītās daļas kolektīvā autore ir Labklājības ministrija (LM) un vēstures mēslainē ielidinātā Konservatīvā partija. Savukārt neuzrakstīto daļu sacerēt vajadzēja Pārresoru koordinācijas centram (PKC) K. Kariņa padomnieka, Nacionālās apvienības deleģētā Imanta Parādnieka (attēlā) vadībā. Kad nu dzimstības kritums kļuvis pārāk bezcerīgs un demonstratīvs, tad anekdošu personāža lomai izcili atbilstošais I. Parādnieks no darba atlaists un PKC tiek likvidēts.
Vadoties no valdības 20. decembra sēdes atklātajā daļā dzirdētā, PKC un I. Parādnieka kopdarbs būtu jāpārņem K. Kariņa partijas “Jaunā Vienotība” vadībā nonākušajai LM ar ministri Eviku Siliņu (attēlā) priekšgalā. Saprotamu iemeslu dēļ LM cenšas izvairīties no tēmas, kuras cilāšana lieku reizi apliecinātu LM līdzdalību dzimstības samazināšanā. Formāli pienākuma pārņemšana no PKC tiek pildīta, bet tādā tempā, ar kādu izpilde tiks pabeigta K. Kariņa otrās valdības pastāvēšanas beigās. LM neatbildēja uz Neatkarīgās jautājumu, ko LM tagad grasās pārņemt: PKC ierēdņus, šo ierēdņu sagatavotos dokumentu projektus vai finansējumu. “Diemžēl detalizētāku informāciju par PKC funkciju pārņemšanu nevarēsim sniegt, kamēr nebūs notikusi sākotnējā diskusija ar minēto centru un [centra likvidācijas] komisiju,” atrakstīja LM Komunikācijas nodaļas vadītāja Aiga Ozoliņa.
