Vecā Krišjāņa Kariņa jaunā valdība pasniegusi tautai apvienoto Ziemassvētku un Jaunā gada dāvanu - solījumu samazināt uz pusi elektrības piegādes tarifu pieaugumu, kādu bija pieprasījuši un ar valsts iestādēm jau saskaņojuši valsts monopoluzņēmumi “Augstsprieguma tīkls” (AST) un “Sadales tīkls” (ST).
“Šobrīd jau ir skaidrs, ka var tikt panākts kopējais samazinājums apmēram uz pusi salīdzinājumā ar iesniegto tarifa pieaugumu,” 21. decembrī radiointervijā sacīja jaunās valdības jaunievedums - klimata un enerģētikas ministrs Raimonds Čudars (attēlā) no K. Kariņa partijas “Jaunā Vienotība" (JV). Tādā veidā viņš izpauda, par ko it kā vienojusies valdība savā iepriekšējās dienas sēdē. Tā slēgtajā daļā ministri izskatīja Ekonomikas ministrijas un citu iestāžu sagatavotās atbildes uz K. Kariņa pieprasījumu sniegt paskaidrojumu par AST un ST tarifu projektiem.
Gan tarifu projekti, gan reakcija uz tiem parādījās jau pēc 14. Saeimas vēlēšanām, kas bija aritmētiski nostiprinājušas JV un personiski K. Kariņa pozīcijas varas sadalījumā. Taču kavēšanās ar viņa vecās valdības pārtaisīšanu par jauno valdību signalizēja, ka politika ir sarežģītāka un ietekmīgāka nekā aritmētika. Trijiem valdošo koalīciju galu galā izveidojušajiem grupējumiem nācās ilgi stīvēties, lai saskaņotu savstarpējas piekāpšanās un atkāpšanās no publiskajiem solījumiem un reālajiem nodomiem, kuru dēļ šie grupējumi un to dalībnieki cīnījās par varu un tagad ir ieņēmuši vietas valdībā. Par to viņiem draud daudz kas, bet noteikti ne noslīkšana pašu popularitātē. Tas līmenis jau valdības pastāvēšanas pirmajās dienās kritiski zems. Ar nodomiem šo līmeni kaut nedaudz paaugstināt izskaidrojama valdības gatavību kaut cik pamanāmā mērā atkāpties no sākotnējiem plāniem kārtējo reizi izmantot elektrības monopolcenu kā slēptu nodokli, kas palielina valsts ieņēmumus.
Precīzāk sakot, izskaidrojama gatavības izrādīšana, nevis elektrības cenu necelšana, līdz kurai vēl jānonāk. Pagaidām valdības dāvana ir tikai solījums 10. janvārī novest 20. decembra spriešanu līdz lēmumu pieņemšanai. Nekādas saistības tagadējie solījumi neuzliek. Varbūt tie tikai standartpaņēmiens publikas mulsināšanai. Proti, tik ilgi runāt par tarifu pazemināšanu attiecībā pret pagaidām vēl spēkā neesošo tarifu paaugstināšanas plānu, kamēr vismaz daļa cilvēku iedomāsies, ka runa ir par valsts uzņēmumu reālo tarifu samazināšanu. Vai tad tas iespējams gadījumā, kad atšķirības starp uztveri un īstenību vismaz reizi mēnesī koriģēs elektrības rēķini? Jā, konkrētajā gadījumā arī tas iespējams līdz ar maksājumu pārkrāmēšanu no AST un ST tarifu pieauguma uz vēl cita valsts uzņēmuma “Latvenergo” saražotās elektrības cenu pieaugumu.
No elektrības rēķinus apmaksājošo iedzīvotāju un uzņēmumu skatpunkta nav svarīgs kopējās rēķinu summas sadalījums starp AST, ST un “Latvenergo”. Elektrības cenu veidošana noslēpta ne ūdenī, bet “NordPool” biržā. Latvija izmanto biržas ārpakalpojumu elektrības cenu celšanai, jo elektrības augstāka cena nodrošina valstij lielākus ieņēmumus. Pirmkārt, tie ir procenti no nodokļiem, ar kuriem aplikta elektrības patērēšana un arī ražošana. Otrkārt, tās ir “Latvenergo” maksātās dividendes, kurās iekļauta arī tās meitas uzņēmuma ST peļņa. Treškārt, valdībai pēc definīcijas izdevīga inflācija, kas palielina valdības ieņēmumus no procentiem par darījumiem nevis tikai ar elektrību, bet ar visām precēm un pakalpojumiem.
Elektrības monopolcenas celšana Latvijas apstākļos ir Latvijas valdībām labi apgūts rīks inflācijas uzturēšanai. Tagadējie valdības solījumi samazināt šī rīka jaudu izskaidrojami arī ar to, ka inflācija pat bez elektrības cenu celšanas pārsniedz līmeni, par kādu pirms dažiem gadiem Finanšu ministrija un valdība varēja tikai sapņot. Taču aizvien augstāka inflācija arī aizvien saasina neatbilstību starp ieņēmumu un izdevumu pieaugumu. Valstij taču jāpērk dārgā elektrība valsts un pašvaldību iestāžu - ne tikai pārvaldēs iestāžu, bet arī slimnīcu, skolu utt. pastāvēšanai. Tāpēc Latvijas valdībai pašreiz varbūt patiešām ir vēlēšanās elektrības cenu celšanos piebremzēt.
Solījums samazināt AST un ST tarifu pieaugumu uz pusi vēl nav izpildīts. Tomēr pat solījuma līmenī valdības nostāja izraisa jautājumus, kāpēc valstij un galu galā elektrības, siltuma, ūdensapgādes un visu citu monopolpakalpojumu tarifu maksātājiem jāuztur Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK). Gala lēmumus par AST un ST tarifiem tā pieņemt nepaguva, bet tik un tā jau ir atzinusi tarifu palielināšanu dažādās pozīcijās par divām, četrām vai septiņām reizēm par atbilstošu tarifu aprēķināšanas metodikām. Jautājums, kam vispār vajadzīgas tādas metodikas un ierēdņu bars, kam šogad, vadoties no Finanšu ministrijas pārskata par valsts budžeta likumu, apsolīti 5,6 miljoni eiro.
Līdz šim SPRK algota tieši par to, ka bez ierunām apstiprinājusi visus monopolu un monopoliņu pieprasījumus pēc augstākiem tarifiem. No Valsts kases viedokļa tas izskatās ļoti izdevīgi, jo cenu pieaugumam atbilstošais valsts ieņēmumu pieaugums varētu būt kaut vai 560 miljoni eiro gadā. Tāpat politiķiem parasti ir izdevīgi slēpties aiz SPRK, kas rada iespaidu par monopolcenu regulēšanu atbilstoši monopolpakalpojumu izmaksām.
Tādējādi monopoliem atliek uzskrūvēt izmaksas vai ar atalgojumiem daudzskaitlīgajam “Latvenergo” un ST vadītāju pulkam augstu virs 100 tūkstošiem eiro gadā, vai par kapitālieguldījumiem arī tik dīvainā veidā, ka “AST apsolījies samaksāt vācu uzņēmumam “Siemens” par 36 miljoniem eiro vairāk, nekā par tā paša pasūtījuma izpildi prasīja amerikāņu “General Electric”” . Gar to visu nav nekādas daļas SPRK un tās tagadējai priekšsēdētājai Aldai Ozolai (attēlā). Būtu interesanti uzzināt, ar cik daudz reižu - ar desmit, divdesmit vai simts - paaugstinātu tarifu projektiem SPRK labāk nerādīties, jo tad nu gan SPRK ierēdņi pamodīsies, satrūksies un sāks interesēties, kādā veidā attiecīgais monopoluzņēmums uzpūtis savas izmaksas.
Ja līdz šim SPRK pietika skandināt vārdu “metodika, metodika, metodika...”, lai turētos pretī apvainojumiem, ka īstenībā SPRK neregulē neko, tad valdības solījums divkārt samazināt metodikai it kā atbilstošo tarifu pieaugumu atņem SPRK šādas iespējas. Īstenībā nevis metodikas ietekmē monopolcenu veidošanu, bet monopolcenas nodiktē savu aprēķināšanas metodiku.
“Latvenergo” (konkrētais uzņēmums un zīmols energouzņēmumu klasterim) valsts mērogā un katlumājas pie dažām bijušo kolhozu centru ēkām nosaka savas cenas atbilstoši priekšstatiem par klientu maksātspējas robežām un iespējamām reakcijām no klaigāšanas līdz attiecīgā ciematiņa vai Latvijas pamešanai.
