Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Māra Sprindžuka pieteikums atjaunot bezbērnu nodokli ir nozīmīgs ideoloģiski, nevis praktiski, jo šāds nodoklis jau tiek iekasēts.
Tāpat kā glāzi var nosaukt par pa pusei pilnu un pa pusei tukšu, nodokli var saukt arī daudz uzmundrinošākā vārdā par nodokļa atlaidi, samazinājumu vai atvieglojumu. Tikai no vārdu mainīšanas nemainās atšķirības starp dažādām naudas summām, kādas katram cilvēkam kopā jāsamaksā nodokļos atkarībā no tā, vai viņam ir, vai nav bērnu, kurus mūsu nodokļu terminoloģijā pieņemts saukt par apgādājamiem. “Atvieglojuma mērķis nav lielāks nodoklis personai bez apgādājamajiem, bet gan atbalsts personai, kurai apgādājamie ir,” skan Finanšu ministrijas pavadvārdi tabulai, kurā parādītas pašlaik spēkā esošas atšķirības starp reāli saņemamu algu no vienas un tās pašas nominālās algas atkarībā no saņēmēja apgādājamo skaita:
Doma par bezbērnu nodokli kā valsts politikas demonstrāciju Latvijā radusies praktiski reizē ar Latvijas Republiku. Senākā šīs domas izpaušana pamanīta “Latvijas Ārstu Žurnāla” pirmajā, 1923. gada novembra numurā. Tā bija atsauksme uz J. Liepiņa grāmatu ar arī šā brīža konjunktūrā iederīgu virsrakstu “Kā nodrošināt mūsu tautas nākotni” un aizdomīgu apakšvirsrakstu “Īss apcerējums no rasu bioloģijas". Apskatnieku ir sajūsminājis un aizrāvis “šīs mazās grāmatiņas daudzpusīgais saturs. Es gribētu sacīt, ka viņa ir viena no vērtīgākām mūsu zinātniskā literatūra. Tā rakstīta ar dziļu mīlestību uz savu tautu un cilvēci, dažreiz itin kā ar paša autora sirds asinīm, sevišķi kur runa par latviešu tautas nākotni.”
Lai cik daudz J. Liepiņu ir bijis Latvijā, nav cita kandidāta uz grāmatas autora godu kā savu darba mūžu pamatā Jaunpiebalgā aizvadījušais ārsts Jānis Liepiņš (1875-1967). Konspektīvu ieskatu viņa biogrāfijā 1987. gada 13. janvārī sniedzis toreizējais Cēsu rajona laikraksts “Padomju Druva”; no turienes patapināts J. Liepiņa fotoattēls. Viņa vārdi saskanējuši ar viņa darbiem, jo “Padomju Druva” zināja rakstīt, ka publikācijas laikā šī Liepiņa dzimtu turpinājuši 6 mazbērni un 6 mazmazbērni. Diemžēl arī tāda proporcija lieku reizi apliecināja, ka spēja atstāt daudzus pēcnācējus uz šiem pēcnācējiem nepāriet obligāti ne iedzimtības, ne audzināšanas ceļā. Atlika paļauties uz valsti, ka tā piespiedīs savus iedzīvotājus radīt pēcnācējus. Lūk, kā J. Liepiņš ieteicis to darīt:
- Latvijā 1920. gadā bija 123 132 neprecējušies vīrieši 20—60 gadu vecuma. Tie apliekami ar augstiem nodokļiem. Tikai tādiem vecākiem, kam 4 dzīvi bērni, dodama likumīga tiesība atvēlēt visu mantu saviem bērniem. Ja bērnu mazāk, attiecīgā mantas daļa piešķirama valstij mazturīgu daudzbērnu ģimeņu pabalstīšanai. Bērnu vecākiem izsniedzama alga samērā ar ģimenes lielumu. Jāiznīcina aizspriedumi pret ārlaulības bērniem. Mums vajadzīga morāle, kas pavairo tautas dzīvos spēkus, bet ne morāle, kas šos spēkus bendē. Katram ģimenes tēvam jādod tiesība valsts un komūnas vēlēšanās nodot pa 1 balsi par saviem nepilngadīgiem bērniem.
J. Liepiņam acu priekšā noteikti bija daudz abu dzimumu tautiešu, kam pēc to laiku sadzīves standartiem netrūka nekā, izņemot sievas/vīra un bērnu. Bet vai ar to var pamatot viņa izvirzītās prasības, lai visi vīrieši jau 20 gadu vecumā ir precēti, protams, ar sievietēm? Vai tad viņi drīkstēja pēc precību vecuma sasniegšanas raut pie altāra pirmo pa ceļam satikto neprecēto meiteni vai sievieti? Jeb pienākums apprecēties īstenībā būs pienākums vecākiem izprecināt dēlus, vai maksāt viņu vietā neprecēšanās nodokli? Vai tādā gadījumā potenciālie vecāki nepadomās vēl daudzkārt rūpīgāk, vai viņi var atļauties bērnus?
Nav iespējams ielocīt J. Liepiņa maksimālismu reālajā dzīvē, kur pat daudz pieticīgākas prasības noveda pie žēlabām, kādas publicēja nebūt ne bāreņu vārdā 1929. gada 19. novembrī sava veida arodbiedrības izdevums “Valsts Darbinieks”: “Valsts darbinieki, kuriem lemts dienēt provincē, nonākuši neapskaužamā stāvoklī caur personīgā nodokļa maksāšanu vietējai pašvaldībai, resp. pagasta valdei. Šis nodoklis pēdējos gados “saskrūvēts” līdz pēdējai iespējamībai. Sevišķi tas sakāms par Jelgavas apriņķi, kur šis nodoklis uzlikts katram pilngadīgam neprec. jeb prec. bezbērnu vīram Ls 21. - un sievai, kurai nav bērnu - Ls 15.40 apmērā, kas iztaisa uz ģimeni Ls 36.40 gadā, neskatoties cik kurš iedzīvotājs pelna un nerunājot nemaz par sievas ienākumiem, jo pa lielākai daļai pelnītājs ir tikai vīrs.”
Zemākos amatos un atalgojuma skalā mītošo pašvaldību darbinieku patiesās žēlabas nenozīmēja, ka valsts un pašas pašvaldības steigtos atvieglot viņu likteni ar bezbērnu vai kādu citu nodokļu atlaidēm. Tas nav šeit pasakāms, cik lielā mērā viņu labklājību uzlaboja Kārļa Ulmaņa 1934. gadā paveiktais valsts apvērsums, kas principā ļāva pārdalīt līdzekļus par labu birokrātiem gan uz K. Ulmaņa iztrenkāto politiķu, gan uz vienkāršo iedzīvotāju rēķina.
K. Ulmaņa valdīšanas pēdējos gados viņa režīms nonāca līdz bezbērnu nodokļa ieviešanai, kuras sagatavošanā piedalījās arī pašvaldību līmeņa darbinieki. 1938. gada septembra numurā žurnāls “Pašvaldības Balss” aprakstīja Lietuvas Veselības institūtu, kura “līdzekļus sastāda: biedru maksas, valsts kases piešķirtās summas, testamentāriskie novēlējumi, institūta darbības pelņa, neprecētu un bezbērnu nodoklis mātes un bērna aizgādības lietās un citi ienākumi.” Abas pārējās Baltijas valstis netaisījās atpalikt no Lietuvas. Tā paša 1938. gada novembra numurā “Latvijas-Igaunijas Biedrības Mēnešraksts” vēstīja, ka Igaunijā “bērnu aizsardzības izvešanai pie pašvaldības nodibina speciālas bērnu aizsardzības iestādes un padomes. Paredzēts uzlikt neprecētiem un bezbērnu pāriem sevišķus nodokļus daudzbērnu ģimeņu atbalstīšanai.” Šādu ziņu akcentēšana nozīmēja, ka arī Latvijā tas pats notiks iespējami drīz.
1939. gada 25. martā “Brīvā Zeme” pavēstīja, ka “nodibināts tautas dzīvā spēka fonds", kura piepildīšanai ar naudu “Tautas labklājības ministrija arī izstrādājusi attiecīgu likumprojektu, kas paredz neprecēto un bezbērnu ģimeņu aplikšanu ar nodoklī”. 1939. gada jūnija pirmajā pusē šī ministrija vēlreiz izplatīja ziņu, ka “tuvākā nākotnē paredzēts izdot sevišķu likumu par nodokļiem neprecētiem un bezbērnu ģimenēm,” bet dažas dienas vēlāk parādījās vēl cita ziņa par Finanšu ministrijas izstrādāto projektu grozījumiem jau esošajā ienākuma nodokļu likumā, kurā “paredzēti nodokļa atvieglojumi daudzbērnu ģimenēm. Turpretim neprecētiem un bezbērnu pāriem paredzēts nodokli aprēķināt jau sākot ar 1500 Ls gada ienākumu”.
Valsts lozungu līmenī iznīdējamā bezbērnība, līdzīgi tabakai un alkoholam (un “ēnu ekonomikai” atbilstoši mūsdienu terminiem un manierēm) izrādījās kaut kas tāds, bez kā valsts nemaz nevarētu iztikt. Tai bija obligāti jābūt, lai labklājības ministrija varētu taisīt fondu vismaz fonda darboņu labklājībai, lai nodokļu piedzinēji apsolītu aizbāzt budžeta caurumus utt. Vai tiešām visi Latvijas bezbērnu pieaugušie bija vismaz tik bagāti kā par “valsts iekārojamāko vecpuisi” sauktais K. Ulmanis? Diez vai valsts iestādes uzdrošinātos arī viņam uzlikt nesamaksājamu kopējo nodokļu slogu, bet pie kāda lēmuma valsts īsti nonāca? Ar tagadējo gudrību K. Ulmaņa režīma ņemšanās ap bērniem jānosauc par vienu no simptomiem strupceļam, kurā nebija iespējams turpināt ne demogrāfisko, ne fiskālo, ne ārējo, ne vispār kaut kādu politiku.
K. Ulmaņa režīmu aizslaucījušais padomju okupācijas režīms Latvijā ienāca bez speciāla nodokļa neprecētajiem vai bezbērnu pieaugušajiem. Protams, okupantiem bija nodokļi un nodokļa atlaide vai vismaz atlaidīte vecākiem par bērniem. Padomju okupācijas režīmu drīz vien padzina vācu okupācijas režīms, kas vārdos turpināja gan Ulmaņa, gan padomju režīma retoriku - sacentās ar abiem iepriekšējiem vārdiskās rūpēs par bērniem. Latviešu pašpārvaldes izdevums “Tēvija” 1941. gada 18. novembrī apgalvoja, ka “ģimenes nastu izlīdzināšana jaunajā nodokļu nokārtojumā” būšot “veselīgas sociālpolitikas sekmēšana, piešķirot ievērojamus atvieglojumus ģimenes cilvēkiem, it īpaši daudzbērnu ģimenēm. (..) Ģimenes cilvēkiem jaunie noteikumi tātad daudz izdevīgāki, jo boļševiku nodokļu likums šādus atvieglojumus piešķīra vienīgi tad, ja ģimenes locekļu skaits sasniedza 4 personas.” Vēlāk publicētajā instrukcijā par darba algas nodokļa iekasēšanu izrādījās, ka nodokļu atlaides prēmē vispirms laulātos un tikai pēc tam vecākus: “Neprecētiem nodoklis paaugstinās, neskatoties uz bērnu esamību. Viņi var vienīgi prasīt nodokļa samazināšanu par bērniem, saskaņā ar rīkojuma par darba algas nodokli 6 §.”
Padomju okupācijas režīms atgriezās Latvijā jau kopā ar speciālu nodokli, kas neprecētajiem un bezbērnu pieaugušajiem bija uzlikts 1941. gada beigās, kad Latvija vairs neatradās padomju okupācijā. 1944. gada 31. oktobrī Latvijas PSR Tautas Komisāru Padome pieņēma lēmumu “Par valsts nodokļu ņemšanu no iedzīvotājiem Latvijas PSR teritorijā”: “Ievest Latvijas PSR teritorijā PSRS spēkā esošo likumdošanu”, tai skaitā “nodokli no neprecētiem, bezbērnu un mazbērnu ģimeņu PSRS pilsoņiem” atbilstoši PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1941. gada 21. novembra dekrētam ar 1944. gada 8. jūlija grozījumiem.
Ja bezbērnu nodoklis padomju režīma izpildījumā veicināja dzimstību, tad tādā nozīmē, kādā dzimstību veicina nabadzība un no tās izrietošie ierobežojumi izglītības iegūšanai, pašrealizācijai sabiedriskās aktivitātes un izklaidēs. Atlika tikai tās iespējas, ko cilvēkiem deva viņu pašu ķermeņi, ciktāl šis iespējas netika ierobežotas (deformētas) ar vīriešu un sieviešu nošķiršanu ieslodzījuma vietās.
Šeit ieskatam pāris piemēru par badīgumu, ar kādu padomju režīms izmantoja bezbērnu nodokli naudas izsūkšanai no iedzīvotājiem. Piemēri ņemti no plašsaziņas līdzekļu atbildēm saviem lasītājiem, ka jā - nodoklis jāmaksā pretēji veselā saprāta raisītām šaubām.
“Zemgales Komunists”1949. gada 27. aprīlī atbildēja, “vai bezbērnu un mazģimeņu nodokli ņem likumīgi, ja bērni ir bijuši, bet tagad miruši?” - Jā, “bezbērnu - mazģimeņu atvieglojumi pie šķirami tikai par dzīviem bērniem, neatkarīgi no viņa vecuma un dzīves vietas"; “bērnu nāves gadījumā nodoklis nav jāmaksā līdz kārtējā gada beigām. Iestājoties nākošam kalendāra gadam, nodokli aprēķina, vadoties no izziņā uzrādīto bērnu skaita.”
“Latgales Zemnieks” 1949. gada 18. septembrī atbildēja mežsargam, “vai finanšu nodaļas pieprasījums nomaksāt ienākumu un bezbērnu nodokli 150 rubļu apmērā, ja to jau man atvelk no algas, ir pareizs?” - “Jā, pareizs. Mežsaimniecībā jums šo nodokli atvelk tikai no algas. Bet jūsu rīcībā ir ari 2,6 ha lauksaimniecībā izmantojamas zemes, no kuras jums ir savi ienākumi. Finanšu nodaļas piesūtītais nodokļu maksāšanas paziņojums attiecas uz ienākumiem, kurus jūs iegūstiet, izmantojot zemi.”
Trimdas latviešu izdevums “Latvju Ziņas” 1952. gada 20. novembrī varēja atļauties rezumēt, “kā šodien dzīvo latviešu zemnieks”: “Tad nāk klāt bezbērnu un mazģimeņu nodoklis - neprecētiem no 21 g. vecuma 120 rubļi, ģimenei ar vienu bērnu 90, ar divi bērniem 60. Nav nodoklis jāmaksā tikai tad, ja ir trīs bērni. Bet ar trīs bērniem kolhoznieka ģimene ir piespiesta pie bada robežas - ja bērnu vairāk, tad atliek tikai vai nu zagt, vai aizlaist bērnus postā.”
Pagājušā gadsimta 50. gadu vidū padomju režīms piedzīvoja atklāsmi, ka ar dzimstības uzturēšanu un jauna darbaspēka un jo īpaši karadienestam derīgu jauniešu pieplūdumu Padomijai nepietiek globālajā konkurencē. Nācās pievērsties valsts modernizācijai, izmetot vismaz pašas šaušalīgākās sastāvdaļas no 1953. gadā mirušā diktatora Staļina mantojuma. Vairākus gadus ilgā cīņā par viņa atstāto vietu tajā uz ilgāku laiku ieķērās Ņikita Hruščovs. Bezbērnu nodokļa mīkstināšana kļuva par vienu no signāliem, ka valstī sākušas pārmaiņas.
“Zemgales Komunists”1956. gada 15. septembrī aprakstīja, kā “jaunais lēmums iepriecina darbaļaudis". Ar to domāts PSRS Ministru Padomes, PSKP Centrālās Komitejas un Vissavienības Arodbiedrību Centrālās Padomes kopīgs lēmums “Par darba algas paaugstināšanu zemu atalgotiem strādniekiem un kalpotājiem” ar nodokļu atlaižu palielināšanas metodi: “Sargi b. b. Suchanovskis, Helmane un citi ar 1957. gada l. janvāri (..) būs atbrīvoti no ienākuma un bezbērnu nodokļiem. Septiņi palīgstrādnieki, piecpadsmit konduktores, kuru izpeļņa mēnesī nepārsniegs 370 rubļus, tiks atbrīvoti no ienākuma un bezbērnu nodokļa, līdz ar ko arī šī darbinieku grupa saņems algu par 40 rubļiem vairāk."
Tālāk - vairāk. 1960. gadā Ņ. Hruščovs jau apsolīja atbrīvošanu vispār no nodokļiem par darba algu. “Cīņa” 6. maijā publicēja viņa runu “Par strādnieku un kalpotāju nodokļu atcelšanu un citiem pasākumiem padomju tautas labklājības celšanai" PSRS Augstākās Padomes sesijā: “Darba algas nodokļus paredzēts atcelt šādā kārtībā: ar 1960. gada 1. oktobri izbeigt ienākuma nodokļa un neprecēto pilsoņu, ka arī bezbērnu un mazbērnu ģimeņu nodokļa iekasēšanu no strādniekiem un kalpotājiem, kuru darba alga ir līdz piecsimt rubļiem mēnesī", 1961. gada oktobrī - kuru darba alga ir līdz 600 rubļiem utt. pat ne līdz komunismam pēc 20 gadiem, bet līdz 1965. gadam, kad “vienlaikus ar ienākuma nodokļa atcelšanu pilnīgi uz valsts rēķina tiks atcelts neprecēto pilsoņu, kā ari bezbērnu un maz bērnu ģimeņu nodoklis.” 8. maijā “Cīņa” to pašu publicēja jau kā likumu. Rūpīgāka iepazīšanās ar šo tekstu parāda, ka tā pārsvarā tikai vārdu spēle, jo bezbērnu u.c. nodokļu atcelšana attiecās tikai uz viszemāk atalgotajiem darbiniekiem, bet uz citiem attieksies kaut kad nākotnē, kas īstenībā pienāca pēc tam, kad Padomija ar visiem tās likumiem bija sabrukusi.
Darbaspēka nodokļu atcelšanas vietā 1964. gada rudenī atcelts tika Ņ. Hruščovs. Vēsture pajokojusi arī tā, ka “Cīņas” 1. lpp. nodokļu atcelšanas likuma tekstam tieši blakus novietots Ņ. Hruščovu no viņa amatiem gāzušā Leonīda Bežņeva portrets.
Turpmāko gadu publikācijas rāda, ka padomju režīms pēc 50./60. gadu mijas sānsoļiem bija atgriezies vecajās sliedēs, ka kurām tas aizšļūca līdz 1990. gadam. Bezbērnu nodokļa iekasēšana šķita pašsaprotama režīma sastāvdaļa.
Tajā skaitā turpinājās nodokļa iekasēšanas robežu noskaidrošana un izskaidrošana presē. Daugavpils “Avangards” 1979. gada 28. augustā iepriecināja savu lasītāju, ka viņa varēšot dabūt bezbērnu nodokļa atmaksu par vienu mēnesi, kurā viņa apprecējusies. Par to laiku nodoklis no viņas iekasēts nepamatoti, jo šis nodoklis esot jāmaksā tikai no nākamā mēneša pēc kāzām. Tā, lūk, Padomija vāca naudu par spīti komunisma cēlāju morāles kodeksam, kas neatzina pirmslaulību dzimumdzīvi, bez kādas taču nav iespējams dzemdēt bērnu nākamajā mēnesī pēc kāzām. Vēlāk, 1988. gada 29. oktobrī Valkas rajona laikraksts “Darba Karogs” publicēja vietējās komunistu organizācijas funkcionāres atmiņas par rosīšanos komjaunatnē 60. gados, kad “bijām neizpratnē, kāpēc gan jaunnodibinātai ģimenei mēnesi pēc kāzām jāmaksā bezbērnu nodoklis, ja par morāles pārkāpumiem jaunos paši audzinājām.” Jau 1987. gadā šī atklāsme bija piemeklējusi arī valsti un tā bija ieviesusi jaunlaulātajiem gadu ilgas bezbērnu nodokļa brīvdienas bērna radīšanai likumīgi un tikumīgi.
Vēl ne politiskā, bet finansiālā sloga atšļukšanu apliecināja “Rīgas Balss” ar 1968. gada 8. oktobrī atbildi lasītājai, kurai no pirmās laulības ir nepilngadīgs bērns, par ko viņa saņem alimentus. “No otrās laulības mums nav bērnu. Vai manam tagadējam vīram jāmaksā bezbērnu nodoklis?” Atbilde, ka nē: “Ja vienam no laulātajiem, kas sastāv reģistrētā laulībā, no pirmās laulības ir bērns, kas atrodas vai atradās līdz pilngadībai abu laulāto apgādībā, tad šie abi laulātie tiek atbrīvoti no mazģimenes nodokļa.”
Tādējādi Padomija bija uzņēmusi kursu uz vienbērna ģimenēm, kuru pēc tam pārņēma un līdz pēdējam laikam realizēja Ķīna. Gadu desmitos izsakāmā ilgumā tas tiešām kalpo valsts modernizācijai. Vienbērna ģimene var dzīvot labi, bet ne pārāk dārgi gan no personīgā, gan no valsts budžeta viedokļa. Pieaugušajiem paliek daudz laika profesionālajām aktivitātēm. Lai visu to nokārtotu, pietika ar vienu bērnu ne tikai diviem, bet pat trijiem cilvēkiem: mātei, tēvam un patēvam. Taču tādā garā vispirms Padomija un tagad Ķīna iekūlās demogrāfiskajā krīzē.
Nepietiekama dzimstība Padomijā kopumā un Latvijas PSR jo sevišķi tika pamanīta jau 60. gados. Ko nu darīt? Masveidīgas fiziskās un finansiālas represijas uz to brīdi bija izbrāķētas. Šajā sakarībā ievērības cienīga ir fiziskas vardarbības imitācija kopā ar atsauci uz bezbērnu nodokli. No tā kopā iznācis mākslas darbs, ko aprakstījusi un ar foto apliecinājusi Saldus avīze “Padomju Zeme” 1969. gada 20. novembrī. Tā ir reportāža no “jauno ģimeņu vakara", kurā “vienam otram neklājās viegli. Kā mazu puišeli Velta Skurstene parauj aiz auss - cik tad ilgi maksās bezbērnu nodokli?” Tā, lūk, cienījamā māksliniece varēja publiski atļauties to, ko miliči darīja pa kaktiem.
Pēc gadiem 10-15 demogrāfiskā situācija bija kļuvusi dramatiskāka un lika pārlūkot, cik efektīva būtu vai nebūtu bezbērnu nodokļa pārvēršana no kaunināšanas iegansta par finansiāli jūtamu represiju. 1985. gada septembrī Rīgas un Rēzeknes avīzes latviešu valodā pārdrukāja vissavienības nozīmes izdevumā “Sovetskaja kuļtura” pausto aicinājumu “vecpuisi un vecmeitu “piežmiegt” kā sociālu parādību". “Jā, arī tagad ir bezbērnu nodoklis. Bet vai tā nav pārāk niecīga to materiālo priekšrocību kompensācija, kādas ir vecpuisim salīdzinājumā ar ģimenes cilvēkiem?”
Par neiespējamību padarīt šādu žmiegšanu masveidīgu bija brīdinājusi Māra Svīre tajā paša gadā žurnālā “Karogs” publicētā romānā “No cīruļiem līdz griezei”. Tajā darbojas tēls, kurš “kasieres izsniegtos astoņus desmitniekus turēdams izplestus vēdeklī kā spēļu kārtis” protestē ar jautājumu, “kāpēc tik maz?” Kasiere atbild, ka “ienākuma nodoklis, bezbērnu ... Ja būtu bērni, saņemtu par seši piecdesmit vairāk.” - “Cik bērnu es ar tiem, lūdzu, varētu uzturēt?” Un cik bērnu viņš varētu uzturēt par 80+6,50 rubļiem, kas pēc pirktspējas salīdzināmi ar tagadējiem 300-400 eiro? Un cik viņam būtu bērnu, ja no 80 rubļu algas viņam atņemtu ne 6,50, bet 65 rubļus? Citiem vārdiem sakot, kas tos bērnus barotu? “Ā, tu esi no tiem, kas apjēdz, ka bezbērnu nodoklis finansiāli izdevīgāks par alimentu nastu,” dzīves sarežģītību šķetināja Aivars Tarvids avīzes “Literatūra un Māksla” lappusēs 1986. gada 4. jūlijā.
Dzīve vienmēr grūta un nodokļu vienmēr augsti, pat ja pēc tam izrādās, ka dzīve bijusi laba un nodokļi - paciešami. Attiecībā pret pagājuša gadsimta 80. gadu beigām tas atklājās 90. gadu sākumā. Atteikšanās no bezbērnu nodokļa kļuva par vienu no zīmēm, ar kādu atjaunotā Latvijas Republika uzmundrināja darbu un iztikas līdzekļus zaudējušos iedzīvotājus. Gan jau Rēzeknes avīze “Darba Karogs” zināja savu lasītāju noskaņojumu, 1991. gada 21. februārī ar virsrakstu “Neprecētajiem tagad vieglāk” izceļot tieši bezbērnu nodokli starp vairākiem atceltiem vai pārveidotiem nodokļiem: "Sākot ar 1991. gada 1. janvāri, tiek atcelti sekojoši nodokļu veidi: nodoklis neprecētiem, vientuļiem un mazģimeņu pilsoņiem, nodoklis par ēkām un zemes nodoklis, maksa par ražošanas fondiem, maksa par darba resursiem.” Bezbērnu nodokļa jēga tika izteikta tagadējā formā kā atlaides no ienākuma nodokļa pamatlikmes: “Nodokļa summa personām, kuru apgādībā atrodas trīs un vairāk cilvēku un ar nodokli apliekamais mēneša ienākums nepārsniedz 1200 rubļus, samazinās par 30 procentiem.” Naudas zīmju nosaukumi/nomināli un nodokļa/atlaižu likmes pēc tam regulāri mainītas, bet jēga palikusi tā pati.
Savukārt ideoloģisko versiju bezbērnu nodokļa iznīdēšanai galēji sakāpinājis senos laikos politikā bijušais un tagad atkal 14. Saeimā ievēlētais Vilis Krištopans kā “valsts maka ministrs”. Šādi “Lauku Avīzes” 1994. gada 18. februāri pieteica interviju ar Finanšu ministrijas valsts ieņēmumu valsts ministru (attēlā), tai skaitā lūdzot komentāru par Saeimas deputātu ideju atgriezties pie bezbērnu nodokļa un saņemot atbildi, kāda tolaik derēja par pakāpienu uz premjera amatu:
-Mums pilnīgi pietiek to nodokļu, kas mums jau ir. Kāpēc iedzīvotāji vēl jāapliek ar bezbērnu nodokli? Katrs cilvēks pats izvēlas savu nākotni. Ja viņš ražo bērnus, tad jāzina, kā viņš tos uzturēs. Kāpēc jāuzliek bezbērnu nodoklis? Tieši otrādi. Ja cilvēks grib nodzīvot savu dzīvi viens egoistiski, neražojot bērnus, lai viņš dzīvo! Kāda velna pēc mums jāuzspiež tāda ideoloģija, ka visiem latviešiem ir pienākums ražot latviešus? Es saprotu, ka tas ir vajadzīgs latviešu tautai. Es kā liberālis nevienam nevaru uzspiest ražot bērnus.
