Latvijas valstij piederošā uzņēmuma “Latvenergo” uzdevums ir pārdot ekstrēmi zemas pašizmaksas elektrību no Daugavas HES kaskādes par tādu cenu, kāda pienāktos, ja elektrības patērētājiem Latvijā būtu jāapmaksā šīs elektrības pārvade līdz “NordPool” biržai Norvēģijas galvaspilsētā Oslo un no turienes atkal atpakaļ.
Reāli strāva netiek pārvadīta šurpu turpu. Elektrības pārdošana par it kā “NordPool” noteiktām cenām dod virspeļņu, kas tiek sadalīta starp valsts pārvaldes aparātu un pašu “Latvenergo” un tam radniecīgajiem valsts uzņēmumiem. Varam to saukt arī par apslēpto nodokli, ko nākas maksāt visai Latvijas sabiedrībai, lai daži šīs sabiedrības pārstāvji dzīvotu ļoti labi.
Latvijas mēroga naudas dalīšanu starp valsti un “Latvenergo” iespējams ilustrēt ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) eksponētajām amatpersonu ienākumu deklarācijām. Ministru prezidentam Krišjāni Kariņam par pērno gadu tie bija 77,9 tūkstoši eiro un Valsts prezidentam Egilam Levitam 71,8 tūkstoši eiro, bet “Latvenergo” prezidenta pienākumu pildītājam Guntaram Baļčūnam - 193,3 tūkstoši eiro. Godīgi būtu otrādi, maksājot augstākas algas K. Kariņam un E. Levitam kaut vai par spējām izturēt to pārmetumu lavīnu, kāda pār viņiem gāžas, kamēr par G. Baļčūna paviesošanos liela uzņēmuma prezidenta krēslā varbūt pat ne visi “Latvenergo” darbinieki tagad spētu atcerēties bez minstināšanās. Viņu šā gada sākumā nomainījušais Mārtiņš Čakste vēl tikai atskaitīsies, vai pārdabūjis savu gada atalgojumu pāri 200 tūkstošu robežlīnijai.
“Latvenergo” dzīvo savā pasaulē jeb hierarhijā, kur meitas uzņēmuma “Sadales tīkls” (ST) valdes priekšsēdētāja Sanda Jansona 157,5 tūkstoši eiro saskaņoti ar mātes uzņēmuma, nevis ar valsts pārvaldes aparāta vadītāju algām. Turklāt nav runa par viena cilvēka algu katrā no uzņēmumiem, bet par uzņēmumu valdēm un padomēm, kā arī šos smalkos kungus un kundzes apkalpojošo personālu. Priekšnieku redzeslokā esošie cilvēki nedrīkst pazemot savus priekšniekus ar nekārtīgām frizūrām, lētām smaržām utt. Tāpēc viņi jāalgo arī, bet varbūt galvenokārt par pienācīga izskata uzturēšanu un uzvedību.
Savas algas “Latvenergo” vadītāji attaisno ar to, ka valsts aparātam tomēr atdod vairāk, nekā paņem paši. Nodokļus maksājošo uzņēmumu pagājušā gada sarakstā ST ar 58,8 miljoniem eiro ieņēma 10. vietu starp 150 tūkstošiem uzņēmumu, cik vispār reģistrēti valstī. “Latvenergo” šajā pašā sarakstā 20. vietā ar 33,5 miljoniem eiro. Meitas lielākais dāsnums pret valsti izskaidrojams lielā mērā ar to, ka ST ir 1,7 tūkstoši, bet “Latvenergo” - 1,3 tūkstoši darbinieku. Tātad ST vairāk jāmaksā darbaspēka nodokļu sadaļā. Tālāk šie maksājumi multiplicējas ar nodokļu slogu uz darbinieku izdevumiem, t.i., uz viņu neto algām, tiklīdz viņi pērk maizi un visu pārējo dzīvei nepieciešamo. “Latvenergo”, savukārt, liek pretī dividenžu maksāšanu valstij. Šogad tie būšot 70,2 miljoni eiro. Šajā pašā naudas pumpētāju grupējumā reāli ietilpst arī juridiski no “Latvenergo” nodalītais “Augstsprieguma tīkls” un vēl citi uzņēmumi, kas pielaisti pie Latvijas elektrības lietotāju samaksātās naudas tērēšanas.
“Latvenergo” vārdā saucamā grupējuma kopējie maksājumi tik un tā ir daudz mazāki pret to naudas straumi, kādu uz Valsts kasi plūdina VID. Tas nedzīvo bada maizē, bet tā vadītāju atalgojums tomēr tiek turēts pieklājīgā samērā ar valsts vadītāju atalgojumu. Oficiālais skaidrojums valsts energouzņēmumu labajai dzīvei ir tāds, ka uzņēmumi taču naudu pelnot, kamēr VID - tiešām tikai pārdala. Alternatīvā versija ir tāda, ka caur elektrības rēķiniem valsts izķeksē naudu, kurai VID klāt netiek. Par ekstrapasākumiem naudas sagādāšanā energouzņēmumi saņem papildu atalgojumu.
Uzņēmumu līmenī saņemtās naudas pārdalīšana notiek dažādos veidos, tajā skaitā cēlo darba koplīgumu veidā. Tagad AST un ST balsta savu tarifu paaugstināšanu arī uz tā, ka uzņēmumiem ir saistības pret darbiniekiem paaugstināt algas vismaz par oficiālās inflācijas procentiem. Tas, protams, jauki, bet kāpēc tāda nolaidība, ka inflācijas kompensācija nav paredzēta visiem Latvijas pilsoņiem ar likumu?
Tāpēc nav paredzēta, ka nedz likumi, nedz (kop) līgumi naudu nerada. Tie regulē tikai jau esošās naudas pārdalīšanu. Lai naudu vieniem iedotu, tā kādam citam jāatņem. Valstis, kuru vidū Latvijas Republika ne ar ko īpašu neizceļas, ar to vien nodarbojas, ka no visiem ņem un visiem dod, bet vieniem var iedot vairāk, nekā paņēmusi tikai tādā mērā, kādā no citiem vairāk paņēmusi, nekā iedod.
Valsts energouzņēmumu finansiāli izcilie rezultāti pavisam maz atkarīgi no pašiem uzņēmumiem, jo visu izšķir to monopoltiesības noteikt un pēc tam savā starpā sadalīt tādu elektrības cenu, kāda nepieciešama izcilo rezultātu sasniegšanai.
Oficiāli pasludināts, ka tā tas nemaz nav - monopola neesot un elektrības cenas uzņēmumu nenosaka paši, bet valsts izveidots un arī no pašas valsts neatkarīgs (!?) regulators.
Pasludināt iespējams ir jebko, bet kāpēc gan valsts gadu desmitu garumā gadu no gada caurmērā paņem 50 - 100 miljonus eiro vai agrāk latu no “Latvenergo” un tikpat arī atdod citam, juridiski tādam pašam valsts uzņēmumam “airBaltic”? Kāpēc neviens nav iedomājies naudu nopelnīt spējīgo “Latvenergo” (ne obligāti konkrētā uzņēmuma, bet uzņēmumu grupas zīmola) valdes priekšsēdētāju ar visu valdi un padomi pārcelt uz “airBaltic”? Tāpēc, ka “Latvenergo” peļņa un “airBaltic” zaudējumi nav atkarīgi no uzņēmumu vadītāju īpašībām, bet gan no monopola esamības vai neesamības.
Monopoltiesības prasīt jebkādu cenu gan neglābtu situācijā, kurā vairs neatrastos šo cenu samaksāt spējīgi pircēji. Latvijā tas tika piedzīvots pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kad “Latvenergo” līdz ar visu valsti balansēja uz izputēšanas robežas. Tādas briesmas ietilpa valsts neatkarības atgūšanas cenā. Iedzīvotāji šo rēķinu apmaksāja ar dzīves līmeņa kritumu attiecībā pret 80. gadiem un nopelnīja tiesības tagad dzīvot caurmērā labāk nekā padomju laika labklājības maksimumā. Jautājums tikai, vai tagadējā labklājība tiek uzturēta ar darbu, vai ar aizņemšanos?
Attiecībā uz energouzņēmumiem jāuzdod jautājums, vai elektrības cenas vērstas uz aizlienētās naudas pārdalīšanu, vai uz konkurētspējīgas ražošanas veicināšanu? Ar vārdiem var pamatot jebkādu atbildi, bet pareizo atbildi uzzināsim atkarībā no tā, vai Latvija nonāks, vai nenonāks pagājušā gadsimta 80./90. gadu mijai līdzīgā situācijā. Turklāt tas vēl bija maigākais veids izkļūšanai no ekonomiskiem un politiskiem strupceļiem. Iepriekš līdzīgas problēmas tika risinātas ar diviem kariem, kam piekarināti pasaules karu tituli. Pat ja tas eiropocentriskās pasaules ainas noteikts pārspīlējums, šo karu frontes pāri Latvijai gāja pilnīgi reāli.
Šīs nedēļas kalendārā ierakstīta kārtējā reize, kad valdībai jāizšķiras starp acīm redzamiem ienākumiem no elektrības cenu raušanas debesīs uzreiz un labām cerībām uz ražošanas attīstību tālākā nākotnē ar konkurētspējīgām elektrības cenām un mazākiem valsts ienākumiem tagad. Jaunieceltā Ministru prezidenta K. Kariņa valdībai 20. decembrī būs jāizskata rezultāti, ko devusi iepriekšējā Ministru prezidenta K. Kariņa 23. novembra rezolūcija “Ekonomikas ministrijai sadarbībā ar Finanšu ministriju kā kapitāldaļu turētājām vērtēt iespējas koriģēt AST un ST sagatavotos pakalpojumu tarifu projektus.”
Savā tagadējā veidā AST un ST prasības ir mūžīgais dzinējs elektrības cenu celšanai. Proti, tarifus vajagot celt atbilstoši elektrības cenu pieaugumam, kas tālāk pieaugtu atbilstoši tarifiem un prasītu vēl augstākus tarifus, kas radītu vēl augstāku cenu un augstākus tarifus bez gala. Pie tā paša vēl paskaidrojums, ka augstāka cena samazinās patēriņu un patērētāju skaitu, aizvien paaugstinot no katra atlikušā patērētāja prasītos izdevumus par elektroapgādes sistēmas uzturēšanu, kas samazinās patēriņu un patērētāju skaitu utt.
Iepriekšējās Latvijas valdības ir lēmušas par labu elektrības cenu celšanai maksimāli tuvu tam, ko attiecīgajā brīdī uzskatīja par patērētāju maksātspējas robežu. Rezumējošais rādītājs šādiem lēmumiem ir iedzīvotāju skaita samazināšanās no 2,67 miljoniem 1990. gadā līdz nepilniem 1,9 miljoniem pašlaik. Visi saprot, ka tas nav labi kaut vai tāpēc, ka aizvien mazākais iedzīvotāju skaits nespēs apsaimniekot un vispār kaut kā noturēt valsts tagadējo teritoriju ar pašu valsti piedevām. Simboliski, ka pārvēlētas Saeimas izveidotai valdībai pēc būtības pirmais lēmums būs pārbaudes akmens tās spējai vai nespējai atšķirties no visām iepriekšējām valdībām.
