Koncertzāles rēgs klīst pa Rīgu un valdību deklarācijām

© Depositphotos.com/Neatkarīgā

Aizejošās Krišjāņa Kariņa valdības deklarācijā ierakstītais teikums “Uzsāksim nacionālās koncertzāles projekta īstenošanu” labi raksturo gan K. Kariņu ar visām viņa bijušajām un vēl tikai iedomātajām valdībām, gan valdības deklarāciju nozīmi Latvijas Republikā, gan latviešu izvēli vairāk kašķēties nekā klausīties klasiskās mūzikas koncertus.

Tagad aizejošā valdība uzsāka savu pastāvēšanu ar deklarāciju, kuras 154. punktā aiz vispārējas frāzes “nostiprināsim nacionālās kultūras institūcijas” seko daudz maz pārbaudāms solījums “uzsāksim nacionālās koncertzāles projekta īstenošanu”. Solījums nav izpildīts pat ar pielaidēm par būvniecības sākumu vēl pirms tam, kad zemē tiek durta simboliskā lāpsta, ja aiz tās tiešām redzami buldozeri un ekskavatori. Varbūt varētu pietikt ar apstiprinātu būvprojektu un valsts budžeta likumā ierakstītu finansējumu būvdarbiem. Diemžēl visa tā vietā tikai pieņēmumi, ka nākamā K. Kariņa valdība savā deklarācijā šo neizpildīto solījumu pārrakstīs no jauna.

“Drīzumā, iespējams, varētu tikt…”

Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Kopā ar neizpildīto solījumu nākamā K. Kariņa valdība mantos arī kultūras ministru Nauri Puntuli. Viņa četrgadu darba rezultāts ir 5. decembrī publiski izteikts solījums, ka “drīzumā, iespējams, jau šomēnes, varētu tikt izsludināts Nacionālās akustiskās koncertzāles projekta metu konkurss”. Tātad pat tas vēl nav izdarīts kopš valdības deklarācijas sastādīšanas un valdības darba sākuma 2019. gada 23. janvārī! Tādā tempā turpinot, koncertzāli varētu uzcelt ne gados un gadi desmitos, bet gadu simtos. No vienas puses, labi, ka K. Kariņa valdība tik ilgi nepastāvēs un atbrīvos vietu varbūt rīcībspējīgākai valdībai. No otras puses, koncertzāles celtniecību deklarējušas jau daudzas Latvijas valdības.

Tagadējai izpratnei par vajadzīgo koncertzāli atbilstošs pieteikums sniegts 2005. gada 25. janvārī ar ziņu no Kultūras ministrijas. Tā ar atsauci uz Aigara Kalvīša valdība deklarāciju apņēmusies nodibināt valsts aģentūru Nacionālās bibliotēkas, akustiskās koncertzāles un laikmetīgās mākslas muzeja celtniecībai. Tā paša gada aprīlī valdība aģentūru nodibināja un tālākie darbi ritēja triecientempos. Koncertzālei tika atrasta vieta uz AB dambja Daugavā un 2005. gada beigās tika spriests, cik daudz no Daugavas nāksies aizbērt, lai dambi paplašinātu un koncertzāli uz tā ierūmētu. Taču paveiktie darbi nenozīmē, ka kaut kas būtu izdarīts. Dambis stāv kā dambis un koncertzāles nav ne uz dambja, ne vispār.

Valdība lemj, ministri izpaužas

Koncertzāles atkalparādīšanās K. Kariņa valdības deklarācijā sākotnēji izskatījās pēc AB dambja projekta reanimācijas. Jāatzīst taču par attiecīgajā nozarē labi informētām personām toreizējais Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētājs Zigmars Liepiņš, mūziķis Aivars Hermanis, komponists Mārtiņš Brauns, diriģents Andris Veismanis u.c., kuri 2019. gada 13. jūnijā nāca klajā ar aicinājumu koncertzāli uz AB dambja necelt. Viņu doma tāda, ka atteikšanās no dambja būtu viens no priekšnoteikumiem koncertzāles celtniecībai vispār kaut kur: “Mūsu iniciatīvas grupa iestājas par to, ka jau tuvāko piecu līdz sešu gadu laikā Rīgā beidzot ir nepieciešams uzcelt akustisko koncertzāli līdz 1500 skatītāju vietām.”

No toreiz nosauktajiem pieciem sešiem gadiem pagājušie četri gadi uz K. Kariņa valdība parādījuši, ka runāšana par koncertzāli citās vietās ar koncertzāles necelšanu sader tikpat labi kā runāšana par koncertzāli uz AB dambja. Valdība it kā zibenīgi izpildīja mūzikas aktīvistu prasības. Jau 2019. gada 15. jūnijā K. Kariņš pieteica uz pieņemšanu nākamajā dienā sagatavotu valdības lēmumu par koncertzāles celtniecību Elizabetes ielā 2, kur tobrīd atradās valstij piederošs biroju komplekss ar Pasaules tirdzniecības centra izkārtni. Premjeru papildināja N. Puntulis ar skaistiem vārdiem, ka “akustiskā koncertzāle Rīgā ir sens un gadiem nenokārtots valsts parāds Latvijas izcilajai mūzikas nozarei. Ministrs pauda gandarījumu, ka valdība kā komanda ir gatava nokārtot šo parādu cieņpilnā veidā un arī laikā. Nojaucot ēku, pilsēta atbrīvosies no komunisma laika būves, kas nomenklatūras vajadzībām izbūvēta vienā no labākajām vietām pilsētā.”

Bīdās pa komunistu piemiņas vietām

Jā, ēka uzbūvēta vietā, kuru savai Centrālajai komitejai bija nolūkojusi un savākusi Latvijas Komunistiskā partija laikā, kad tā šeit skaitījās galvenais padomju okupācijas režīma varas orgāns. Tāpēc tā varēja iekārtoties labākajās vietās, nolīgt labākos arhitektus, savākt deficītus būvmateriālus utt. Rezultātā bija tapusi ēka, kas dažiem tik mīļa, ka tās kādreizējā kalpošana okupācijas režīmam nebija vēra ņemama: “Kultūras ministrija jūnijā pasūtīja ēkas Elizabetes ielā 2 slepkavību un Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, pazeminot ēkas statusu līdz kultūrvēsturiski mazvērtīgai ēkai, veica visas nepieciešamās darbības, lai modernisma arhitektūras piemēru varētu nojaukt.” Ar vārdu “slepkavība” pret ēkas pārbūvi, kam viens no variantiem varēja būt ēkas pilnīga nojaukšana, protestēja nākamā aktīvistu grupa, kurā ietilpa 14 arhitekti un trīs pēcteces jau mirušiem arhitektiem, pēc kuru projekta pirms 50 gadiem tika uzcelta ēka Elizabetes ielā 2.

Koncertzāles iemitināšana Elizabetes ielā 2 tomēr šķita virzāmies uz priekšu. Pārbūves metu konkurss notika un Valsts Nekustamie īpašumi izdomāja ieganstus, lai lauztu īres līgumus un izliktu no ēkas tur iekārtojušos birojus. Tomēr tagad visi šie darbi un izdevumi par tiem norakstīti tāpat, kā tie norakstīti visu laiku kopš 2005. gada. Neesošajai koncertzālei ir atrasta jauna adrese Krišjāņa Valdemāra ielā 5, kur atrodas Elizabetes ielas 2 ēkas kaimiņš un klons. Proti, Rīgas Kongresu nams, kas uzcelts to pašu komunistu vajadzībām. Viņi regulāri rīkoja pasākumus ar plašāku dalībnieku skaitu, nekā varēja sasaukt viņu birojos. Tāpēc ēku K. Valdemāra ielā 5 novietoja tā, lai Latvijas komunistu Centrālā komitejas un Rīgas pilsētas komitejas vadītājiem uz šādiem pasākumiem nebūtu tālu jāiet.

No daudziem lēmumiem nav izpildīts neviens

Kad nu jaunā adrese atrasta, N. Puntulis ir gatavs par koncertzāles novietošanu šajā adresē izteiktie tikpat jauki kā vairākus gadus izteicies par koncertzāles novietošanu citā adresē: “Koncertzāles Rīgā tapšanas procesā šobrīd ir iezīmēti skaidri attīstības etapi, kas tiks realizēti ciešā sadarbībā ar Rīgas Domi. Šis ir ilgi gaidīts notikums, to pavadījušas vairāku gadu desmitus ilgas diskusijas, tomēr tā rezultātu visai sabiedrībai ir jāierauga vēl šajā desmitgadē - mūsu mūzikas kultūrai ir nepieciešama izcila skatuve valsts galvaspilsētā, to gaida un ir pelnījuši visu paaudžu mūziķi un klausītāji.”

Šeit citēta viņa atbilde Neatkarīgajai par to valdības deklarācijas punktu, par kura izgāšanu viņam personāla atbildība. Atbilde balstīta uz mānīšanos, piesaucot tikai “vairāku gadu desmitus ilgas diskusijas”, nevis lēmumus par koncertzāles celtniecību. Iepriekšējie lēmumi pēc sava ranga bija ne mazāk svarīgi kā tagadējais lēmums, kas, tāpat kā visi iepriekšējie lēmumi, nekādu celtniecību negarantē.

Nekur neesošā koncertzāle gadu desmitu laikā rēgojusies daudzās vietās. Andrejsalā tā paviesojās pie oligarhu palamas nēsātājiem Ainara Šlesera un Andra Šķēles. Centrāltirgus apkārtnē novietotā koncertzālē klausītājus solīja ievest ar “Rail Baltica” vilcieniem.

“Jā, tas ir traģiski”

N. Puntulis pagaidām neatklāj, kas īsti aizstājās ceļā koncertzāles projektam gados, kas jau iegājuši Latvijas vēsturē ar K. Kariņa vārdiem “naudas vairāk kā jebkad”.

Tagad Latvijai jau piesūtīts rēķins par pāris iepriekšējos gados notikušo “ballīti”. Proti, ieskrējusies inflācija, kas atstāj līdzekļus tikai izdzīvošanai nepieciešamo izdevumu apmaksai. Tāpēc koncertzāles projekta virzība šķiet ļoti apšaubāma. Jauna ēka bibliotēkai gan skaitās uzcelta par spīti šādām šaubām. Taču par šo celtni jāpaskaidro, ka tā ir pasākumu vieta, kas izdekorēta ar nedaudzām grāmatām. Mūsdienu mākslas muzeja bēdu stāsts tikpat garš un žēlīgs kā koncertzālei un bibliotēkai.

Ja atkal nāksies kaut kā attaisnot koncertzāles necelšanu, tad labi noderēs norāde uz jauno apstākli - uz Uzvaras pieminekļa nojaukšanu, kas paver iespējas vēl desmit gadus strīdēties, vai īsta vieta koncertzālei nav tur un tikai tur, kur norādījusi Mirdza Zīvere intervijā “Vakara Ziņām” 25. novembrī:

-Mana visdziļākā pārliecība, un to var uzskatīt par ģimenisku pārliecību [kopā ar Zigmāru Liepiņu], - ka vislabākā vieta koncertzālei būtu nojauktā okupācijas pieminekļa vietā. Arī no dislokācijas viedokļa - kā tas izskatītos pilsētvidē, un arī pēctecība pēc tās apgānītās vietas. Mūzika un māksla nomainīti to auru, kāda bija izveidojusies. Uzvaras parkā. Jā, esmu domājusi par to, kāpēc mums joprojām nav koncertzāles - tāpēc, ka visu laiku kaut kas ir “pagaidām”. Un tas “pagaidām” jau viss brūk kopā… Jā, tas ir traģiski. Tāpat kā Operas trešā kārta, kas pat netika iekļauta nodomu plānā.

Izpēte

Māra Čaklā (1940-2003) dzejoļu krājumā “Lapas balss” (1969) ievietotajā dzejolī “Izkapts ābelē (Anno 1944)” var saskatīt padomju režīmam vismaz kabatā parādītu pigu, bet tālāk seko “47. gada Kurzemes balāde” ar nacionālo partizānu apsaukāšanu par bandītiem.