Pirms 81 gada 8. decembrī vācu nacisti Rīgas nomalē Rumbulā pabeidza vietējo un arī no citurienes atvesto ebreju nogalināšanu tādā veidā un mērogā, kādam tagad tuvojas Krievijas diktatora Putina režīms.
Saeimas priekšsēdētāja Edvarda Smiltēna vārdiem runājot, “mēs ticējām, ka valstiskā līmenī kurināta neiecietība, agresija, rasisms un naids ir pagātne, taču Krievijas zvērības un brutālie kara noziegumi Ukrainā rāda ko citu”. Šādā veidā viņš debitēja slepkavošanas piemiņas pasākuma runātāju stafetē, kas turpinās kopš 2002. gada. Tās aizsācēja bija toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Ziņu arhīvi uzrāda viņas toreiz teikto, ka “mūsu uzdevums ir gādāt, lai varu jebkādā valstī nesagrābtu vājprātīgie, kuri ir gatavi uz masu slepkavībām”.
2022. gads izsniedzis bēdīgu vai biedējošu apliecinājumu, ka šis uzdevums nav izpildīts. Skaidrāk un skarbāk sakot, runa nav par uzdevuma neizpildīšanu vispār kaut kur nosacītajā “Āfrikā”, bet valstī, ar kuru Latvijai tieša un pietiekami gara robeža. Latvijai atliek pateikties Dievam, nejaušībai vai Latviju NATO blokā iebīdījušajai politiķu paaudzei, ka savu kara gājienu uz Eiropu Putins iesāka ar Ukrainu, nevis ar Latviju (Baltiju). Kara gaita Ukrainā atstāj vietu ļoti lielām šaubām, vai citas NATO dalībvalstis un organizācija kopumā tādā gadījumā tiešām būtu izpildījušas savus militāro sabiedroto pienākumus. Pat Putina režīma noziegumi Ukrainā nav līdz galam pārliecinājuši šo valstu vadītājus, ka šāds režīms jāsakauj un jāsagrauj, nevis tikai jānovājina, lai izkaulētu no tā šādas tādas piekāpšanās.
Rīgas geto savāktos ebrejus vācieši dzina uz nošaušanu divos paņēmienos - 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī. Slepkavošanas vietā uzceltajā memoriālā piemiņas pasākumus parasti rīko 30. novembrī. Pirms gada Neatkarīgā stāstīja un rādīja, “kā politiķi izmanto Rumbulas traģēdiju” ar mērķi piešķirt savai varai pārmantojamību:
-Pašlaik pie varas tikušie tik tiešām neapklusināmi atkārto stāstu par Hitlera nākšanu pie varas reālu vēlēšanu rezultātā kā burvju vārdus. Tiklīdz politiķi tos pasaka, tā jebkuram censonim pietiek iekļūt to cilvēku bariņā, kura dalībnieki viens otru atzinuši par atbildīgiem, nopietniem vai īstiem politiķiem, lai šis censonis tiktu pie varas un naudas rindas kārtībā. Vēlētāju masas ir pildījušas savu pienākumu balsot pēc kārtas un pa apli par visiem atbildīgajiem un neuzdrošinājās balsot par tiem, kurus atbildīgo bars nav atzinis par savējiem. Tādējādi cilvēki cer izsprukt no soda, kādu vāciešiem uzlika par viņu bezatbildīgajiem 1932.-1933. gada balsojumiem. Gadus desmit vēlāk tie vācieši, kuriem nācās sadegt amerikāņu un angļu veiktajos uzlidojumos vācu pilsētu dzīvojamiem rajoniem, varēja vēlēties, lai labāk krievi būtu viņus tikai izvarojuši; savukārt tie, kurus tiešām izvaroja, varēja vēlēties ātrāk sadegt.
Tikai vienam un publicitātes rangā ne pašās redzamākajās vietās notiekošām pasākumam nevar pierakstīt spēju apvērst sabiedrisko domu pat tik mazā valstiņā kā Latvijā, taču kopumā politiķiem izdevās sakārtot lietas. Proti, nepieļaut, ka 14. Saeimā nonāk vēl vairāk dīvaiņu nekā 13. Saeimā. Tur viņi izrādījās nenoturīgi pret sašķelšanu un diskreditāciju, bet tik un tā pabojāja dzīvi līdz tam nostabilitētās politiskās nomenklatūras locekļiem. Tāpēc 2021. gada 30. novembrī uz Rumbulu devās ne vien Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, bet arī Valsts prezidents Egils Levits un Ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Tā, lūk, sevi parādīja atbildīgo politiķu plejāde. Šoruden notikušas Saeimas vēlēšanas viņi var atzīmēt kā savu uzvaru pār viņu lokā neietilpstošajiem un tāpēc mazliet atslābt tajā propagandas sadaļā, kurā iekļaujas pasākums Rumbulā.
Pērn Rumbulā sevi parādījušajiem valsts un valdības vadītājiem šogad spēki jāpielieto citos virzienos. E. Levits centās palielināt izredzes tikt pārvēlētam Valsts prezidenta amatā, parādot sevi kā starptautiski nozīmīgu figūru. 30. novembrim viņš bija pieskaņojis savu vizīti Izraēlā, kuras apmeklēšanas programmā obligāta ir holokausta upuru pieminēšana šādiem rituāliem speciāli ierīkotās vietās (attēlā). Savukārt K. Kariņš tieši tobrīd bija piešķīris sev divdienu atvaļinājumu droši vien saistībā ar grūtībām apvienot vecās valdības vadīšanu ar jaunās valdības veidošanu.
Rumbulā valdību šogad pārstāvēja ne tās vadītāja pienākumu pildītājs, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, bet šo pasākumu veterāns, aizsardzības ministrs Artis Pabriks. E. Smiltēns iestaigāja sev taciņu, kas viņam droši vien noderēs vēl vairākus gadus.
Krievijas uzbrukums Ukrainai liecina, ka Rumbulas traģēdijai līdzīgu notikumu atkārtošanās ir iespējama nevis kaut kur plašajā pasaulē, bet kaut vai atkal Rumbulā. Jau pirms ebreju apšaušanas tā bija masu slepkavošanai izmēģināta un par piemērotu atzīta vieta. Pirmtiesības uz 20. gadsimta pirmajai pusei raksturīgu slepkavošanas manieru ieviešanu Latvijā pienākas Pētera Stučkas režīmam, kas Rīgā pastāvēja no 1919. gada janvāra sākuma līdz maija beigām. Nogalināt cilvēkus desmitu tūkstošu mērogā tas vēl nespēja, bet tūkstošus pa visu Latviju un simtus Rīgā nošāva un Pierīgas mežu noderību šāda uzdevuma izpildei atklāja. Šobrīd krievi slepkavo ukraiņus apmēram tādā mērogā un stilā kā savulaik Stučkas režīms. Foto un videoliecību birums rāda, ka kopējam nogalināto civiliedzīvotāju skaitam Ukrainā jau jāpārsniedz tie 25-26 tūkstoši cilvēku, cik tika nošauti Rumbulā, bet tas gandrīz gada ilgumā un tūkstošiem kilometru vai kvadrātkilometru izkliedē. Putina režīms vēl nav sasniedzis tādu slepkavošanas intensitāti kā Hitlera režīms, taču ir ceļā uz to.
Ir jāpatur vērā, ka arī Hitlera režīms savas izveidošanas brīdī 1933. gadā būtiski atšķīrās no režīma, kāds tika sagrauts 1945. gadā. Attiecībā uz ebrejiem tas 1935. gada 15. septembrī formulēja tā sauktos Nirnbergas likumus, ar kuriem aizliedza laulības un dzimumdzīvi starp ebrejiem un neebrejiem. Ebrejiem tika atņemtas pilsoņu tiesības, darbs valsts iestādēs un dienests armijā, kaut gan no armijas viņi tika padzīti kampaņveidīgi un nekonsekventi. Sekoja Kristāla nakts no 1938. gada 9. uz 10. novembri, kad Vācijā notika masveidīgi nacistu partijas organizēti un valsts atbalstīti pret ebrejiem vērsti grautiņi. To apzīmējums darināts, ieraugot ebreju īpašumu izdauzīto skatlogu lauskas, kas 10. novembrī pārklāja Vācijas pilsētu ielas. Kristāla nakts iezīmē holokausta attīstības stadiju, kad juridiskas un sociālas represijas pret ebrejiem pārvērtās tiešās fiziskās represijās. Tomēr arī pēc šīs nakts daudzi ebreji vēl dzīvoja savās mājās un dzīvokļos, priekš viņiem vēl nebija nāves nometņu ar gāzes kamerām. Šāds saudzēšanas režīms netika attiecināts uz ebrejiem Padomju Savienības teritorijā, kur ebreju slepkavošana sākās no pirmajām okupācijas dienām. Lēmumu “galīgi atrisināt ebreju jautājumu Eiropā” pieņēma nacistu partijas un valsts augstāko ierēdņu apspriedē 1942. gada 20. janvārī Berlīnes priekšpilsētā Vanzē.
Datējums lēmumam par visu Eiropā dzīvojošo ebreju nogalināšanu nav nejaušība. Šāds lēmums iekļaujas Vācijas reakcijā uz tās zibenskara plānu izgāšanos Krievijā. Tajā brīdī vajadzēja vai nu izmantot vēl atlikušo militāro spēku kā argumentu (pa)miera piedāvājumos pārmaiņus Padomijai un tās Rietumu sabiedrotajiem, vai palielināt kara likmes ar praktiski visu vāciešu (ģimeņu) iesaistīšana noziegumos. Tādējādi Vācija rāda piemēru, kā lielā ķezā iekūlusies valsts var pretoties daudz ilgāk un sīkstāk, nekā to varēja gaidīt, salīdzinot pretējo pušu karavīru, tanku un lidmašīnu skaitu. Virspusēji skatoties, ebreju slepkavošana bija kara paildzināšanas mērķim pilnīgi pretēja darbība. Vācija iznīcināja miljoniem darba spējīgu cilvēku ar tādu kvalifikāciju, kādu nevarēja aizvietot ar Padomijas teritorijā saķertiem cilvēkiem. Vācu armija zaudēja desmitos vai pat simtos tūkstošos skaitāmus karavīrus, par ko liecina piemēri, ka ebreji tik un tā karoja par Hitleru, mēģinot karā izpirkt ebrejiskuma grēkus vismaz par sevi un tuviniekiem. Miljoniem ebreju savākšana un pārvietošana piesaistīja desmitiem tūkstošu fiziski un garīgi spējīgu cilvēku, kuri tādā gadījumā nevarēja ne cīnīties frontē, ne strādāt aizmugurē. Miljoniem cilvēku pārvietošana aizkorķēja dzelzceļa līnijas, traucējot frontei, militārajai rūpniecībai un citām režīma uzturēšanas vajadzībām nepieciešamo kravu vai cilvēku pārvietošanu.
Tomēr Hitlera armijas un tāpat arī aizmugures pretošanās pārspēkam līdz pēdējam liecina, ka kopumā Hitlera režīms no ebreju slepkavošanas vairāk ieguva nekā zaudēja. Pirmkārt, tas sasaistīja vāciešus un daudzus citus vācu okupācijas zonā nonākušus cilvēkus ar asins saitēm. Otrkārt, ebreju iznīcināšana aizvietoja uzvaru karā, kuras nesasniedzamību tieši Hitlera režīma hierarhijā daudz maz izvirzījušies cilvēki saprata pirmie, saprata vismaz kopš 1942. gada, ar daudz sīkāku, bet toties sasniedzamu mērķi iznīcināt ebrejus kā tautu.
Krievijai ielaišanās uz aizvien smagākiem kara noziegumiem nav neprāta pazīme, bet aprēķins, ka tai vairs nav citu līdzekļu, kā izvairīties no soda par kara noziegumiem. Krievija izrāda gatavību nogalināt neierobežotu skaitu Ukrainas civiliedzīvotāju tāpēc, lai iedvestu ukraiņiem bailes par savām dzīvībām un piespiestu viņus piekrist pamieram ar Krieviju, kas tādā gadījumā karu neskaitītos zaudējusi. Vēl jo vairāk Krievijas noziegumi Ukrainā iedveš bailes Krievijas iedzīvotājiem, kuriem tagad jācīnās Putina režīma labā tāpēc, lai ukraiņi nevarētu ierasties Krievijā un atņemt traktorus un kombainus, veļas mašīnas un ledusskapjus, traukus, bērnu rotaļlietas, gredzenus un auskarus, ko visu krievi Ukrainā salaupījuši. Un pāri visam krievu atbildība par laupīšanu laikā pastrādātajām slepkavībām.
Krievijas, t.i., Putina un viņa tuvāko līdzskrējēju lēmums “galīgi atrisināt ukraiņu jautājumu” ir demonstratīvi līdzīgs Hitlera lēmumam un kā tāds jau bieži apspriests. Ar uzbrukumu Ukrainai 24. februārī puspiecos no rīta Putins mats matā atkārtoja Hitlera uzbrukumus Polijai un Padomijai. Pāris dienas vēlāk Krievijas valsts ziņu aģentūra “RIA Novosti” publicēja kāda Putina lišķa rakstu zem tiešā veidā latviski neiztulkojama kalambūra “Наступление России и нового мира” (Ar Krievijas uzbrukumu atnāk jauna pasaule (?)): “Vladimirs Putins uzņēmies - tas sakāms bez pārspīlējuma pilītes - vēsturisko atbildību, izlemjot neatstāt ukraiņu jautājuma atrisināšanu nākamajām paaudzēm.” Jau pāris dienas vēlāk “RIA Novosti” bija spiesta rakstu izdzēst, jo nepiepildījās sākotnējais nodoms iekarot Ukrainu trijās dienās. Taču elektroniskajos norakstos šis teksts jau bija pavairots un joprojām viegli atrodams.
Pāris mēnešus vēlāk ukraiņu jautājuma galīgais risinājums uzpeldēja 4. aprīlī līdz ar “RIA Novosti” nākamo publikāciju “Ko Krievijai darīt ar Ukrainu”. Arī to drīz vien nācās noslēpt, t.i., iebīdīt nevalstiskas publikācijas statusā daudz kur atrodamo tekstu “Что Россия должна сделать с Украиной”. Tajā aicinājumi atņemt ukraiņiem valsti, pilsonību, profesijas u.tml. apmēram Hitlera Nirnbergas likumu līmenī. Šajā reizē līdzību starp Hitlera un Putina režīmiem uzsvēra ne lišķis, bet Putina kritiķi. Komplektā ar tieši tajā brīdī pamanīto ukraiņu izkaušanu Bučā publikāciju nācās atzīt par Putina režīmu pārāk diskreditējošu un pabīdīt malā.
Putina propagandistu aprindās sauklis par ukraiņu jautājuma galīgo atrisināšanu kaut vai kā Rumbulā ir populārs. To apliecina kaut vai ar 5. novembrī datēts materiāls. Lēmuma pieņemšanas aspektā Krievija jau sasniegusi Vanzē sapulces līmeni, taču tā izpildei šķērslis, ka lielākā daļa ukraiņu joprojām dzīvo teritorijā, ko kontrolē Ukraina. Viņus nogalināt Krievijai izdodas ar Ukrainas pilsētu apšaudēm pārmaiņus uz dzīvojamiem kvartāliem un slimnīcām, siltuma un elektroapgādes objektiem.
