Lai gan pēdējos gados atbildīgās institūcijas un arī sabiedrība apzinās, ka ir nepieciešams agrīni pamanīt izmaiņas bērna uzvedībā un iesaistīties to risināšanā, Latvijā nav skaidras sistēmas, kā palīdzēt bērniem ar uzvedības problēmām vai to iestāšanas risku, īpaši pusaudžiem, jo nav pieejami nepieciešamie atbalsta pakalpojumi, secina Valsts kontrole (VK) revīzijas ziņojumā.
Kopumā Valsts kontroles ziņojums nesaudzīgi kritizē problēmbērnu jautājumu risināšanu, no tā izriet secinājums, ka lielā mērā līdzšinējais Latvijas politikā deklarētais par bērnu kā galveno prioritāti valstī ir tukšas runas.
“Situācijas novērtējums ir ļoti, ļoti skarbs. Institūcijas savlaicīgi nereaģē, nesniedz adekvātu atbalstu ne bērniem, ne ģimenēm, dominē sodīšanas maniere uz baiļu pamata, un, ja bērns pats no sevis nelabojas, viņa vieta līdz šim bijusi sociālās korekcijas centrā “Naukšēnos”,” uzsver Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa.
Valsts kontrole revīzijā “Vai bērnam ar uzvedības problēmām un tā ģimenei ir iespēja saņemt nepieciešamo atbalstu?” vērtēja - vai bērnam ar uzvedības problēmām vai to iestāšanās risku un viņa ģimenei ir iespēja saņemt nepieciešamo atbalstu. Jāsāk ar to, ka līdzīgi kā par daudziem jautājumiem, arī par bērniem ar uzvedības problēmām Latvijā vienotu datu un statistikas nav. Valsts kontroles revidenti, ņemot vērā dažādus informācijas avotus, aplēsuši, ka kopumā no 360 000 bērnu Latvijā vismaz 46 000 bērnu ir riska grupā.
Desmit tūkstošiem bērnu uzvedības problēmas jau ir noteiktas, tie ir bērni, kuri klaiņo, ubago, aizbēguši no ģimenes, aizbildņa, bērnu nama, bērnam jau ir atkarības, viņš ir sodīts par administratīvu pārkāpumu vai jau par noziedzīgu nodarījumu.
Taču bez šiem bērniem ir vēl virkne nepilngadīgo, kuru ģimene atrodas sociālā dienesta redzeslokā, jo pastāv risks, ka ģimene nerūpēsies par bērnu, tāpat ir bērni, kuri pametuši skolu, bērni, kuri ir ārpusģimenes aprūpē, bērni, kuri cietuši no prettiesiskām darbībām vai dzīvo ģimenē, kurā ir pieļauts bērnu tiesību pārkāpums.
“Pašvaldībām nav informācijas par visiem bērniem, kuriem ir uzvedības problēmas vai to iestāšanās risks, un viņu ģimenēm, jo pašvaldības ikdienas darbā kūtri izmanto valsts un pašvaldību informācijas sistēmas, kā arī “klibo” institūciju sadarbība,” par revīzijas rezultātiem stāsta Maija Āboliņa. “No revīzijas uz revīziju mēs varam tikai secināt, ka pašvaldības neveic sociālās vides izpēti, gadījumi ir dramatiski, pašvaldības nezina, cik ģimeņu ar bērniem tajās dzīvo, cik ir bērnu ar administratīviem pārkāpumiem, un dati nesakrīt.”
Revīzijā apkopotie dati liecina, ka pašvaldību rīcībā nav informācijas pat par visiem bērniem, kuri izdarījuši administratīvos pārkāpumus vai pat noziedzīgus nodarījumus, tāpēc darbs ar tiem netika veikts vai bija uzsākts novēloti. Valsts kontrolieru ieskatā 90 procentos (!) gadījumu darbs ar riska bērniem tiek veikts novēloti.
Otrs šāds vārds ir skarbi, jo ir ļoti smagi lasīt revīzijas ziņojumā konstatēto un klausīties revidentu secinājumos. Novēloti pamana bērnus ar problēmām, novēloti sāk risināt jautājumus, un novēlota faktiski ir visa valsts politika riska bērnu jautājumos. Maija Āboliņa nenoliedz, ka pēdējos gados atbildīgās institūcijas apzinās veicamos darbus ar problēmbērniem un saprot, ka šis darbs jāveic agrīni, tomēr Latvijā joprojām nav skaidras sistēmas, kā palīdzēt bērniem ar uzvedības problēmām vai to iestāšanas risku, īpaši pusaudžiem, un tāpēc nav pieejami atbalsta pakalpojumi.
“Bērnu uzvedības problēmu risināšana valsts līmenī vairāk ir deklaratīva. Atbildīgās institūcijas nav spējušas savlaicīgi pamanīt izmaiņas bērna uzvedībā, reaģēt uz tām un izzināt problēmu cēloņus, lai laikus sniegtu atbalstu to novēršanai. Gadiem tiek turpināta iedibinātā prakse strādāt ar bērnu “uz papīra” vai viņu sodīt, cerot, ka tas atturēs no likumpārkāpumu izdarīšanas un uzvedība uzlabosies,” saka revidente. Pašvaldības uzvedības sociālās korekcijas programmas bērniem izstrādā novēloti - kad jau izdarīti vairāki administratīvie pārkāpumi vai pat noziedzīgs nodarījums. Turklāt tās ir formālas, jo institūcijas aprobežojas tikai ar formālu uzdevumu definēšanu, tādēļ lielākoties bērna uzvedība nemainās vai pat pasliktinās. Piemēram, noteikts “neizdarīt likumpārkāpumus, nesmēķēt un apmeklēt skolu”. Taču lielākoties bērna uzvedība pēc tā nemainās vai pat pasliktinās. Gadījumos, kad bērna uzvedība nebija mainījusies, pašvaldības kā vienīgo risinājumu līdz šim redzēja bērna ievietošanu “Naukšēnos”, tā uz kādu laiku atbrīvojot sevi no darba ar bērnu un viņa problēmām. Pašlaik šī iestāde ir slēgta.
Valsts kontrole secinājusi, ka vēl viens instruments, kā pašvaldībās risina bērnu uzvedības problēmas, ir bērnu izdarīto administratīvo pārkāpumu izskatīšana pašvaldību administratīvajās komisijās. Diemžēl, vērtējot šo komisiju darbību, revidenti neguva apstiprinājumu tam, ka to “audzinošais” darbs realitātē atšķiras no “ierastās sodīšanas”. Lielākoties komisiju audzinošais darbs bija formāls, jo tās nebija iedziļinājušās bērnu uzvedības problēmu cēloņos. Piemēram, bērnam par vardarbību pret citu bērnu kā audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis bija piemērots brīdinājums, nepievēršot uzmanību tam, ka bērna uzvedības problēmu cēlonis ir vardarbība un atkarību problēmas ģimenē. Arī bērna izdarītā pārkāpuma cēloņi netika analizēti un ņemti vērā pat tajos gadījumos, kad acīmredzami bērns pārkāpumu bija izdarījis savu garīgās veselības vai garīgās attīstības traucējumu dēļ. “Paradoksāli, ka lielākoties komisijas bija piemērojušas audzinoša rakstura piespiedu līdzekli - brīdinājumu, kas nerisina bērna uzvedības problēmu cēloņus un nav efektīvs arī pašu komisiju vērtējumā,” sacīja Maija Āboliņa. Vienlaikus revidenti atzinīgi novērtējuši ieceri pilnveidot likumpārkāpumu profilakses darbu ar bērniem un atteikties no bērnu administratīvās sodīšanas, kas bērna uzvedību nemaina. Taču, ja reformas īstenošanai pašvaldībās nebūs pieejami sociālie pakalpojumi, faktiski nekas nemainīsies.
Īpašu uzmanību revidenti pārbaudē pievērš naudas sodiem, kurus piemēro bērniem, īpaši bērniem tā saucamajā ārpusģimenes aprūpē, un jo tuvāk pilngadībai, jo vairāk šādus sodus piemēro. Kā atzina M. Āboliņa, jaunietis, sasniedzot pilngadību, “saņem parādus”, kuri viņam nu ir jāmaksā par visiem pārkāpumiem, kuri konstatēti vēl bērnam esot. Jautājums - kā šim jaunietim no aprūpes centra uzsākt patstāvīgu dzīvi? Revidenti īpaši “izcēluši” Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, kas bērnus administratīvi soda par “nezināšanu un personas apliecinoša dokumenta pazaudēšanu” un neizmanto citus likumā paredzētos mehānismus, lai veiktu skaidrojošo un audzinošo darbu.
Šī nebūt nav pirmā Valsts kontroles revīzija par sociāli aktuāliem jautājumiem. Turklāt par bērnu tiesību jautājumiem vairākkārt runājis tiesībsargs. Pastāv cerība, ka pēc šīs revīzijas kaut kas mainīsies, jo negribas domāt, ka revīzijā secinātais kādu varētu atstāt vienaldzīgu. Labklājības ministrijai kā vadošajai valsts pārvaldes iestādei bērnu tiesību aizsardzības un sociālās aizsardzības jomā sniegti 14 ieteikumi, taču pieci priekšlikumi sniegti Tieslietu ministrijai. Savukārt seši priekšlikumi, kas saistīti ar izglītības iestāžu darbu, sniegti Izglītības un zinātnes ministrijai.
Visas ministrijas it kā saka paldies Valsts kontrolei, taču ar to būs par maz. Nākamais termiņš, uz ko skatīsies Valsts kontrole, ir nākamā gada sākums, kad valsts iestādēm vajadzēs atskaitīties par paveikto.
VIEDOKLIS
Maija Āboliņa, Valsts kontroles padomes locekle:
Neviens bērns nepiedzimst slikts. Vēlākas negatīvas bērna uzvedības izpausmes ir sekas, kurām cēlonis jāmeklē citur. Cēloņi var būt dažādi - vecāku izpratnes, zināšanu un prasmju trūkums par bērna vajadzībām, kā arī nepienācīga aprūpe, vecāku nolaidība vai pat vardarbība. Cēlonis bērna uzvedības problēmu attīstībai var būt arī īslaicīgas problēmas ģimenē, piemēram, bezdarbs, kāda ģimenes locekļa veselības traucējumi vai vecāku šķiršanās. Visas iepriekšējās un arī šī revīzija vēlreiz apliecina ne tikai to, ka Latvijā bērniem un viņu ģimenēm arvien nav pieejams nepieciešamais atbalsts un pakalpojumi, bet arī institūciju un plašākas sabiedrības noraidošo attieksmi un izpratnes trūkumu par bērnu vajadzībām un audzināšanu.
