Latvijā joprojām ir viens no augstākajiem sociālās nevienlīdzības rādītājiem Eiropas Savienībā, lai arī trūcīgu iedzīvotāju skaits pēdējos gados samazinājies. Pašlaik nabadzības riskam ir pakļauti ceturtā daļa Latvijas cilvēku.
“Augsto nevienlīdzību veido situācija, ka Latvijā ir zemi nodokļu ieņēmumi, kurus var izmantot sociālā atbalsta piešķiršanā,” sacīja Eiropas Komisijas Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāta pārstāvis Ingars Zustrups. Savukārt Labklājības ministrijas valsts sekretārs Ingus Alliks apelē pie jaunās valdības, kurai būs jāpieņem būtiski, bet sarežģīti lēmumi - valsts budžetā pieejamo publisko līdzekļu ietvaros atrast finansējumu sociālā atbalsta reformai.
Nabadzība nav tēma, kurai uzmanību pievērš tikai pirms vēlēšanām, uzskata Labklājības ministrijas valsts sekretārs Ingus Alliks: “Vismaz desmit gadus, jau kopš pēdējās ekonomiskās krīzes, valstī tiek domāts, kā mazināt nabadzību, bet līdz lēmumiem ir grūti nonākt. Tas saistīts ar ierobežoto finansējumu - pie tā, ko mēs spējam saražot un vēlāk valsts budžetā pārdalīt - ir grūti izvēlēties prioritātes, kuram šo finansējumu piešķirt.” Pēdējā ekonomiskā krīze parādījusi, ka sociālās drošības sistēma spēj Latvijā pasargāt cilvēku un viņš neizkrīt cauri sociālā atbalsta spilvenam, tomēr vienlaikus krīze parādīja, ka pabalstu apmērs nav adekvāts un nav pietiekams.
“Nācās konstatēt, ka neviens no sociālā pabalsta nav piesaistīts kādam ekonomiskam lielumam,” atzina Ingus Alliks, un tāpēc jau 2014. gadā valdība pieņēma lēmumu veikt sociālā atbalsta reformu, minimālo ienākumu sasaistot ar ekonomisku lielumu, kuram mainoties mainītos arī pabalstu apmērs. Minimālais ienākumu slieksnis tiktu regulāri pārskatīts. Jāatgādina gan, ka tikai 2021. gadā faktiski šī reforma izkustējās, un ne bez ārējā spēka (tiesībsarga iniciatīvas, Satversmes tiesas spriedumi) palīdzības.
Labklājības ministrija ir sagatavojusi visus nepieciešamos un akūti svarīgos grozījumus, lai noteiktu adekvātu sociālā atbalsta lielumu, norāda Ingus Alliks, izsakot cerību, ka jaunā valdība šo izvirzīs par prioritāti.
“Jaunajam parlamentam un jaunajai valdībai jāapzinās, ka lēmumam, protams, ir finansiālas sekas un manevrēšanas iespējas pieejamo publisko finanšu līdzekļu ietvaros nav tik lielas,”
uzsvēra Ingus Alliks. Minimālā ienākuma reformai noteikti ir nepieciešams papildu finansējums. Speciālists arī Eiropas Komisijas diskusijā atzina, ka “nabadzības izskaušanai un taisnīgākas un vienlīdzīgākas valsts veidošanai ir jābūt valdības, parlamenta un arī visas sabiedrības misijai”.
Eiropas Komisijas Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāta pārstāvis Ingars Zustrups, raksturojot Latvijas situāciju uz Eiropas Savienības valstu fona, atzina, ka sociālā nevienlīdzība Latvijā ir otra lielākā. Augsto nevienlīdzību veido situācija, ka Latvijā ir zemi nodokļu ieņēmumi, kurus var izmantot sociālā atbalsta piešķiršanā. Otrs rādītājs, ko apskatīja eksperts, ir sociālajai aizsardzībai atvēlētais finansējums no iekšzemes kopprodukta. Latvijā tas nebūt nav mazākais Eiropas Savienībā, tomēr to nevar teikt par sociālo pabalstu efektivitāti, proti, finansējums sociālā atbalsta pasākumiem būtiski nesamazina nabadzību un sociālo nevienlīdzību. Vienlaikus Ingars Zustrups atzina, ka Latvijas pabalstu sistēmas galvenais trūkums ir to zemais apmērs. Viņš arī minēja, ka nevienā no valstīm, kur panākta situācijas uzlabošanās, tas nav noticis, uzlabojot darba tirgu, piemēram, Polijā. Taču dati liecina, ka Polija arī izlieto ievērojami vairāk līdzekļu sociālajam atbalstam.
Latvijā ir otra augstākā sociālā nevienlīdzība, bet cilvēku īpatsvars, kuri nevar segt savas pamatvajadzības, nav augstākais Eiropā. Tas varētu būt saistīts arī ar dažādām pētniecības metodēm, kā mēs uzskaitām trūcīgos. Vislabākā situācija Baltijā ir Igaunijā, kur ir vismazākā sociālā nevienlīdzība un vismazāk arī trūcīgo cilvēku. Latvijā nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaits ir 26 procenti. Krīzes laikā šis rādītājs bija sasniedzis pat 40 procentus, līdz ar to pašlaik var teikt, ka situācija uzlabojas. I. Zustrups norādīja, ka visvairāk izdevies samazināt to iedzīvotāju īpatsvaru, kuri nevar nodrošināt pamatvajadzības. “Visās valstīs ir līdzīgas problēmas, un visās valstīs ir noteikts skaits ģimeņu, kuru ienākumi ir zemi, tāpēc svarīgākais nevis koncentrēties tikai uz statistikas datiem, kas neparāda katras individuālas ģimenes situāciju un vajadzības, bet domāt par katram atbilstošu atbalsta sistēmu,” sacīja I. Zustrups.