Krievijas sakāve karā ved uz valsts sabrukšanu un sadalīšanu, bet Ukrainā pastrādātie Krievijas kara noziegumi brēc pēc valsts augstāko amatpersonu, tai skaitā armijas komandieru notiesāšanas un sodīšanas tieši tā, kā tas jau reiz noticis Vācijas pilsētā Nirnbergā.
Sevi uz brītiņu par Trešo reihu apzīmējušās Vācijas augstākās amatpersonas tika tiesātas 250 dienu garumā no 1945. gada novembra līdz 1946. gada oktobrim. Tiesāšanas vietas izvēli bija noteikusi galvenokārt neizskaidrojama nejaušība, kāpēc tieši Nirnbergā starp pilsētas drupām bija palikusi nesagrauta tiesas procesam piemērota ēka. Tiesas priekšā tika nolikts 21 cilvēks. Viņi pārstāvēja Vācijas pārvaldes vadītāju paliekas pēc tam, kad pamanāma daļa no valsti vadījušajiem cilvēkiem ar diktatoru Ādolfu Hitleru (1889-1945) priekšgalā bija izdarījusi pašnāvības, pamukusi uz laiku (Ādolfu Eihmani Dienvidamerikā atrada 1960. gadā, Izraēlā notiesāja un pakāra 1962. gadā) vai pazuduši bez pēdām tā, ka par dažiem no viņiem nav nekas zināms līdz šai baltai dienai.
Trešajām reiham noziegumu pietika un pāri palika, lai visus tā vadītājus sodītu vismaz ar vairākām nāvēm katru. Senākos laikos arī tādus spriedumus pasludināja un mēģināja izpildīt ar vienreiz jau nogalināto noziedznieku līķu sadalīšanu, sadedzināšanu vai nolādēšanu, bet 20. gadsimta Eiropā sodus koriģēja ar samazinājuma koeficientu - tikai 11 apsūdzētos pakāra, trijiem piesprieda mūža ieslodzījumu un četriem dažāda ilguma cietumsodus, bet trīs vispār attaisnoja. Nirnbergas paraugprocess izraisa ticamību, ka tāda sodu skala iespējami precīzi atbilda tiesājamo vainas sadalījumam, kurā par vislielāko vainu pienākas tikai viena nāve, bet tādā gadījumā salīdzinoši mazākas vainas prasa mazākus sodus.
Lielais jeb īstais Nirnbergas process iekustināja procesiņu lavīnu, kas atvēlās arī līdz Rīgai. 1946. gada sākumā šeit tika tiesāti un 3. februārī pakārti septiņi nacistiskās Vācijas okupācijas režīma iestāžu vadītāji, kam Otrā pasaules kara laikā gadījies darboties vai tikt sagūstītiem Latvijas teritorijā. Padomju Savienībā un tai pakļautajās valstīs uz Nirnbergu labprāt un skaļi atsaucās, iegrozot šīs atsauces tā, it viens vienīgs process pierādītu visu par fašistiem nosauktu cilvēku vainu bez detalizētas katra tiesājamā cilvēka nodarījumu un pierādījumu vai to trūkuma noskaidrošanas un izvērtēšanas. Trešā reiha iestāžu darbinieku, kalpotāju un līdzskrējēju tiesāšana turpinājās arī Rietumeiropā, tai skaitā Nirnbergā. Tur centās saglabāt īstās Nirnbergas tiesas standartus. Diemžēl Latviju šajos procesos pārstāv 1975. gadā Vācijā apcietinātais un 1979. gadā Hamburgā uz mūžu notiesātais ebreju slepkava Viktors Arājs (1910-1988). Drīz vien pēc Otrā pasaules kara Rietumeiropā nāves sods tika principā aizvietots ar mūža ieslodzījumu, kur tas tā ir palicis, bet Staļina Padomija ar nāves soda atcelšanu eksperimentēja.
Divas dažādās sodu politikas pret Vācijas nacistu noziegumos iesaistītajiem cilvēkiem padomju varas zonā un Rietumeiropā varētu rezumēt tā, ka nāves sodi vai tiem pielīdzinātie cietumsodi Rietumeiropā bija tāda pati eksotika kā cietumsodi reāli izciešamā ilgumā padomju varas zonā. Rietumeiropā augstāko soda mēru lietoja tikai izņēmuma kārtā par vissmagākajiem un vislabāk pierādītajiem noziegumiem, bet padomju varas zonā nelietoja izņēmuma kārtā apmaiņā pret padomju varai sniegtiem pakalpojumiem. Piemēram, tajā tiesas procesu sērijā visā no vācu okupācijas atbrīvotajā teritorijā, kurā ietilpa arī Rīgas process, kāds vācietis izpelnījās cietumsodu ar nepatiesu liecību, it kā vācieši būtu apšāvuši poļu virsniekus Katiņā.
Vāciju Otrajā pasaules karā uzvarējušo valstu vienošanās par Nirnbergas procesu ietilpa Pirmā pasaules kara beigu kļūdu labojumā ar mērķi novērst Trešo pasaules karu utt. Tātad atturēt no lieliem kariem ar precedentu, ka vismaz karā zaudējušie kara vaininieki tiks sodīti. Tā kā kari pēc definīcijas notiek tad, ja karojošas puses uzskata sevi par pietiekami spēcīgām, lai karā ielaistos, tad abu pušu vadītājiem būtu vienādi jārēķinās, ka kara rezultāts nav izšķirts jau pirms kara. Ja tā, tad abām pusēm ir izredzes iekulties zaudējumā un sodā. Abu vai vēl vairāku pušu vadītājiem pienāktos baidīties, ka pēc zaudējuma, kam par upuri kristu tikai viņu pavalstnieki, nevis viņi paši, viņus gaidītu tieši viņiem paredzēts sods, ko pārlikt uz pavalstniekiem vairs nevarēs. Tieši otrādi, tad katram pavalstniekiem rodas iespēja un pat pienākums pārvelt savu vainu uz augstākstāvošo instanci vai komandieri utt. līdz valsts vadītājam. Paraugu šādām atrunām devusi Nirnberga, kur visi apsūdzētie vēla vainu uz klātneesošo Hitleru.
Tomēr Nirnbergas process pat teorētiski nevarēja novērst nākamos karus, jo šo procesu var pat vainot par mudināšanu uz kariem. Proti, process parādīja skaidri un gaiši, kā uzvarētājiem tiesāt zaudētājus. Ja Otrajā pasaules karā būtu uzvarējusi Vācija un tai atrastos griba tiesāt zaudētājus, tad vaininieki un viņu īstās vai safabricētās vainas jau nu atrastos noteikti. Tāpēc pietiek ar divu vai vairāku pušu ticību savai uzvarai, lai tās mestos karā nevis par spīti Nirnbergas mācībai, bet atbilstoši pamācībai uzvarēt, lai baudītu uzvaru arī ar ienaidnieku notiesāšanu.
Nirnbergas procesa mācības nav jāsmeļ no vēstures mācību grāmatām, jo Nirnberga klonēta Hāgā, kur tiesāšana rit pilnā sparā. Proti, tur darbojas Starptautiskā krimināltiesa (International Criminal Court, ICC). Iestādes publicētais tiesu sēžu kalendārs rāda, ka šobrīd tur uz apsūdzēto sola sēž Muhameds Saids Abdels Kani (attēlā) par varas darbiem, ko pastrādājis cilšu vai bandu karā Centrālāfrikas republikā 2013. gadā. Izķeksēt sevi no Āfrikas viņš ļāvis 2019. gadā un tagad par to cieš.
Starptautiskās krimināltiesas izveidošanu ir stimulējis karš, t.i., kara noziegumi, ar kuru palīdzību tika dalīta Dienvidslāvijas teritorija un pārējais mantojums. Šo notikumu dēļ tika izveidots Starptautiskais tribunāls par bijušo Dienvidslāviju (International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia), kas darbojās no 1993. gada līdz lietu izskatīšanas pabeigšanai 2017. gadā un atstāja pārliecību, ka tā vieta tukša nedrīkst palikt. Paralēli Āfrikas valstī Ruandā no 1994. līdz 2015. gadam darbojās speciāls tribunāls, kas centās sodīt vainīgos par to, ka huti ciltis bija pamanījušā nogalināt vismaz pusmiljonu vai pat miljonu tutsi cilšu locekļu.
Par galveno apsūdzētāju šajā tribunālā izvirzījās no Šveices atsūtītā Karla del Ponte (attēlā), kura 1999. gadā pārcēlās uz Dienvidslāvijas tribunālu, bet 2012. gadā pievērsās kara noziegumu izmeklēšanai Sīrijā. Izstāšanos no Dienvidslāvijas tribunāla viņa izskaidroja 2008. gadā izdotā grāmatā ar apgalvojumiem, ka tribunālam traucējušas ne tikai Krievija ar Serbiju, bet arī ASV ar tās sabiedrotajiem. Sīrijā viņa nonāca līdz pieklājīgā sabiedrībā nepieņemamiem secinājumiem, ka pretiniekus tur indē nevis vai ne tikai Krievijas atbalstītā Sīrijas valdība, bet (arī?) valdības gāzēji.
Pēdējais plašāk pamanāmais Del Pontes uznāciens bija viņas 2. aprīļa ieteikums izdot orderi Krievijas prezidenta Vladimira Putina arestam. Tā bija reakcija uz Krievija kara noziegumu atklāšanos Bučā un citās Kijivas piepilsētās pēc krievu okupantu padzīšanas. Starptautiskā krimināltiesa ir nosūtījusi uz Ukrainu darbiniekus, kuri turpina juridiski saistošā veidā nostiprināt pierādījumus par Krievijas noziegumiem visā Ukrainas teritorijā. Līdz ar to tiesai iegansts nekādus pārsteidzīgus secinājumus neizdarīt un gaidīt kara rezultātu, lai tad nu gan spoži notiesātu zaudētāju(s). Del Pontes priekšlaicīgā aktivitāte var liecināt gan par viņas kašķīgo dabu, gan par politisko ožu, kas ļāvusi pareizi prognozēt kara iznākumu.
Tas nu gan būtu pavisam greizi, ja atklāti atzītu visiem zināmo, ka sods par kara noziegumiem ir īstenībā ir sods par zaudējumu. Nē, nē, visam jābūt noformētam daudz solīdāk, atsaucoties uz konvencijām par kara vešanu. Šādas konvencijas tapinātas kopš 19. gadsimta vidus atbilstoši tam, kā karojošo valstu armijās uz mūžu nolīgtus vai spaidu kārtā iesaistītus profesionāļus pakāpeniski nomainīja uz konkrēto karu mobilizētas ļaužu masas. Tās pārnesa uz armijām sava laika manieres, ieskaitot prasības pēc sociālajām garantijām, tai skaitā specifiskām garantijām karā. Iepriecināt arī karaklausībai padotos latviešus ar šādu garantiju tapšanu steidza “Pēterburgas Avīzes” 1864. gada 30. jūlijā: “Schweizas valdīšana uzaicināja visas citas valstis vienā pienākšanā, kur taptu nospriests par to, kā jo derīgāki un labāki varētu gādāt par karā ievainotu ļaužu kopšanu un ārstēšanu. Daudzas valdīšanas arī labprāt pieņēmušas šo uzaicināšanu, kas rūpējas karavīru sūru likteni atvieglināt. Pirmā sanākšana sēdēšanai nospriesta uz 27. jūliju Genfas pilsētā,” t.i., Ženēvā. Tālāk latviešu presē neizdevās uziet ziņu par “sēdēšanas” rezultātiem, ka 1864. gada 22. augustā 16 Eiropas valstu parakstījušas pirmo Ženēvas konvenciju par karojošo armiju karavīru un ievainoto stāvokļa uzlabošanu.
19. gadsimta otrās puses kari apliecināja Ženēvas konvencijas aktualitāti un mudināja turpināt darbu ar konvencijas 1868. gada paplašināšanu par kariem uz ūdeņiem. Otrā Ženēvas konvencijas versija datēta ar 1906. gadu. Paralēli attīstījās vēl cita konvencija, kas pazīstama ar Hāgas vārdu. Tajā uzsvars tika likts uz apiešanos ar kara gūstekņiem. Šāda konvencija izstrādāta 1899. gadā un pārstrādāta 1907. gadā. Tomēr reālais karš kārtējo reizi apliecināja, ka jebkādu vienošanos neievērošana ir ērtāka un un lētāka, vilinošāka un izdevīgāka par to ievērošanu. Pirmā pasaules kara pieredze ieviesa uzlabojumus Ženēvas konvencijā ar tās trešo, 1929. gada versiju. Otrais pasaules karš diskreditēja arī šo konvencijas variantu, bet tik un tā stimulēja uzrakstīt nākamo, 1949. gada variantu, ko garantēt uzņēmās Apvienoto Nāciju organizācija.
1949. gada redakcijā Ženēvas konvencija sastāv no četrām atsevišķām sadaļām par 1) karā ievainotajiem, 2) jūras karā cietušajiem, 3) kara gūstekņiem un 4) civiliedzīvotājiem, kuri iepriekšējās konvencijās jau bija pieminēti garāmejot. Arī pēc 1949. gada konvenciju papildināšanas konveijers apstāties nevarēja gan reālo, faktisko, būtisko, gan tīri birokrātisko apsvērumu dēļ. 1949. gada Ženēvas konvencijas papildinājumi datēti ar 1977. un 2005. gadu.
Aizejošas nedēļas aktualitātes ir Krievijas aviācijas un artilērijas uzbrukumi Ukrainas pilsētu dzīvojamo kvartāliem un siltuma un elektroapgādes objektiem, it kā Krievijas armijas un politiskie vadītāji lasītu Ženēvas konvencijas 1977. gada papildinājumu ar mērķi neatstāt ne mazākās šaubas par konvencijas pārkāpšanu. Latvijas konvencijai ir pievienojusies un konvencija ar tās 1977. gada papildinājumu ir latviskota un publiskota valsts likumu vietnē. Konkrētajā reizē pietiek izlasīt papildinājuma 51. pantu. “Civiliedzīvotāju aizsardzība” un 52. pantu “Civilobjekta vispārējā aizsardzība”: “1. Civilobjekti nedrīkst kļūt par uzbrukuma vai atriebības objektiem. Civilobjekti ir visi tie objekti, kuri nav 2. paragrāfā definētie militārie objekti” utt.
Pasaules reakcija uz Krievijas rīcību jau ir papildu ieroču sūtījumi Ukrainai tādā apjomā, ar kādu vajadzētu pietikt Ukrainas uzvarai ar tās tālākajām konsekvencēm tiesas procesā augstu virs Starptautiskās krimināltiesas rutīnas līmeņa. Krievijas rīcības motīvi tieši šajā nedēļā tikpat neskaidri kā viss uzbrukums Ukrainai. Tie paver ceļu versijām par to, ka pašā Krievijā un/vai ap Krieviju darbojas vareni spēki ar mērķi iznīcināt Krieviju tās pašreizējās valsts veidolā.
