Nedēļa starp krievu vēsturnieka Ļeva Gumiļova 110. dzimšanas dienu 1. oktobrī un Krievijas diktatora Vladimira Putina 70. dzimšanas 7. oktobrī vairojusi pārliecību, ka Latvija līdz ar visu civilizēto pasauli varēs pateikties Gumiļovam par Putina iedvesmošanu uz Krievijas iznīcināšanu.
Putina propagandas aparātā apjēguši, ka Ļ. Gumiļova pusapaļo jubileju pašreizējā situācijā pieminēt nav vēlams. Bet tieši tāpēc to dara Putina režīma un tādējādi arī tā propagandas pretinieki.
No vienas puses uzstājas Krievijas urrāpatrioti jeb ultrapatrioti, tīrasiņu fašisti un nacisti. Viņi uzskata Putinu par puskoka lēcēju, kurš tieši tāpēc tagad piezemējies dubļu peļķē. No šīm aprindām ar priekšlasījumu par Ļ. Gumiļovu uzstājās Igors Šiškins. Šāda vārda un uzvārda nēsātāju krieviem daudz, tai skaitā tam I. Šiškinam idejiski tuvs I. Šiškins pat Latvijā izsities līdz pieminēšanai plašsaziņas līdzekļos. Tāpēc īstais Šiškins jāparāda. Savu sakāmo viņš iesāka ar tādiem vārdiem:
- 1. oktobrī bija dzimšanas diena dižajam Krievzemes domātājam Ļevam Gumiļovam. Federālie kanāli un Krievijas oficiozs kopumā šo jubileju, kā pats par sevi saprotams, spītīgi ignorēja. To nu gan nav pamata sacīt, ka valstij nebūtu bijis daļas gar kaut kādām jubilejām dienās, kad tika piedzīvota sakāve pie Limanas. Krievu zinātnieki, politologi, žurnālistikas dižgari, kuri savas karjeras būvējuši ar pamatojumiem un slavinājumiem mūsu kopējai Eiropas mājai, kā arī PSRS sabrukuma neatgriezeniskumam (atcerieties saukli par stipru valsti starptautiski atzītās robežās) tajās dienās bija aizņemti ar daudz svarīgākiem darbiem. Viņi apjūsmoja, attīstīja un izskaidroja mazāk advencētiem pilsoņiem Krievijas prezidenta tēzes par renti, ko no pasaules ņem Rietumi, un par diženo Krievzemi. Kā gan tādā brīdī lai atceras par zinātnieku, kurš jau pirms daudziem gadu desmitiem bija pierādījis un padarījis tikpat saprotamu kā reizrēķinu to, ka kurss uz konverģenci, uz iekļaušanos Rietumu civilizācijā un apmešanos jau piesauktajā Eiropas kopējā mājās ir kurss uz Krievijas kapitulāciju, uz tās kļūšanu par Rietumu koloniju un uz krievu etnosa iznīcināšanu.
No otras puses, pieminēšana virsrakstā un atsevišķa sadaļa tekstā Ļ. Gumiļovam ierādīta Ukrainas izdevuma “Fokus” autores Tatjanas Katričenko 7. oktobra publikācijā saistībā ne vairs ar paša Gumiļova, bet ar Putina dzimšanas dienu:
- Te nosauktais Ļevs Gumiļovs ir vēl viens no Putina mīlētajiem filozofiem. Tiek uzskatīts tā, ka citātus no viņa, tāpat kā no [Ivana] Iļjina darbiem Putina runās ieviesis bijušais Borisa Jeļcina administrācijas vadītāja vietnieks Vladislavs Surkovs. Tieši Gumiļovs ir rakstījis par Eirāzijas telpu, kurā ievilkt Viktoru Janukoviču un visu Ukrainu tik ļoti gribēja Putins 2013. gadā. 1992. gadā mirušā Gumiļova draugs bija publicists Jurijs Borodajs. Tā dēls Aleksandrs, pašlaik Krievijas Domes deputāts, 2014. gadā nospēlēja savu lomu Krievijas iebrukumā Ukrainā - vispirms piedalījās Krimas okupācijā un pēc tam pasludināja sevi par Doņeckas tautas republikas premjerministru.
Līdz ar T. Katričenko ir pamats dēvēt Ļ. Gumiļovu arī par filozofu, kura darbu nozīme pārsniedz tās divas sadaļas tagadējā zinātņu nomenklatūrā, uz kurām Ļ. Gumiļovs bija pieteicies ar vēstures zinātņu doktora un ģeogrāfijas zinātņu doktora disertācijām. Savukārt viņas pieminētais Jurijs Borodajs (1934-2006) bija filozofs pēc izglītības, profesionālās karjeras, precējies ar filozofi Piamu Gaidenko (1934-2021). Viņiem 1972. gada dzimis tagadējais terorists Aleksandrs. Piama vēlāk apprecējās ar vēl citu filozofu Juriju Davidovu (1929-2007), lasīja vieslekcijas arī Rīgā. Šeit nosauktais filozofu trīsstūris ietilpināms starp varbūt desmit cilvēkiem, kuri pagājušā gadsimta 60.-70.-80. gados Padomju Savienībā attaisnoja filozofa vārdu ne tikai ar diplomiem un amatiem, bet arī ar talantu, gribu, stāju un kompetenci. Bet, lūk, nākamajā paaudzē no tādiem cilvēkiem var izkūņoties terorists, starptautiska mēroga noziedznieks, kurš daudz ko gauži nodarījis Ukrainai tieši tāpēc, ka tā taču viņa mātes dzimtene, kā tas no viņas vārda un uzvārda acīmredzams.
Tādi fakti vedina uz domām, ka Krievijas uzbrukums Ukrainai nav izskaidrojams tikai ar to, ka Putins devis iespēju miljoniem nabadzīgo krievu pēc valstspiederības, bet krieviem, burjatiem, čečeniem, dagestāniešiem utt. pēc radurakstiem Ukrainā nolaupīt veļasmašīnas, kaut nedaudz naudas un no nogalinātiem vai tikai iekaustītiem ukraiņiem izsistu zobu zelta kronīšus. Lai tā tas viss notiktu, iepriekš bija krietni jāpacenšas ar fašisma vai nacisma krieviskās versijas radīšanu, kas pa spēkam cilvēkiem, kuri baudījuši labu izglītību un bauda sadzīves ērtības. Viņu sacerētās teorijas par Krievijas diženumu un pārākumu, par tiesībām laupīt un nogalināt tagad realizē cilvēki, kuri nav dzirdējuši ne par kādu Gumiļovu vai Borodaju.
Tūlīt pēc Krievijas 24. februāra uzbrukuma Ukrainai Ļ. Gumiļova vietu kara sagatavošanā uzrādīja Ukrainā dzimušais, Maskavā atpazīstamību ieguvušais un no turienes Londonā patvērumu atradušais jurists un politologs Vladimirs Pastuhovs:
- 20. gadsimta beigās Krievijā darbojās sekta, ļoti maza un orientēta uz Krievijas impēriskumu. Es runāju nevis par mietpilsoņiem, bet par ļoti šauru grupu, ko veidoja Dugina - Prohanova ķeceri, kurus mēs saucam par neogumiļoviešiem, eirāziešiem. 90.gadu sākumā es biju viens no tiem - un es no tā neatsakos, kuri attīstīja koncepciju par Krieviju kā atsevišķu civilizāciju, bet es neievēlos tajā kastītē (bardačok). Tur bija ļoti neliela grupa ar fanātiķiem, kuri ņēmās ar visai dīvainiem konceptiem, kas pēc būtības bija rasisms. Kāpēc rasisms? Tāpēc, ka tas aizmiglotā formā pieņēma krievu pārākumu pār citām tautām sakarā ar krievu cilvēka misiju, krievu tautas īpašo misiju. Gadus divdesmit tas viss vārījās (karašilos) ļoti nelielā, ideoloģiski ārkārtīgi saliedētā cilvēku grupiņā. Ik pa brīdim no turienes izspruka pa garainim. Tur bija ļoti blīva murgu koncentrācija, bet Krievija pa to laiku dzīvoja savu dzīvi. Notika perestroika, pagāja 90. gadu bardaks, sākās putinisms, bet tie ļaudis vārījās paši par sevi un gatavoja lielo sprādzienu.
Tā tas viss izauga. Bet paralēli izauga vēl kas cits. Mazs, saliedēts cilvēku pulciņš pilsētā pie Ņevas. Tāda dīvaina sabloķēšanās no ietekmīgiem uzņēmējiem, spēka struktūru darbiniekiem un pārdzimušiem inteliģentiem. Tā izveidojās grupa, kuras dalībnieki cieši turējās viens pie otra. Pakāpeniski šī grupa savāca sev pilsētu, bet pēc tam dažu apstākļu sakritības dēļ izrādījās pārvietota uz Krievijas valsts centru un kļuva par politiski noteicošo spēku.
Kādu laiku šīs divas enerģētiski blīvās un sevi apliecināt gribošās grupas attīstījās paralēli. Bet pēc 2011. gada revolūcijas - jo Krievijā 2011. gadā notika revolūcija 1905. gada mērogā, lai gan mazliet izļurusi, dekadentiska pēc formas, kas nemainīja tās saturu, - abas šīs grupas apvienojās izdzīvošanas apsvērumu dēļ.
Proti, 2011. gada revolūciju apspiedušais V. Putina režīms centās mācīties no 1905. gada revolūciju apspiedušā Krievijas cara režīma kļūdām. Toreiz carisms iegrima pašpārliecinātībā, ka visas briesmas aiz muguras, bet pēc tam bija spiests bez pienācīgas sagatavošanās 1914. gadā mesties karā ar cerībām, ka uzvara vai vismaz pats karš apspiedīs nākamos revolūcijas uzplūdus. Rezultātā cara režīms tika gāzts 1917. gadā. Lai vēsture neatkārtotos, Putina režīms sāka gatavot karu tā, lai Krievija tajā iesaistītos daudz labāk militāri sagatavota un, galvenais, spējīga kontrolēt ģeopolitisko situāciju, lai tā neizvērstos pasaules karā pēc 1914. gada piemēra. Kara gatavošanās sākās ar V. Putina atgriešanos valsts prezidenta amatā pretēji valsts konstitūcijai, kas liedza trešo prezidenta amata termiņu vienam un tam pašam cilvēkam. Tajā laikā konstitūcijas pārkāpšana tika pasniegta kā joks pēc būtības un it kā nepietiekami skaidri izteiktu konstitūcijas normu interpretācija pēc formas. Tā sākās Krievijas pārvēršanās par diktatūru, kurā diktators un viņa pilnvarotie diktatoriņi rīkojas bez nekādiem konstitūcijas un jebkuru citu likumu ierobežojumiem.
V. Putina pastrādātās nelikumības toreizējā līmeņa vainagojums bija viņa 2012. gada 12. decembra vēstījums Krievijas Federācijas Federālajai sapulcei. Vēstījumā teikts, ka to, “kurš izrausies priekšgalā, bet kurš paliks autsaiders un neizbēgami zaudēs savu patstāvību, - tas būs atkarīgs ne tikai no ekonomiskā potenciāla, bet pirmām kārtām no katras nācijas gribas, tās iekšējās enerģijas; runājot Ļeva Gumiļova vārdiem, no pasionaritātes, no spējas virzīties uz priekšu un uz pārmaiņām”. Lietas būtība bija ne Ļ. Gumiļovam apritējusī simtā dzimšanas diena, bet V. Putina atgriešanās valsts prezidenta postenī. Viņa klātienes klausītājiem nācās attaisnot savu vietu valsts elitē ar gatavību izpildīt Vecajā derībā doto uzdevumu nonākt apsolītajā zemē kaut vai pa Jaunajā derībā ierādīto krusta ceļu. Vēl pēc gada tika pateikta adrese - iet uz Krimu! “Tā tika sasniegta sekmīgi, bet Donbasā un Sīrijā krievi iegāja tā, ka vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ. Tas parāda, ka īstenībā pasionaritātes viņiem ir būtiski mazāk, nekā viņiem sava prezidenta personā labpatiktos domāt,” Neatkarīgā atzīmēja 2017. gadā sakarā ar Ļ. Gumiļova 105. dzimšanas dienu. Ak, īsto strupceļu mēs tikai tagad, 2022. gada oktobrī varam vērot, kā V. Putins Ukrainā uz priekšu tikt nevar un atpakaļ kāpties nedrīkst.
Starp V. Putina vēstījumus uzklausīt pieaicinātajiem ārzemniekiem ir bijis arī avīzes “Financial Times” Maskavas pārstāvniecības vadītājs Čarlzs Klovers (Charles Clover). Viņa spējas ārkārtīgi trāpīgi un iespaidīgi aprakstīt notiekošo ir pelnījušas, lai viņa vārdus latvisko: “Vladimira Putina ikgadējā uzruna Federālajai sapulcei Kremļa svētā Jura zālē ir kristāla lustrās dzirkstoša TV tiešraide. Vairāk nekā 600 amatpersonu piepilda zāli ar savu tērpu spilgtumu: ar slavenāko dizaineru modelētiem uzvalkiem un “Chanel” kleitām, ar etnisko minoritāšu galvassegām, ar torņiem līdzīgām frizūrām, ar sutanām, turbāniem, uzplečiem un epoletēm, kā arī ar smieklīgi augstajām formas cepurēm. Sēžot uz neērtiem, baltiem krēsliem ar cietu atzveltni, viņi gatavojas saņemt oratormākslas priekšnesumu trīs stundu garumā.” Tādā situācijā katram vārdam jābūt ar milzīgu nozīmi. Č. Klovera uzmanību no tur teiktajiem vārdiem bija piesaistījis Gumiļova uzvārds un viņš sācis noskaidrot, kas tas par cilvēku. Pētījuma rezultāti sniegti 2016. gadā izdotajā grāmatā “Melns vējš, balts sniegs: Krievijas jaunā nacionālisma augšāmcelšanās” (Black Wind, White Snow: The Rise of Russia's New Nationalism). Grāmatas krievu izdevums parādījās drīz vien.
Šajā reizē tikai tas, ko Č. Kloveram (attēlā) par Ļ. Gumiļovu pastāstījis Anatolijs Lukjanovs (1930-2019). Sarunas laikā viņš bija Krievijas Komunistiskās partijas vadošo instanču loceklis un augstskolu pasniedzējs jurisprudencē, iepriekš izveidojis karjeru līdz PSRS viceprezidenta amatam, nonācis cietumā un ticis no tā laukā kā Krievijas Domes deputāts trijos pirmajos sasaukumos:
- Pie “Puškina” [restorāna] tējas ar kūkām viņš kavējās atmiņās par draudzību ar idejisko antikomunistu Gumiļovu un par to, cik tas bijis paradoksāli. “Es vienmēr varēju piezvanīt Ļeņingradas ierēdņiem, ja viņi traucēja [Gumiļovam], lai viņi mani klausītu. Es nedemonstrēju savu ietekmi, bet sapratu Gumiļova darba nozīmību.
Lukjanovam Gumiļova teorija nozīmēja kaut ko pilnīgi oriģinālu. Ne nacionālismu un ne marksismu, bet trešo ceļu - nacionālisma un marksisma sintēzi, kurā ietvertas neapzinātas simpātijas pret Padomju Savienības tautu, pret tūkstošiem gadu pastāvošu vienotību Eirāzijas centrālajā daļā un slēptu neuzticību Rietumiem. “Ja to aprakstītu partijiskos terminos,” teica Lukjanovs, “tad Gumiļovs bija internacionālists. Viņš pieņēma visu, kas ietekmējis krievu tautu - polovciešus, ķīniešus, mongoļus - kā to, kas mūs bagātinājis. Starp īstajiem komunistiem, kas marksismu pārzināja no pirmavotiem, Gumiļovam ienaidnieku nebija.”
Gumiļova politiskie uzskati ideoloģiskā ziņā leģitimizēja nacionālismu, kāds tas izauga no komunisma sabrukuma pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā, piešķirot zinātnisku (vai pseidozinātnisku) pamatojumu daudziem nacionālisma teorētiķiem. No viņa vārdnīcas “pasionaritāte”, “komplimentaritāte”, “superetnoss” absorbējās politiskajā meinstrīmā, bet viņa teorijas guva ietekmi un izpēti. Viņa uzskatus atbalsta gan krievu konservatori, gan atšķeltajās republikās. Gruzīnu, kirgīzu un azerbaidžāņu nacionālisti piesakās par viņa sekotājiem.
Lukjanovs saredzēja Gumiļova eirāzismā Padomju Savienības turpinājumu. “Tas ir fakts, ka eirāzisms, Eirāzija, PSRS veido pavisam citu pasauli,” viņš teica. “Visu cieņu Rietumiem, bet viņi mūs nesaprot. Te ir milzīga teritorija. Ļoti skarbs klimats, kurā rietumnieciskais individuālists neizdzīvotu. Tāpēc izveidojās kolektīvisms - īpatnēja attiecību forma.”
Citētais teksts ņemts no Č. Klovera raksta “Financial Times”, kurā autors iepazīstināja ar savu grāmatu, dažus fragmentus no tās sniedzot mazliet kompaktākā redakcijā, nekā vēlāk grāmatā.
Konkrētā saruna un pētniecības darbs kopumā pārliecināja Č. Kloveru par iespējām atjaunot kaut ko līdzīgu Padomju Savienībai: “Nodrošinājusi sev reputāciju ar spēju paredzēt PSRS sabrukumu, Gumiļova teorija drīz vien kļūs par mācību grāmatu tās atjaunošanai.” Pēc tādiem vārdiem saprotams, kāpēc Ļ. Gumiļovu Latvijā visbiežāk ignorē, nevis izmanto nacionālās pašapziņas celšanai tā, kā to iemanījušies darīt Č. Klovera uzskaitītajās valstīs, kas jau pārmantojušas bijušās PSRS teritoriju.
Tagadējās Krievijas jurisdikcijā manīti cilvēki, kurus Ļ. Gumiļova mantojums skubina vēl tikai nonākt līdz nacionālajām valstīm tad, kad Krievija sabruks līdzīgi kādreizējai Padomijai. Un ja ne tagad, tad kad?! Ļ. Gumiļovs izrādās dubultaģents, kurš ar krievu impērisko dziņu uzkurināšanu ievilinājis viņus slazdā. Dzīvnieki no slazdiem mēdzot tikt laukā, atstājot tajos savas ķepas un astes, bet valstīm un tautām nākas atdod savas teritorijas un iedzīvotājus.
