Jaunās Saeimas un valdības darba kārtībā ir iespējams arī tāds nebūt ne viegli izšķirams jautājums, ko atbildēt uz atjaunotās Pleskavas kņazistes vai Novgorodas republikas piedāvājumu atpirkt no tām Abreni kaut par vienu eiro.
Tur jau tā lieta, ka šobrīd nav iespējams pasludināt, vai notiks tieši tā vai vēl trakāk, ko pat sakarīgā veidā izteikt nav iespējams. Latvijas valsts gatavošanās nākotnes notikumiem uz savas austrumu robežas šobrīd nav nekas vairāk par novēlotu reakciju uz realitātes šovu, kādu sarīkoja Baltkrievija uz robežas ar Poliju. Baltkrievija savāca savā teritorijā desmitiem tūkstošu irākiešu un nosūtīja viņus grūstīties ar poļu robežsargiem. Tādā veidā Krievijai ar tās kara bāzi, priekšposteni vai izkārtni Baltkrieviju ir izdevies nodarīt lielus finansiālus un ekoloģiskus zaudējumus Latvijai, Lietuvai un Polijai. Tās tagad būvē žogus un iespēju robežās sienas uz savām robežām ar Baltkrieviju un Krieviju pret nelegālu cilvēku plūsmu, lai gan saprotams, ka šādi žogi nelīdzēs ne pret Krievijas tankiem, ne pret Krievijas bēgļiem, ja Krievijā sāktos pilsoņu karš.
Baltijas un Polijas valstu valdības ir spiestas ar žoga būvi veikt fiktīvi demonstratīvas darbības, lai atrādītu Eiropas Savienības ārējo robežu sargāšanu Briseles ierēdņiem un nomierinātu savu valstu iedzīvotājus, ka viņi tiks pasargāti no tādām nepatikšanām, kādas rastos līdz ar Baltkrievijas atvesto irākiešu u.tml. ļaužu masveidīgu ienākšanu, sacīsim, Latvijā. Ar TV ziņām nedēļas garumā pietika, lai Latvijas politiķi sajustu sabiedrības atbalstu žoga būvēšanai ar visām tās konsekvencēm, sākot ar valsts tiešajiem izdevumiem no simts miljoniem līdz miljardam tagadējās vērtības eiro. Sabiedrībai grūtāk novērtēt savus netiešos zaudējumus no jebkuru būvdarbu sadārdzināšanās Latvijā tāpēc, ka simtiem būvstrādnieku tagad strādā uz Latvijas robežas ar Baltkrieviju, ka uz turieni tiek vesti tūkstošiem tonnu smilšu un metāla utt.; vēl jo grūtāk iedomāties, kādus zaudējumus rada tūkstošiem hektāru pārvēršana no praktiski neskartas dabas par ceļu un citām inženierbūvēm nekurienē gar robežu. Un visa šī darbošanās bezjēdzīga, jo žogs neizturēs spiediena eskalāciju vai kļūs pilnīgi lieks, ja Krievijas un Baltkrievijas tagadējo diktatoru gāšana nenotiks vēl agresīvāku diktatūru nodibināšanas veidā. Krievijas sāktais karš Ukrainā paver izredzes vai nu uz Krievijas un tai piesmērējušās Baltkrievijas atbrīvošanu no krievnacisma, izvelkot no arhīviem Vācijas denacifikācijas šablonus, vai Krievijas sadrumstalošanu un kariem starp šīm drumstalām, nevis ar ārējiem kaimiņiem.
Varbūtība Abrenes atgūšanas jautājuma nonākšanai Latvijas dienas kārtībā ir lielāka, nekā šķiet pirmajā acu uzmetienā. Gan jau šeit dzīvo kaut daži cilvēki, kuriem Abrenes atgūšana šķiet pareiza, nepieciešama utt. un kuri par to paši pateiks pie pirmās izdevības, bet nozīmīgāki stimuli ir iespējami no ārienes. Proti, ka Latviju palūgs iesaistīties Krievijas dalīšanā gluži tāpat, kā palūdza iesaistīties kara gājienos uz Irāku un Afganistānu. Latvijas karavīru desmiti šajās valstīs sēdēja kā zēni skautu nometnēs, no kurienes amerikāņu audzinātāji viņus reizēm izveda interesantās ekskursijās aplūkot talibus un citus vietējās floras un faunas eksemplārus. Militāra nozīme šādām ekskursijām nekāda vai mazliet traucējoša, bet politiski bija svarīgi, lai kara gājienos ASV karogs būtu jāmeklē starp daudziem citiem karogiem, kas apliecināja valstu savstarpējās atzīšanas mehānismā iekļautas valstis, ANO locekles u.tml. Tāpat arī iespējamā Krievijas dalīšanā var rasties vajadzība aizsegt lielvalstu lielos ieguvumus ar mazo valstiņu mazajiem ieguvumiņiem. Protams, ka Japānai jāatgūst Kuriļu salas un Polijai ar Vāciju jāatrod kopsaucējs par Kēnigsbergas turpmāko piederību, bet visi Krievijas dalītāji jutīsies jo labāk, jo lielākā barā viņi to darīs.
Jebkuras runas par dalīšanu momentā izprovocē jautājumu, vai tik te netiek dalīta vēl nenomedīta lāča āda. Jā, tā ir, bet tas ir tikai normāli, ka mednieki tā rēķina. Kāpēc lai viņi vispār dotos mežā, stepē vai kalnos bez nekādas skaidrības, ko viņiem ir izredzes nomedīt un ko - aiznest mājās pēc medījuma sadalīšanas starp visiem medību dalībniekiem? Jautājums ir tikai par to, vai medībās viņi nevar pavērsties no medniekiem par medījumu. Konkrētajā sakarībā tūlīt nāk prātā Hitlera Vācijas uzbrukums Padomju Savienības veidolā ietērptajai Krievijas impērijai. Karš sākās ar Hitlera uzvarām un beidzās ar Vācijas sadalīšanu. Šajā reizē karš sācies ar Krievijas uzbrukumu un tagad ar daudzām pazīmēm atgādina par Vācijas gaitu uz pilnīgu sagrāvi un bezierunu kapitulāciju. Krievija ar daļējas mobilizācijas izsludināšanu 21. septembrī šķiet nonākusi turpat, kur Vācija atradās 1943. gada 13. janvārī, kad Hitlers izsludināja totālo mobilizāciju.
Atšķirība starp Hitlera centieniem paaugstināt likmes ar formulējumu par totālo mobilizāciju un viņa pēcteča, Krievijas diktatora Vladimira Putina atrunām par mobilizācijas daļējumu iekļaujas prātojumā par traģēdijas atkārtošanos farsa veidā. Te tūlīt jāatvainojas un jāpaskaidro, ka Putina sāktā kara novērtēšana par Hitlera sāktā kara parodiju nemazina traģēdijas, ko cilvēkiem nodara Putina sāktais karš. Bez nogalinātiem un sakropļotiem, tuviniekus un pajumti zaudējušiem cilvēkiem Putina karš nemaz nebūtu salīdzināms ar Hitlera karu. Ciktāl šie kari vispār salīdzināmi, tiktāl salīdzināšana pamato cerības, ka ciešanu laiks būs īsāks nekā Otrā pasaules kara laikā. Pasaules kara Eiropas frontes tika atvērtas 1939. gada 1. septembrī (nosacīts, Somijas dēļ apstrīdams datums) un Vācija no sākotnējām uzvarām līdz totālās mobilizācijas izsludinātajai zaudējuma iespējas apjēgšanai nonāca trīs gadu un četru mēnešu laikā. Krievijai uzbruka Ukrainai 24. februārī un līdz nepieciešamībai izsludināt mobilizāciju nonāca septiņu mēnešu laikā. Aritmētiski viegli izrēķināt proporcionalitātes koeficientu (3x12+4) / 7=5,7, cik reižu īsākam jābūt Krievijai atlikušajam pretošanās laikam par Vācijas pretošanās laiku līdz 1945. gada 8. maijam: (11+12+5) / 5,7=5 mēneši līdz brīdim, kad Krievijai jāpārtrauc sava pastāvēšana tagadējās valsts formātā. Ak, cik būtu jauki, ja nākotne ļautu sevi izskaitļot tik vienkāršā veidā!
Iespējamo notikumu laika korekcija ar telpiskajiem parametriem saka, ka Krieviju nebūs iespējams okupēt tā, kā 1944./1945. gadā tika okupēta Vācija ar tai sabiedrotajām valstīm. Krievijas sakāvei vajadzētu 2022./2023. gada mijā atsviest valsti turpat, kur tā atradās 1941. gada rudenī. Proti, tobrīd Vācijai principā bija iespēja pārvērst savu iekarošanas karu par lokālu nacionālās atbrīvošanās jeb asinsatriebības karu sēriju. Ja Vācija 1941. gada vasarā būtu izsniegusi latviešiem tik daudz ieroču, cik izsniedza 1943. gadā, tad ne 1941. gada beigu sals, ne no Sibīrijas atsauktās pēdējās Sarkanās armijas rezerves nebūtu nosargājušas Maskavu no latviešiem, kas ietu uz turieni prasīt norēķinu par Latvijas okupācijas 1940./1941. gada upuriem.
Ar šeit sacīto latvieši netiek kaut kā izcelti, jo tādā variantā ieroči būtu doti daudziem un lietuvieši vai ukraiņi pret Staļina režīmu kautos ne mazāk dūšīgi. Un daudziem izsniegtie ieroči piesaka šī stāsta turpinājumu, ka Hitlers principā bija spējīgs izdarīt tā, lai latvieši, lietuvieši un visi pārējie pēc tam apkautu viens otru. Šādu spēju apliecinājums bija Hitlera nonākšana pie varas Vācijā ļoti nežēlīgā konkurencē ar viņam līdzīgiem, kurus viņš prata apvārdot, savstarpēji sarīdīt un iznīcināt. Pasaulei par laimi, bet miljoniem cilvēku par nelaimi viņš sajuka prātā pirms uzvaras karā. Viņa prāts nespēja izturēt slodzi, ko uzlika varas izcīnīšanai izmantotās rasisma ideoloģijas reizinājums ar karā gūto panākumu reiboni. Viņš pats aizstājās sev ceļā tieši tāpēc, ka visus šķēršļus no šī ceļa bija spējis novākt.
Hitlera piemērs rāda, cik bīstami paļauties uz viena cilvēka spējām, kādas mēdz pazust negaidīti, neizskaidrojami, nemanāmi. Būs interesanti salīdzināt, cik efektīvi Krievijas atgriešanu pilsoņu kara iespējamībā spēs apsaimniekot kolektīvais saprāts ar formāli desmitiem, bet reāli ar 4-5-6 demokrātiskām un ne demokrātiskām valstīm. Tagadējā starpvalstu un vispār publiskajā saziņā ieviestā liekulība, kas neliedza Putinam uzbrukt Ukrainai, liedz viņa pretiniekiem apspriest viņa pieveikšanas plānus tādos vārdos, ka pilsoņu karu uzkurināšana Krievijā būtu īstais veids tagadējās Krievijas pārformatizēšanai līdz pasaulei pieņemamam veidam. Tālāk seko šo valstu savtīgās un tādējādi pretējās intereses, šo valstu vadītāju privātās intereses un vēl daudz kas, kāpēc notikumi Krievijā ir palaisti pašplūsmā. No Latvijas nevar prasīt uzmesties par Krievijas likteņa lēmēju, bet Latvijas un Krievijas kopīgā robeža pamato politologa Filipa Rajevska aizrādījumu tagadējai valdošo aprindu konfigurācijai: “Un es nejūtu, ka mūsu politiskajā darba kārtībā ir iekļauti jautājumi par to, ko mēs darīsim šajā Krievijas pilsoņkara situācijā, par to, kādas ir mūsu intereses un vajadzības.”
Mājiens uz nepieciešamību palūkoties uz Krieviju daudz nopietnāk nekā caur paviršo un pierasto uztveres stereotipu prizmu ir kaut nejauša, bet tomēr 1. oktobra sakritība starp šejienes politiskās elites pārbaudi un atjaunošanu Saeimas vēlēšanu veidā un 110. dzimšanas dienu Ļevam Gumiļovam. Pirmkārt, tas ir “tas Gumiļovs, kurš palīdz saskatīt nākotni”, kā Neatkarīgā viņu pieteica 2017. gadā: “Nepalaist garām neatzīmētu šā gada 1. oktobrī pagājušo Krievijas zinātnieka Ļeva Gumiļova 105. dzimšanas dienu arī Latvijā liek mūsu kaimiņvalsts Krievijas vadītāju apņemšanās veidot savas valsts politiku un jo īpaši ārpolitiku atbilstoši Ļ. Gumiļova pamācībām.”
Otrkārt, karš Ukrainā ir aktualizējis Ļ. Gumiļovam izteiktos apvainojumus, ka neko viņš nepalīdzot paredzēt, bet toties esot viens no galvenajiem vainīgajiem, kurš padarījis Putina prātu līdzīgu Hitlera prātam, t.i., neprātam ar tā izpausmi karā. Ja otrais apgalvojums par Ļ. Gumiļovu būtu patiess, tad viņu pienāktos cildināt, ka viņš nokārtojis Krievijai šausmīgu galu, kas labāks par šausmām bez gala.
Kā liecība par Ļ. Gumiļova (1912-1992) līdzdalību mūsu dzīvē tiek citēti V. Putina vārdi 2012. gada 12. decembra vēstījumā Krievijas Federācijas Federālajai sapulcei, ka tas, “kurš izrausies priekšgalā, bet kurš paliks autsaiders un neizbēgami zaudēs savu patstāvību, - tas būs atkarīgs ne tikai no ekonomiskā potenciāla, bet pirmām kārtām no katras nācijas gribas, tās iekšējās enerģijas; runājot Ļeva Gumiļova vārdiem, no pasionaritātes, no spējas virzīties uz priekšu un uz pārmaiņām”. Lietas būtība bija ne Ļ. Gumiļovam apritējusī simtā dzimšanas diena, bet V. Putina atgriešanās valsts prezidenta postenī. Viņa klātienes klausītājiem nācās attaisnot savu vietu valsts elitē ar gatavību izpildīt Vecajā derībā doto uzdevumu nonākt apsolītajā zemē kaut vai pa Jaunajā derībā ierādīto krusta ceļu. Vēl pēc gada tika pateikta adrese - iet uz Krimu! “Tā tika sasniegta sekmīgi, bet Donbasā un Sīrijā krievi iegāja tā, ka vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ. Tas parāda, ka īstenībā pasionaritātes viņiem ir būtiski mazāk, nekā viņiem sava prezidenta personā labpatiktos domāt,” Neatkarīgā atzīmēja 2017. gadā. No 2022. gada skatpunkta izrādās, ka pa īstam iesprūdis V. Putins ir tikai tagad.
Tagad ir pierādījies, ka V. Putins nav pratis ņemt vērā ne toreizējās mikronepatikšanas Ukrainā un Sīrijā, ne viņa regulāri piesaukto Ļ. Gumiļovu, “kura teorija, ja to galīgi nesaplosa līdz atsevišķām frāzēm un nevilto, neko spīdošu Krievijai nākotnē nesola. Proti, nesola neko vairāk par iespēju izcelties uz Rietumeiropas sabrukuma fona,” kā brīdinājām 2017. gadā. Tomēr V. Putins ir vairāku gadu garumā to vien darījis, kā mānījis pats sevi, iestāstot sev, ka Ļ. Gumiļovs būtu teicis (rakstījis, mācījis) to, ko V. Putins grib dzirdēt.
Tā atkal pamācoša sakritība, ka ar 2021. gada 23. februāri Krievijas izdevumā «БизнесОнлине» datēta publikācija zem virsraksta ““Krievija pūst... Bet pūšana arī ir attīstības veids!””, kura likšana dubultpēdiņās norāda uz citātu citātā. Proti, izdevums citējis pēc tā redaktoru domām trāpīgāko atbildi uz “nedēļas jautājumu: Vai jūs piekrītat Putinam, ka valsts atrodas “attīstības maršā”, nevis bezdibeņa malā?” Uzreiz tālāk jautājums atkārtots plašākā variantā, ka “Vladimirs Putins šajās dienās atzinās, ka tic Ļeva Gumiļova pasionaritātes teorijai, atbilstoši kurai jebkura civilizācija iziet attīstības stadijas, sasniedz savu virsotni un izdziest. Krievijas Federācijas prezidents uzskata, ka Krievija savu virsotni nav sasniegusi. Vai jūs piekrītat šim uzskatam un kāpēc?”
Uz jautājumu atbildēt izdevums aicinājis 12 Krievijas zinātņu aprindās daudz maz pazīstamas personas. Tatarstānas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta zinātniskā līdzstrādnieces Alfijas Gaļamova teiktais jau zināms no visas publikācijas virsraksta, bet viņas atbildē ir arī tādi vārdi, ka “Krievija atrodas pirmsrevolūcijas situācijā un tajā paradigmā, kādā mēs esam, tālāka attīstība nav iespējama.”
Tikpat pamatoti izrādās Stratēģisko pētījumu centra “Krievija - Islama pasaule” prezidenta Šamila Sultanova vārdi, ka “es nepiekrītu uzskatam, ka Krievija nebūtu sasniegusi savas attīstības virsotni. Krievijas nācija ir salauzīta un fragmentēta. Tai nav ideoloģijas, nav ilgtermiņa stratēģijas. Nav harizmatisku līderu. Un ja atceramies Gumiļovu, tad Krievijas sabiedrība atrodas lejupejošā posmā. Es šaubos, vai Putins vispār ir lasījis un pārzina Gumiļovu.”
Maskavas universitātes Ekonomikas fakultātes dekāns Aleksandrs Auzans atgādināja, ka “atbilstoši Gumiļovam, Krievija atrodas savā “zelta rudenī”. Tātad šķērsojusi sava cikla virsotni revolucionārajā 20. gadsimtā.” To pašu pateicis sevi par futurologu kvalificējošais Sergejs Peresļegins, ka “atbilstoši Ļeva Nikolajeviča klasiskajiem vārdiem, mēs kā reize pabeidzam 600 gadu ciklu un no tāda skatpunkta pasionaritāte krīt, nevis pieaug. (..) Prezidenta nostāja ir tāda, ka laikā starp 1990. un 2021. gadu notikusi klusa atjaunošanās un mēs sākam jaunu pasionaritātes pieauguma ciklu. Tādam uzskatam pamatojumu neredzu, bet tas būtu vēl sliktāk, ja mūsu līderis atzītu pasionaritātes izsīkumu un mūsu nevarību.”
Ļ. Gumiļova teorija sola katram superetnosam, kura statusam krievi kvalificējas, 2x600 gadu dzīves ciklus, no kuriem otrais ir lēna izzušana ar vairākiem periodiem, kad mierīga dzīve tiek maldīgi uzskatīta par mūžīgu dzīvi. Teorija veidota uz vēsturisko datu bāzes ar atrunām, ka tajā nav iespējams ietvert korekcijas, ko rada vai varētu radīt vēsturiski zināmajā laika posmā nebijusī tehnika ar masu iznīcināšanas ieročiem priekšgalā. Līdz šim zināmie superetnosi ir spējuši izgrozīties no tādām nepatikšanām, kādas tagad draud krieviem, un novilkt laiku līdz 2x600=1200 gadiem, pēc kuriem etnosi strauji iznīkst it kā bez iemesla, kā to tagad dara rietumeiropieši.
