Uz Latvijas valdības un partijas “Jaunā Vienotība” vadonim Krišjāni Kariņu gulstas atbildība par to, ka Latvijas valsts uzņēmums “Augstsprieguma tīkls” (AST) apsolījies samaksāt vācu uzņēmumam “Siemens” par 36 miljoniem eiro vairāk, nekā par tā paša pasūtījuma izpildi prasīja amerikāņu “General Electric” (GE).
Ja būtu otrādi - ja Latvija maksātu amerikāņiem 116 miljonus eiro un noraidītu vāciešu piedāvājumu to pašu darbu paveikt par apmēram 80 miljoniem eiro, tad viss būtu tikpat saprotams kā K. Kariņa dubultā, bet taču ne trīskāršā pilsonība. Toties tagad K. Kariņa rīcības motivācija mīklaina: it kā Latvijai jāapmaksā grēki, ko Latvija pastrādājusi pret “Siemens” tieši tāpat, kā tagad pret GE, it kā “Siemens” apsolījis novietot Latvijā tās savas struktūrvienības, kuras izvāks no Krievijas. Savukārt K. Kariņa darījumi ar un ap bijušā kinoteātra “Pionieris” ēku dod priekšstatu, cik daudz naudas šādos gadījumos mēdz pielipt pie viņa paša rokām.
K. Kariņs darbojas konsekventi jeb paredzami. Kā ekonomikas ministrs viņš savulaik daudz izdarīja, lai sadārdzinātu Latvijā elektrību ar obligātā iepirkuma komponenti (OIK), bet tagad mēģina sadārdzināt elektrību ar AST tarifu celšanu. Ar tiem nāksies finansēt gan tos ārkārtīgi dārgos pasūtījumus, ko “Neatkarīgā” jau ir pieminējusi, gan iecerēto pasūtījumu. Pagaidām gan pasūtījuma galīgajai parakstīšanai traucē pārāk bēdīgā AST finanšu situācija. Arī tā zaudējumi Neatkarīgajā pieminēti.
Jaunā pasūtījuma mērķis ārkārtīgi cēls. Tā ir Latvijas elektrotīklu sinhronizācija ar Eiropas elektrotīkliem. Neenerģētiķiem to ļoti grūti saprast, kāpēc Latvijas atvienošanai no Krievijas elektrotīkliem jāiztērē vēl apmēram 100 miljoni eiro pēc tam, kad no Krievijas elektroenerģijas piegādēm Latvija jau ir atvienojusies. Ticēsim, ka šādi Latvijas mērogā lieli izdevumi patiešām nepieciešami, ja to apliecina ne tikai Latvijas varas iestādes. Ziņu arhīvs atgādina par svinīgu ceremoniju 2018. gada 28. jūnijā Briselē, kur iepriekšējais Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētājs Žans Klods Junkers kopā ar valstu un valdību vadītājiem no Igaunijas, Lietuvas, Polijas un Latvijas, kuru pārstāvēja Ministru prezidents Māris Kučinskis, parakstīja politisko ceļvedi Baltijas valstu elektrotīklu sinhronizācijai ar kontinentālās Eiropas tīklu, apņemoties to paveikt līdz 20225. gadam.
AST 2020. gada 2. jūlijā iesniedza Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai savu attīstības plānu laikam no 2021. līdz 2030. gadam, piesakot 405 miljonus eiro ieguldījumus, kuru segšana jāparedz AST tarifos un elektrības cenā. Tai skaitā tika apsolīts uzstādīt “efektīvas iekārtas inerces nodrošināšanai” par 99,5 miljoniem eiro, lūdzot ES segt 75% no projekta izmaksām. 2020. gada 2. oktobrī LETA atspoguļoja K. Kariņa gaviles par EK solījumu apmaksāt prasītos 75% Baltijas elektrotīklu neatkarības no Krievijas dēļ. 2021. gada 22. jūnijā atzīmējama K. Kariņa publiskā atskaite EK priekšsēdētāju Urzulai fon der Leijenai par Latvijas labajiem darbiem, kuros ietverta Baltijas elektrotīklu sinhronizāciju ar ES, lai gan reāli Latvija kopš 2018. gada sava solījuma izpildei bija izdarījusi ļoti maz.
AST 2020. gada 10. oktobrī izsludināja iepirkuma procedūru “Sistēmas inerces iekārtu piegāde un uzstādīšana”, kas tad nu būtu vajadzīgā “sinhronizācija”. 2021. gada 12. jūlijā AST atvēra iesniegtos piedāvājumus un konstatēja, ka tādu it trīs:
Tikai pēc piedāvājumu saņemšanas AST apjēdza, ka neesot pietiekami pareizi aprakstījis, ko no pretendentiem īsti grib, un konkursu izbeidza bez rezultātiem jeb ar pieticīgu rezultātu - ar informāciju par pasūtījuma cenu aptuveno līmeni. 2021. gada 20. oktobrī AST izsludināja jaunu konkursu, saņēma atkal trīs pieteikumus un izlēma, ka konkursa noteikumiem atbilst tikai viens no tiem - tātad “Siemens” piedāvājums tagad jau 116 314 042,80 eiro vērtībā.
No konkursa izslēgtie uzņēmumi sūdzējās Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB), tača šāda darbošanās pēc definīcijas nevarēja dot neko vairāk par liecībām jeb pierādījumiem, kas varētu noderēt tad, ja 116 miljonu shēmas darboņus izdotos aizvilkt uz tiesu. Ir jāņem vērā, ka AST un IUB ir divas Finanšu ministrijas pakļautībā esošas iestādes. AST ir uzņēmums, bet ne “Latvenergo” ietilpstošs un ne Ekonomikas ministrijas uzraudzībā esošs. Jau tajos sensenajos laikos, kad Latvija vēl tikai lūdza uzņemšanu ES, Latvijai nācās sadalīt savu lieluzņēmumu “Latvenergo”, jo tāda bija ES prasība. Tika prasīta “Latvenergo” pilnīga vai vismaz daļēja privatizācija, bet Latvija panāca prasības mīkstināšanu līdz savas energosistēmas pārvaldības sadalīšanai pa vairākām ministrijām un tādējādi arī koalīcijas partijām. Savukārt vietējā tradīcija ir partijiski sasaistīt premjera un finanšu ministra posteņus. Tādējādi K. Kariņš nevar izvairīties no atbildības par darījumu ar “Siemens”, atrunājoties ar savu nespēju ietekmēt ministrijas, kuras atdotas citām koalīcijas partijām.
Pārskatāmības dēļ aprobežosimies ar to, kā AST ir noformējis SIA “Reck” izbrāķēšanu: “SIA “Reck” apakšuzņēmēja “GE Steam” pieredze līdzīga līguma izpildē ģenerāluzņēmēja statusā netiek pārnesta kandidātam”. Protams, pasaulē nesalīdzināmi lielumi ir Latvijas SIA 'Reck” un vācu daudznozaru koncerns “Siemens”, bet tik un tā ir jāņem vērā tas, uz ko šajā gadījumā norāda burti GE: “GE Power (Switzerland) GmbH is the largest legal entity in Switzerland of General Electric, a world-leading supplier of products and services in the area of power...”, teikts internetā viegli atrodamās uzziņās. AST jau nu ļoti gribētu, lai sabiedrība neatšķir “GE Steam” no Latvijā biežāk dzirdētā “GE Money”, bet sarakste starp uzņēmumiem un IUB neatstāj nekādas šaubas, kas tas bijis par GE, kurš pieteicies veikt Latvijas valsts uzņēmuma pasūtījumu: “Viens no pasaulē vadošajiem uzņēmumiem elektrības ražošanas un apkalpošanas nozarē...”
Tajā pašā sarakstē izvērsta arī juridiskā ekvilibristika strīdā par to, kā pareizi summēt ģenerāluzņēmēja un apakšuzņēmēju atbilstības konkursa prasībām. Taču notikumu gaita atklāj lietas būtību bez juridisko terminu skaidrošanas. Pirmkārt, ja AST pirmajā konkursā atzina “Reck” un GE kombināciju par konkursam atbilstošu, tad tas attiecas arī uz otro konkursu ar tādiem pašiem pretendentu kvalifikācijas nosacījumiem. Otrkārt, arī “Reck” taču būtu varējis noformēt savu pieteikumu tāpat kā “Siemens”, kas skaitās uzvarējis kombinācijā ar kaut kādu SIA “Empower”, ko pasaulē pazīt ne vairāk par “Reck”. Varēja taču samainīt vietām ģenerāluzņēmēja un apakšuzņēmēja titulus, ja zinātu, ko īsti AST prasa. Tagad ir kļuvis skaidrs, ka AST rīkojies tā, lai konkursa prasības “pareizi” saprastu tikai tas, par kura uzvaru konkursā bija izlemts jau pirms konkursa.
