Nekustamā īpašuma attīstītāji šonedēļ piespieda uz 14. Saeimu sataisījušos politiķus kaunēties, taisnoties un apsolīties labot situāciju, ka no 2011. gada līdz 2022. gada pirmajai pusei Latvijā uzbūvēti 16 000 jaunu dzīvokļu, kamēr Igaunijā vairāk nekā 31 000 un Lietuvā vairāk nekā 44 000.
Salīdzinājums ar abām Latvijas kaimiņvalstīm Baltijā prasa attīstību, atgādinot par iedzīvotāju skaitu visās trijās valstīs. Un, lūk: šo gadu Latvija iesākusi ar 1 875 757 iedzīvotājiem, kas par pusmiljonu vairāk, nekā Igaunijā (1 331 796) un par miljonu mazāk, nekā Lietuvā (2 805 998). Uz šo brīdi iedzīvotāju skaitu visās trijās valstīs pamanāmi grozījusi bēgļu plūsma no Ukrainas, bet tas ir pēdējo mēnešu jaunums, ko nekustamo īpašumu attīstītāji nav paguvuši ietvert savos nākotnes nodomos, nemaz nerunājot par konkrētiem plāniem un projektiem.
Acīm redzami, ka jauno dzīvokļu būvniecības apjomu atšķirības starp Latvijā un abām pārējām Baltijas valstīm diktē šo valsti ekonomiskās attīstības jeb varbūt korupcijas līmenis, sociālā politika vai vēl kas cits, bet proporcionalitātes starp iedzīvotāju un jauno dzīvokļu skaitu nav nekādas. Arī Lietuvai ir par ko žēloties vai nožēlot, salīdzinot sevi ar Igauniju.
Latvijas iedzīvotājiem jāiztiek ar to, kas viņiem ir, neatkarīgi no tā, ka daudz lielāks īpatsvars igauņu dzīvo jaunos mājokļos, bet daudz lielāks īpatsvars afrikāņu - varbūt vēl jaunākās būdās no palmu lapām vai kartona. Pamatjautājums ir tāds, vai jauno mājokļu celtniecība Latvijā nosedz mājokļu nolietošanos. Ļoti aptuveni rēķinot, dzīvojamā ēka var kalpot 100 gadus līdz brīdim, kad tās atjaunošanas izmaksas kļūst salīdzināmas ar jaunas ēkas būvniecības izmaksām. Latvijas statistiķi noskaidrojuši, ka šā gada sākumā valstī pastāvējušas 825 200 mājsaimniecības ar 1 849 487 locekļiem (mazāk par valsts iedzīvotāju kopskaitu, no kuriem kopā daži desmiti tūkstošu cilvēki pierakstīti kazarmām, cietumiem, bērnunamiem u.tml.).
Mājsaimniecība neprasa obligāti māju, bet kaut cik nodalīts mājoklis tai pēc definīcijas pienākas: “Mājsaimniecība - vairākas personas, kuras dzīvo vienā mājoklī un kopīgi sedz mājsaimniecības izdevumus, vai viena persona, kura saimnieko atsevišķi,” teikts statistiķu paskaidrojumā par mājsaimniecību skaitu. Tālāk atliek veikt aritmētisku darbību 825 200/100=8252 un ieraudzīt, cik daudz mājokļu gada laikā vajadzētu uzcelt no jauna, tikai lai saglabātu esošo mājsaimniecību skaitu. Ar 16 tūkstošiem jauno dzīvokļu 11 gados Latvija reizes piecas atpaliek no jauno mājokļu celtniecības tempa, kāds būtu vajadzīgs esošās situācijas jeb valsts apdzīvotības saglabāšanai šeit neatkarīgi no tā, kā mainās dzīves apstākļi citu valstu vai teritoriju iemītniekiem.
Mierinājumam varētu sacīt, ka priekšvēlēšanu pasākumu rīkojusī Nekustamā īpašuma attīstītāju alianse (NĪAA) situāciju aplūkojusi no sava skatpunkta, padarot situāciju drūmāku, nekā tā patiesībā ir. Proti, nav ietvērusi savā uzskaitījumā patiešām privātās investīcijas mājokļos, kuru izmantojamība tādējādi būtiski paildzināta bez NĪAA biedru palīdzības un valsts iestāžu uzraudzības. Tomēr tas neatceļ secinājumu, ka tagadējie Latvijas iedzīvotāji caurmērā uztur savas mājsaimniecības uz iepriekšējo paaudžu rēķina, jo neieskaita savos izdevumos mājokļu amortizācijas uzkrājumus. Mājokļi nebūt nav vienīgais uzkrājumu veids, kas tagad tiek tērēts, iespēju robežas izvairoties domāt un runāt par to, kurā brīdī un kādā veidā šādas dzīves iespējas būs izsmeltas.
NĪAA savā pasākumā, protams, vēlējās saņemt no potenciālajiem likumdevēja un izpildvaras dalībniekiem viņiem tīkamus solījumus par viņiem aktuālo problēmu risināšanu. Kandidātu izjautāšana sākās atbilstoši viņu uzvārdu burtu vietai alfabētā, pēc kura pirmajam vārds pienācās Zaļo un zemnieku savienības pārstāvim Kārlim Boldiševicam. Viņš lika manīt, ka neko daudz izdarīt nekustamā īpašuma attīstītāju interesēs nebūs iespējams, jo Latvijas iedzīvotājiem ir caurmērā pārāk zemas algas, uz kuru rēķina nevar multiplicēt tik lielus banku aizdevumus, lai cilvēki varētu finansēt jaunu mājokļu celtniecību. Nekustamā īpašuma attīstītāji tālākajā pasākuma gaitā minēja piemērus, pēc kuriem var manīt, ka valsts iestāžu attieksme un lēmumi attiecībā uz nekustamo īpašumu nozari ir viens no cēloņiem, kāpēc Latvijā zemas algas. Tik tiešām mulsinoša ir situācija, kurā valstī valdošajā koalīcijā ietilpstoša partija izmantojusi to, ka varas dalīšanā tai tikusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, lai faktiski anulētu Rīgas attīstības plānu, ko izstrādājusi Rīgas domē valdoša koalīcija to pašu partiju sastāvā, kuras valda valstī. Pēc NĪAA rīcībā esošajām ziņām, tas apturējis esošo projektu realizāciju 100 miljonu eiro vērtībā un kopā par lielāku summu, ko mēs nekad neuzzināsim, jo iespējamie investori nemaz netērēs laiku un vārdus, stāstot par to, kāpēc viņi nav iecerējuši neko attīstīt tik jocīgā pilsētā un valstī kā Rīga un Latvija.
Uz varu šādā valstī pretendējošie cilvēki tomēr centās nonākt līdz solījumiem, kas varētu uzmundrināt viņu vēlētājus. Aiz Boldiševska sekojošais Kaspars Briškens no “Progresīvajiem” atsaucās uz Zviedriju, kur visiem pienākoties VVV - “Volvo” auto, villa un suns, ja tā apzīmēšanai izmanto zviedru vārdu “vufe”, kas analogs latviešu “vau”. Turpretī Latvijā 40% ģimeņu dzīvo tik saspiesti, ka varētu sūdzēties par savu cilvēktiesību pārkāpšanu. Tas bija jāsaprot kā solījums, ka “Progresīvie” jau nu gan mainīšot esošo situāciju. Vai tiešām un kā?
Par esošo resursu tika pieteikta valsts institūcija “Altum” - it kā banka un tomēr ne banka, jo var atļauties kreditēt tos, ko pēc banku darbības standartiem, kādi tie pārrakstīti pēc 2008. gada krīzes ar nekustamo īpašumu burbuļa plīšanu Latvijā, kreditēt nevarētu. Šajās lozungam “Latvijai pirmajā vietā” piepulcējies Oļegs Burovs aicināja pārsaukt “Altum” atpakaļ par banku nebūt ne tāpēc, lai padarītu kreditēšanu stingrāku. Tieši pretēji, lai iepumpētu “Altum” simtus miljonus eiro, kādus kādreiz apsaimniekoja un pazaudēja valsts Hipotēku un zemes banka, kuras atliekas tika izmantotas par “Altum” būvmateriālu. “Ja es būtu finanšu ministrs, tad uzdotu “Altu” būt daudz agresīvākai,” savam zīmolam “konservatīvie” pavisam neatbilstošus vārdus sacīja Gatis Eglītis. “Saskanīgais” Ivars Zariņš teicās atklājis, no kurienes ņemt naudu šādiem ieguldījumiem. Proti, nevajagot būvēt sašķidrinātās gāzes pieņemšanas termināli.
Solījums visas problēmas atrisināt ar “Altum” izklausītos pārāk neticams. Tāpēc “Apvienotā saraksta” pārstāvis Guntars Vītols dalījās ar pārdomām, kā varētu trenkāt esošas privātās komercbankas, lai tās izsniegtu hipotekāros kredītus par mājokļiem ārpus Rīgas. Viņam no “Jaunās Vienotības” piebiedrojās Evika Siliņa ar nodomu piesaistīt Latvijai vēl kādu banku, pie kā “valdība strādā”.
Visai grūti noticēt valdības darba rezultātiem, kaut vai atceroties Neatkarīgās 2020. gada 5. marta publikāciju par to, kā Finanšu kapitāla un tirgus komisijas priekšsēdētāja Santa Purgaile uzmundrināja pati sevi, ka “Latvijā var ienākt jauna banka”. Tā tika teikts, lai novērstu uzmanību no Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa pieteiktā “banku kapitālā remonta” reālajiem rezultātiem
Ap nekustamo īpašumu radīšanu kaut vai tikai mājokļu segmentā savilktais problēmu loks ir plašs un daudzpusīgs. Īsā atreferējumā pieminams bijušais ekonomikas ministrs, “nacionālais” Jānis Vitenbergs, kurš slavēja sevi par Īres likuma pārrakstīšanu. “Attīstību/Par” pārstāvošais Vjačeslavs Dombrovskis apcerēja to, vai būt iespējams dot ienākuma un sociālā nodokļa atlaides par hipotekāro kredītu nomaksu.
Atrādīt sevi ar solījumiem palīdzēt potenciālajiem vēlētājiem tikt pie mājokļiem vai pie labākiem mājokļiem politiķim ir izdevīgi, jo kaut kur taču cilvēki galu galā dzīvos un politiķi teiks, ka tas kaut daļēji viņu nopelns.
