No Krievijas izsprukt gribošajiem krieviem jāatgādina pasaulei par par Hitlera Vācijā iesprostoto ebreju nogalināšanu, bet Latvijas krieviem jābrīdina latvieši neatkārtot viņu 1914. gada gaviles par vāciešu un ebreju deportēšanu, kas drīz vien pārvērtās vaimanās par pašu latviešu deportēšanu.
Neatkarīga jau ir skaidrojusi, kāpēc vismaz tiem krieviem, kuri bēgšanā no savas valsts nav tikuši tālāk par Austrumeiropu un Centrāleiropu, tagad jābaidās no deportācijas uz Krieviju. Jautājums ir tāds, vai deportācijai tiks atlasīti tikai daži grēkāži no viņu vidus, jeb viņi visi kopā tiks upurēti kā viens liels grēkāzis par Latvijas un līdzīgu valstu iedzīvotāju salšanu ziemā, kas tagad jau durvju priekšā.
Gluži kā tīšām pretkrievu noskaņojumu Latvijā uzkurina Krievijai piederošais uzņēmums ar maldinošo nosaukumu “Latvijas gāze” un tikpat maldinošu vārdu uzņēmuma vadītājam, ka tas esot Aigars Kalvītis. Šis uzņēmums nemitīgi daudzina to, ko tam it kā vajadzētu slēpt līdz pēdējam, ka tas neesot izpildījis Latvijas likumā noteikto prasību par dabasgāzes daudzumu, kāds tam līdz 1. septembrim jāiesūknē Inčukalna glabātuvē Latvijas mājsaimniecību patēriņa nodrošināšanai. “Latvijas gāzes” pastāvēšana taču ir piekrišana šādai prasībai apmaiņā pret valsts dotajām tiesībām noteikt gāzei uzcenojumu, kāds jāsamaksā Latvijas mājsaimniecībām un uzņēmumiem. “Latvijas gāze” tagad vienpusēji atkāpusies no likuma līmenī noformētām saistībām pret Latvijas valsti un iet vēl tālāk, atkāpjoties no saistībām pret atsevišķiem patērētājiem. “Latvijas gāze” brīdina, ka tā atsakās no savām individuālajos līgumos nostiprinātajām saistībām par gāzes piegādes apjomiem un cenām. Latvijas valdība Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa personā uz to atbild ar atklāsmēm par Latvijas vārda nelietīgo izmantošanu tāda uzņēmuma nosaukumā, kam īstenībā jāgrozās ap vārdiem “Krievijas gāze”.
Vai K. Kariņa prātojumiem būs kādas sekas? Visticamāk, ka nekādas. Bet arī Krievijas uzbrukumam Ukrainai vairākums, turklāt kvalificēts vairākums politikā, kara lietās un sociālajās zinātnēs iesaistīto cilvēku neticēja līdz pat 24. februāra rītam. Protams, Latvija nav Krievija un K. Kariņš nemaz nav līdzīgs Krievijas diktatoram Vladimiram Putinam. Tāpēc patiešām maz ticami, ka Latvija un citas valstis nonāks līdz kurināmā deficīta mazināšanai ar apsildāmo cilvēku skaita samazināšanu deportāciju veidā, no kura galvenais ieguvums būtu vēl cits - psiholoģiski kompensējoša izprieca palicējiem par citu cilvēku aizsūtīšanu pasakaini aukstās Krievijas virzienā. Tomēr Krievijas grēku saraksts jau tik garš, ka nav izpērkams tikai ar tiem Krievijas karavīriem, kuru asinis, kauli un dzīvības paliek kara laukos Ukrainā.
Vārdu līmenī Latvija bija ja ne pati pirmā, tad viena no pirmajām konkurencē ar abām pārējām Baltijas valstīm, kas reaģēja uz Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska 8. augusta intervijā ASV galvaspilsētas avīzei “The Washington Post” izteikto prasību “liegt iekļūšanu Eiropas Savienības valstīs visiem Krievijas Federācijas pilsoņiem”. Avīze šo izteikumi bija gan izcēlusi kā intervijas pieteikumu, gan interpretējusi mīkstinājuma virzienā, it kā runa būtu tikai par “krievu ceļotājiem”. Turpretī Latvijā šos vārdus zibenīgi uzvēra par pamudinājumu padzīt šeit jau iekļuvušos Krievijas pilsoņus.
Burtisks tulkojums no angļu valodā noformētajiem V. Zelenska vārdiem “ban on the entry” tas gan nav, taču latviskot sevi ar teicienu “parādīt durvis” tas ļaujas. Nav obligāti saīsināt šo teicienu līdz vienam deportāciju vai izsūtīšanas vārdam, kas padarītu latviešu pārāk tramīgus. Pietika ar Nacionālās apvienības ierosinājumu nepagarināt Krievijas pilsoņiem izsniegtās termiņuzturēšanās atļaujas, par kura parādīšanos sociālajos tīklos aģentūra LETA liecināja jau 9. augustā. 13. augustā tas pats tika pārformulēts Valsts prezidenta Egila Levita vārdiem “anulēt Latvijā līdz šim izdotās uzturēšanās atļaujas un vīzas Krievijas agresiju atbalstošiem ārzemniekiem”. 24. augustā Valsts un Ministru prezidenti izveidoja tandēmu, ka “mēs ar premjeru esam vienisprātis, ka termiņuzturēšanās atļaujas (TUA) nedrīkst automātiski pagarināt, tas būs iespējams tikai izņēmuma gadījumos” (E. Levits) vai “izņemot atsevišķus gadījumus” (K. Kariņš). Tomēr ne šobrīd pieejamās ziņas par Imigrācijas likuma grozījumu tapšanu, ne pašreizējā valsts iestāžu rīcība šādus apgalvojumus neapstiprina.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde 31. augustā sniedza pārskatu, ka kopš Krievijas uzbrukuma Ukrainai anulējusi Krievijas pilsoņiem 761 uzturēšanās atļauju, kas sadalās starp 578 TUA un 183 pastāvīgās uzturēšanās atļaujām (PUA). Pagaidām tas nav daudz attiecībā pret 9 tūkstošiem TUA un 37 tūkstošiem PUA, cik daudz Krievijas pilsoņu atrodas Latvijā ar šādiem dokumentiem, un iekļaujas tajā cilvēku aprites apjomā, kāds pastāvēja pirms kara sākuma. Atļaujas anulētas tiem, kuri nemaz nav lūguši tās pagarināt, kuri pabeiguši Latvijā darbu, izšķīruši laulības utt., vai arī kļuvuši par Latvijas pilsoņiem. Astoņos gadījumos uzturēšanās atļaujas anulētas pēc “kompetentu iestāžu” prasības, kas aptuveni atbilst E. Levita apņēmībai “anulēt uzturēšanās atļaujas un vīzas Krievijas agresiju atbalstošiem ārzemniekiem”.
Līdz Latvijai nav nonākušas ziņas par Krievijas pavalstnieku vērienīgāku izraidīšanu no citām valstīm, bet toties ir manāma liela rosība no Krievijas jau izkļuvušo publicistu aprindās. No turienes ieteikumi pasaulei pārdomāt par tādu izturēšanos pret krieviem, lai pasaule nedubultotu problēmas, kādu tai pietiek jau ar ebrejiem.
“Es kā jurists nespēju pieņemt “kolektīvo atbildību”,” teica starp advokāta maizes darbu un politologa popularitāti balansējošais Vladimirs Pastuhovs (attēlā), kurš dzimis un audzis Kijevā, atpazīstamību nopelnījis Maskavā un tagad patvēries Londonā. “Es zinu vienu un pašu pirmo “kolektīvo atbildību” - visu ebreju atbildību par Kristus sišanu krustā. Pēc tam ir mainījušas atbildības formas, bet kolektīvās atbildības jēga paliek tā pati. Ar kolektīvo atbildību tika attaisnoti grautiņi tūkstošiem gadu garumā.”
“Es ļoti labi saprotu Volodimiru Zelenski, kuram vajadzēja kaut kā pamodināt pie kara pieradušo un jau iesnaudušos publiku, vajadzēja pamest kaulu, lai suņi sāktu skriet, riet un plēsties,” atzīmēja pagājuša gadsimta 90. gados ar amatiem Krievijas Finanšu ministrijā un Centrālajā bankā pamanītais Sergejs Aleksašenko (attēlā), kurš jau sen atstājis gan šos amatus, gan Krieviju. “Diemžēl eiropieši šo ēsmu norija. Eiropas birokrātija šai idejai pieķērās ar prieku, jo karu ar sankcijām uzvarēt nevar, pat apturēt nevar. Karu var uzvarēt ar ieročiem. Un tad nu tā vietā, lai ES un NATO apspriestu, kādus ieročus vēl piegādāt Ukrainai, V. Zelenskis pasvieda viņiem jauku rotaļlietu, ka krieviem vajag kaut ko aizliegt. Bet iedomājieties, ka mēs dzīvojam 1940. gadā Lielbritānijā un apspriežam, dot vai nedot iebraukšanas vīzas ebrejiem no Vācijas. Nu, jā, viņus tur kauj nost, bet, no otras puses, viņi taču arī ir vācieši, kam tāpat jāatbild par Vācijas politiku. Tad lai viņi paliek tur un uzņemas atbildību.”
Ar ebrejiem nesmuki sanāca ne tikai Hitlera Vācijai un galvenokārt ne Hitlera Vācijai, kura galu galā atteicās no jebkādām civilizētās pasaules normām. Par Vāciju skaidrs, ka tai pienācās sods, uz kura rēķina no soda par saviem grēkiem izspruka Vāciju pieveikušas valstis. Tām ļauts taisnoties par savu slikto, nepareizo, muļķīgo rīcību, tai skaitā attiecībā pret ebrejiem. Kā ebreju vārdā formulēja Izraēlas pirmais prezidents Haims Veicmans (1874-1952, amatā no 1949. gada līdz nāvei), pagājuša gadsimta 30. gados “pasaule sadalījās divās nometnēs: valstīs, kuras negribēja ebrejus paturēt, un valstīs, kuras negribēja ebrejus pieņemt”. Valstīm, kuras negribēja ebrejus pieņemt, nesmuki sanāca tieši tāpēc, ka tās taču mēģināja izrādīties smukas un labas, tās 1938. gadā pat speciālu konferenci sarīkoja (Conférence d'Évian), lai vienotos par Vācijas un Austrijas ebreju uzņemšanu. Īstenībā 32 valstis savācās uz pasākumu, lai taisnotos, kāpēc neviena no tām, izņemot tikai Dominikas Republiku, nespēj uzņemt ebrejus kā bēgļus, nevis parastajā kārtībā, ko ne kurš katrs varēja (paspēt) izmantot. To izmantoja bagātākie, pazīstamākie, apsviedīgākie un tiem, kam necerēti paveicās, bet tādu izrādījās mazākā puse no Vācijas un Austrijas ebrejiem. 1933.-1939. gadā no Vācijas un Austrijas izsprukušo ebreju daudzums tiek vērtēts ap 330 tūkstošiem, bet ieskaitot 110 tūkstošus, kuri pēc tam iekrita atpakaļ vāciešu nagos viņu jaunajās mītnes zemēs, tai skaitā Latvijā. Otrā pasaules kara sākumā Vācijā un Austrijā palika vēl 370 tūkstoši ebreju, no kuriem izdzīvoja atsevišķi cilvēki.
Gadījums ar ebreju bēgļu neuzņemšanu starptautiski pazīstams, bet par Latviju pat Latvijā dzīvojošie pārsvarā nezina, ka deportāciju vēsture pie mums sākās ar ebreju un vāciešu deportāciju 1914. gadā, t.i., saistībā ar Pirmo pasaules karu, kurā tieši ierauti tika ne tikai karavīri. Vācija pieteica karu Krievijai 1. augustā jeb 19. jūlijā pēc toreiz vēl Krievijā lietotā “vecā” kalendāra. Pavisam drīz pēc tam 8. (21.) augustā avīzē “Dzimtenes Vēstnesis” parādījās ziņa no Vidzemes gubernatora kancelejas, ka “visi Austrijas un Vācijas pavalstnieki vecumā no 18 līdz 45 gadiem ir atzīti par kara gūstekņiem un aizturēti”. Dažas dienas vēlāk 11. (24.) augustā turpat rakstīts, ka “kā politiski neuzticams šajās dienās apcietināts un izsūtīts uz Toboļskas guberņu dzimts muižnieks Budbergs”.
Tiktāl viss šķiet saprotami attiecībā uz vāciešiem un arī uz ebrejiem kā Krievijā nonākušiem Vācijas pavalstniekiem, bet kā šādā veidā nonākt līdz ebreju deportācijai? Tā, ka karš atvēra slūžas naidam, kas noformēts atbilstoši V. Pastuhova minētajai ebreju kolektīvajai atbildībai. 1914. gada 15. aprīlī taču nekāda kara nebija, bet ir attiecīgās dienas numurs avīzei “Līdums”, kurai “ziņo no Kuldīgas, ka tur vairāki cilvēki ārprātā sākuši ebrejus kaut”. Krievijas valsts iestādes šādu rīcību uzkurināja, vienlaicīgi cenšoties piešķirt tai organizētību. 1914. gada 25. janvārī Limbažu avīze “Auseklis” rakstīja “par Volīnijas gubernatora rīcību, kurš izsūtījis no guberņas daudz ebreju”.
Kad kara dēļ par Krievijas pavalstnieku galvenajiem ienaidniekiem bija jākļūst vāciešiem, ebreji tika klasificēti kā vāciešu paveids. Vienu šādu domu gaitu parādīja avīze “Zemkopis” 1914. gada 27. decembra numurā: “Socialdemokrāti ir lielāko izsūcēju - Žīdu - sirdsdraugi un aizstāvētāji un visu savu partiju un nemiera kustību uzturēja ar Žīdu un citu tumšu naudu. Tagadējā Krievu-Vācu karā nācis pie gaismas, ka mūsu socialdemokrāti bijuši nopirkti Vācijas palīgi un aģenti, kuru mērķis bijis un ir nodot Krieviju un palīdzēt Vācijai tikt pie uzvaras, caur ko tad Latviešiem būtu nācies piedzīvot visbriesmīgāko likteni.” Un pavisam cita domu gaita līdz tam pašam rezultātam noveda avīzē “Jaunais Vārds” 1916. gada 23. martā: “Tautību naids un šķelšanās īsi pirms kara un kara sākumā laikam gan nevienā lielajā Baltijas pilsētā nebija tik ass, kā Liepājā. (...) Visasākās attiecības, karam izceļoties, bija starp Liepājas “māmuļniekiem” un vāciešiem. Ebreji nostājās pilnīgi vācu pusē.”
Viskompaktāk pašu galveno sasaisti starp vāciešiem un ebrejiem spējis parādīt “Baltijas Lauksaimnieks” 1914. gada 15. janvārī ar vārdiem, ka “Rīgas tirdzniecība, ar kuru mūsu lauksaimniekiem vienmēr jārēķinās, atrodas žīdu un vāciešu rokās”. Tā paša gada beigās latviešiem jau bija kļuvis skaidrs, kā aizdabūt vāciešus un ebrejus projām un nonākt viņu vietās, kas vismaz no ārpuses šķita ārkārtīgi pievilcīgas un ienesīgas: “Latviešu kalpotājiem..., kā pats par sevi saprotams, nebija nekā jaukāka par vāciešu nodošanu,” 1915. gadā Stokholmā izdotās lapiņās informēja kāda no Vidzemes izsprukusi vāciete (Livlanderin, kura savu vārdu atklāt baidījusies Krievijā palikušo tuvinieku dēļ).
Tiktāl viss būtu bijis latviešiem labi, ja vien 1915. gada pavasarī vācu karaspēks neparādītos pie Liepājas un neiekustinātu praktiski tādu pašu deportāciju latviešiem (kurzemniekiem) Krievijas varas iestāžu izpildījumā, kāda nupat iepriekš bija jāpiedzīvo vāciešiem un ebrejiem: “Par vēlu latviešiem prātu sēt! Tagad atnākušas pļaujas dienas,” sprediķoja, visticamāk, Jelgavas sv. Annas baznīcas mācītājs Frīdrihs Bernevics (Bernewitz, 1869-1931). Šie vārdi ņemti no 1917. gadā Jelgavā izdota vācu propagandas darba “Patiesība par pasaules karu”, kura autors sevi mistificējis par Ozolu Jāni. Toties viņam bija taisnība, ka “pļāva tie latvieši, kas smiedamies un zobodamies noskatījās, kā žīdus izdzina un kas bēdu stundā tiem ne par kādu naudu nepārdeva ne piena lāsi, ne sausu maizes gabalu. Dabūja viņi paši manīt, cik tas rūgti, zem dūres varas atstāt dzimteni. Bet bija vēl citi pļāvēji” līdz šai baltai dienai.
