Tagadējie Latvijas iedzīvotāji var priecāties vismaz par to, ka viņiem piestādītais 2,1 miljona rēķins par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu ir daudz mazāks nekā Latvijas PSR iedzīvotāju izdevumi par šī paša pieminekļa uzcelšanu.
Uzvaras pieminekļa jaukšanas darbi vēl turpinās un turpināsies neatkarīgi no tā, ka pieminekļa redzamās daļas jau nolīdzinātas līdz ar zemi. Tāpēc pieminekļa novākšanas tāme 2 131 899 eiro apmērā nav garantija, ka izdevumu būs tieši tādi un ne lielāki. Tagadējās eiro inflācijas dēļ neizbēgamie strīdi starp celtniekiem un būvdarbi pasūtītājiem par pasūtījumu izpildes sadārdzinājumu segšanu pilnā mērā attiecas uz arī uz būvju nojaukšanu.
Likuma “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā” izpilde paredz 69 padomju laiku un jo īpaši tā laika armiju slavinošo pieminekļu nojaukšanu līdz šā gada 15. novembrim. Valsts noteikusi pieminekļu demontāžas izdevumus dalīt uz pusēm starp valdību un pašvaldību, kuras teritorijā katrs no pieminekļiem atradies. Vēl trešais finansējuma avots ir ziedojumi konkrētu pieminekļu gāšanai.
Uzvaras pieminekļa nojaukšanai jau bija saziedoti vairāk par 268 tūkstošiem eiro, kad valsts noteica finansiālo segumu sava likuma izpildei. Tad jau bija kļuvis skaidrs, ka ar tiešām brīvprātīgiem ziedojumiem likuma izpildi segt nevarēs. Uzvaras pieminekļa nojaukšanas aptuvenās izmaksas tika vērtētas divu līdz triju miljonu robežas, līdz kuriem ziedojumu summa diez vai aizsniegtos.
Rīgas pašvaldība atskaitās, ka nolīgusi Uzvaras pieminekļa grāvēju slēgtas cenu aptaujas procedūras veidā. Tātad pašvaldība sazinājās ar tās izvēlētiem kandidātiem - uzņēmumiem, kuri bija atsaukušies publiskā sektora iepirkumu izziņošanas elektroniskajā sistēmā ievietotam piedāvājumam un kuriem, pēc pašvaldības vērtējuma, bija pieejami resursi (nauda, tehnoloģijas, pieredze) demontāžas darbiem, bet toties nebija reputācijas risku. Rezultātā puses vienojušās par konkrētu summu 2 131 899 eiro. Līgums slepens tādā nozīmē, ka darbu veicējs netiks publiski paziņots līdz brīdim, kad šāda atklāšana “neapdraudēs demontāžas procesu vai pašu daba veicēju drošību”. Atkarībā no notikumiem Krievijā draudi darbu izpildītājam var ievilkties uz nenosakāmi ilgu laiku. Līdz ar to veltīgi jautāt, kas līgumā teikts par apmaksa izmaiņu iespējām atkarībā no inflācijas un pieminekļu konstrukciju stiprības, kas pilnā mērā atklājas tikai tad, kad šīs konstrukcijas reāli jāizjauc.
Publikai sniegtie vērtējumi par viena pieminekļa nojaukšanas izmaksām divu līdz triju miljonu eiro robežās izraisīja prognozējami negatīvu reakciju, t.i., aizdomas par valsts un pašvaldības naudas izšķērdēšanu. Tāpēc Rīgas domes Komunikācijas pārvalde darīja, ko varēja, lai izskaidrotu veicamo darbu apjomu:
- Objekta demontāžas izmaksas ir 2 131 899 eiro ar PVN. Darbi neietver tikai obeliska un skulptūru nojaukšanu, tā paredz arī postamenta, pamatu, baseina un citu labiekārtojumu demontāžu gandrīz trīs hektāru jeb 30000 kvadrātmetru platībā, tiks demontēti vairāki tūkstoši kubikmetru dzelzsbetona konstrukciju, pievesti vairāk nekā 50 000 kubikmetri dažādu grunšu teritorijas sakārtošanai, kā arī veikti labiekārtošanas un apzaļumošanas darbi. 79 metrus garā dzelzsbetona stēla sver 2000 tonnu - tas būtu tikpat, cik 45 pasažieru vilciena vagoni. Arī pamati veidoti kā daudzstāvu namiem - būve nevis “peld” uz grunts, bet pāļi sniedzas līdz pat dolomīta klints slānim. Visa pieminekļa ansambļa demontējamais konstrukciju daudzums - obelisks, postaments, tehniskās telpas un baseins - ir 3600 m3. Savukārt teritorijas sakārtošanai, ieskaitot baseina aizbēršanu un reljefa izlīdzināšanu, būs nepieciešami 50 000 m3 grunts, kas būtu salīdzināms ar 21 Ķīpsalas peldbaseinu.
Izmaksu aptuvenais sadalījums:
~3% būvlaukuma iekārtošana un uzturēšana,
~3% inženierkomunikāciju aizsardzība un pārkārtošana,
~7% obeliska un skulptūru demontāža,
~24% postamentu, tehnisko telpu, pamatu demontāža,
~45% baseina nojaukšana, aizbēršana,
~18% teritorijas labiekārtošanas izmaksas.
Veco būvju demontāža ir kļuvusi par pārsvarā neizbēgamu un būtisku būvdarbu izmaksu sastāvdaļu, jo neskarta dabas pamatne vismaz pilsētās ir deficīts. Par Uzvaras pieminekļa atstāto vietu nav nekādas skaidrības, kas šajā vietā nāks. Līdz ar to nav iespējams norakstīt pieminekļa nojaukšanas izmaksas uz celtniecības rēķina. Praktiski neizpildāms būtu ieteikums likt vecajā vietā kaut ko tādu, kam kaut daļēji derētu pieminekļa dēļ veiktie būvdarbi. Tāda ieteikuma izpilde uzkurinātu ideoloģiskus cīniņus un radītu tehniskas problēmas, kuru risināšanā mēs iegrimtu uz gadu desmitiem.
Pieminekļa demontāžas izdevumu attaisnošanai ir izmantojams arī citāts no pieminekļa celtniecības vadītāja Ermena Bāliņa (1932-1995, attēlā) sabiedrībai sniegtā pārskata žurnāla “Zinātne un Tehnika” 1985. gada februāra numurā, kad 1982. gadā sākto celtniecības darbu apjomu jau varēja pietiekami precīzi uzskaitīt:
- Bijušās Daugavas gultnes plūstošās grunts mazās nestspējas dēļ arī pieminekļa pamati veidoti īpaši. Zem obeliska pieci 30 m gari urbtie pildpāļi 1,5 m diametrā, kuri savienoti ar 9X9 m un 1,8 m biezu režģogu (tā latviešu valodā sauc kādu no stiprinājumu paveidiem - Neatkarīgā). Postamenta pamatni veido sešsimt astoņdesmit 24 m gari prizmatiskie pāļi un divdesmit piecas 16 m garas dzelzs betona caurules dekoratīvā baseina krastā. Pavisam pieminekli iestrādāts ap 6,7 tūkstošiem m3 betona un vairāk nekā 800 t tērauda, 3000 m2 granīta bloku un plātņu, 920 m2 dolomīta, 2600 m2 bruģakmeņu. Karavīru figūru atliešanai izlietos vairāk nekā 35 t, mātes Dzimtenes figūrai 20 t, 5 obeliska zvaigznēm 18 t bronzas. Kopējais pieminekļa un postamenta svars būs aptuveni 25 000 tonnu. Piemineklis atspoguļosies 1,3 ha lielā dekoratīvajā baseinā ar betona plātņu krastmalu. Pieminekļa priekšā ar betonu un bruģakmeņiem klātajā 7200 m2 lielajā laukumā vienlaikus varēs sapulcēties vairāk nekā 20 000 cilvēku. Ceļu un laukumu kopplatība trijstūri starp Stučenko, Hermaņa un Altonavas ielu sasniegs 28 000 m2, zāle un stādījumi aizņems 66 000 m2.
Par šiem darbiem Latvijas PSR iedzīvotāji samaksāja daudz vairāk, nekā tagadējiem Latvijas Republikas iedzīvotājiem jāmaksā par tās pašas būves nojaukšanu. Nelaime tikai tā, ka no 1985. gada rudens līdz 2022. gada vasarai ir pagājis pārāk maz laika, lai iedzīvotāju sastāvs šeit nomainītos. Liela daļa no tagadējiem Latvijas iedzīvotājiem ir finansējuši pieminekļa celtniecību kaut vai kā bērni ģimenēs, kam gribot negribot bija jāpiedalās celtniecības izmaksu segšanā.
Par brīvprātīgi obligātās finansēšanas simbolu kalpo komunistiskās talkas, kādas 1985. gadā Padomijas iedzīvotājiem tika uzkrautas divreiz. Padomijas pastāvēšanas pēdējos gadu desmitos tās parasti praktizēja reizi gadā, Ļeņina dzimšanas dienai aprīlī tuvākajā sestdienā, bet 1985. gadā nācās talkot arī 4. maijā par godu 40 gadiem, kopš Padomijas uzvarējusi Vāciju. Tas nenozīmē, ka visiem Latvijas PSR iedzīvotājiem vajadzēja celt pieminekli ar savām rokām. Īstenībā viņiem vajadzēja vienu dienu nostrādāt bez algas. Jau 5. maijā avīze “Cīņa” atsaucās uz komunistiskās partijas Rīgas pilsētas komiteju, ka šādā veidā valsts dabūjusi no rīdziniekiem darbu kopā 700 tūkstošu rubļu vērtībā pēc toreizējām algu likmēm. Šis teksts apvienots ar tobrīd celtniecības stadijā esošā Uzvaras pieminekļa siluetu kā mājienu ar mietu (attēlā), uz kurieni šī nauda aizies. Atskaiti par tieši šīs talkas dēļ nesamaksātās naudas kopējo summu Latvijā atrast neizdevās, bet 1984. gada aprīļa talkas nesamaksātā alga noapaļota uz trijiem miljoniem rubļu. Droši vien, ka 1985. gada maija rezultāts bija līdzīgs.
Te netiek teikts, ka Uzvaras pieminekļa celtniecību apmaksāja tikai no talkām, bet tiek parādīts, ka pat vienā piegājienā Padomija spēja no Latvijas PSR iedzīvotājiem paņemt vairāk pieminekļa celtniecībai, nekā Latvijas Republikai vajag šī pieminekļa graušanai. Trīs miljoni toreizējo rubļu atbilstu tagadējiem 10-15 miljoniem eiro pēc sviesta, apģērbu, apavu pirktspējas. Dokumentāli neapšaubāmi un aritmētiski precīzi to apliecina degvielas cenu salīdzinājums. Kādai padomju laiku avīzei 1985. gada februārī bija iemesls publicēt aprēķinu, ka mazumtirdziecības cenās 437 rubļus maksājuši 1 094 litri degvielas, kam tādējādi atbilst 40 kapeikas litrā jeb 4,5 reizes mazāk nekā 1,80 eiro, ap kuriem degvielas litra cena grozās šobaltdien.
