Lāča pakalpojumu pats sev un visiem Latvijas putinistiem izdarījis viņu aktīvists Andrejs Pagors ar 2019. gada 23. jūlija publikāciju “Stāvēsim dienu un nakti: krievi neļaus nojaukt Uzvaras pieminekli”.
Latviešu sakāmvārds “lielība naudu nemaksā” vienādi attiecas gan uz latviešiem, gan krieviem, gan visiem citiem. Arī latvieši nedrīkst maldināt sevi tā, kā visvairāk pats sevi sevi ir maldinājis A. Pagors (attēlā kopā ar citātu no viņa uzstāšanās), ka krievu tautas Latvijas populācija ir stipra kā betona - pat dzelzsbetona - bluķis. Proti, ka sargāt šo bluķi sanāks tikpat daudz cilvēku, cik mēdza sanākt uz Rīgas pašvaldības rīkotām izpriecām. Nē, nesanāca necik, nesanāca nekas. Bet latvieši tāpēc nedrīkst iedomāties, ka krievu populācija ir tikpat viegli sadrupināma, t.i., pēc mūsu un viņu izvēles asimilējams un deportēja, cik viegli izrādījās sadrupināt šo dzelzsbetona bluķi ar visām tā piedevām no granīta, bronzas vai tērauda. Viegli latviešiem tas izrādījās tikai tāpēc, ka šobrīd visas grūtības uz sevi ņēmuši ukraiņi. Pirms tam taču stāvēja šis bluķis gadu desmitiem Latvijas Republikā, kur runas par pieminekļa nojaukšanu to atdraudēja ne vairāk kā vējš un lietus. Par īsto draudu piemineklim izrādījās paši krievi ar savu muļķību, kam Krievijas uzbrukums Ukrainai ir visspilgtākais izpaudums. Tomēr karš Ukrainā vēl nav beidzies un Latvijas krievu populācija nepazudīs vienā mirklī pat tad, kad šis karš beigsies ar Ukrainas uzvaru un tagadējās Krievijas sagrāvi un sadalīšanu atbilstoši daudzu tagad zem krievu vārda un varas dzīvojošu tautu gribai.
Daudz stabilāks par dzelzsbetonu ir izrādījies vārds - Uzvaras vārds, ko katrs, kurš uzvarējis šajā brīdī, var attiecināt uz sevi kā uzvarētājs un nodot mantojumā kā zaudētājs. Ar betona bluķiem izdarīt to pašu vienmēr ir grūti un tikai dažkārt izdarāmi. Piemērs tam piemineklis, kas tika celts latviešu Sarkanajiem strēlniekiem, bet tagad pēc vajadzības uztverams kā piemineklis Latviešu strēlniekiem vai Strēlniekiem. Ar Uzvaras pieminekli pirms tā nojaukšanas tika izdarīti daži eksperimenti, uzprojicējot uz tā Ukrainas vai Latvijas krāsas (attēlos).
Tie palika joku līmenī, nesākot apspriest nopietni, kā izmainīt, piemēram, karavīru tēlu bruņu cepuru formas, lai šie tēli dienas gaismā neapliecinātu skaidri un gaiši, ka viņi pārstāv Latvijas Republiku okupējušo Sarkano armiju. Pieminekli nācās jaukt nost un tagad spriest, ar ko un kā aizpildīt kā no gaisa nokritušo tukšumu vietā, kas padarīta par ļoti iekārojamu.
Pašsaprotami, ka Uzvaras piemineklis atradās un varbūt atkal atradīsies Uzvaras parkā neatkarīgi no tā, kurš kuru uzvarēs tuvākajā laikā un kuri šis uzvaras pārķers tālākos laikos. Tieši militāristi bija pirmie, kuri novērtēja šīs vietas nozīmi toreiz vēl ne Rīgā, bet attiecībā pret Rīgu. 1621. gadā poļu -zviedru kara laikā zviedri pulkveža Samuela Kobrona vadībā pie Mārupītes ietekas Kīleveina grāvī, tagadējā Torņakalna apkaimē, uzcēla nocietinājumu - Kobrona skanstis, bet pļavas aizliedza apbūvēt. Ziemeļu kara sākumā 1700. gadā Kobrona skanstis ieņēma sakši (cīņu pret zviedriem turpinošie poļi bija par savu karali Augustu II Stipro ievēlējuši Saksijas kūrfirstu) un pēc tam krievi. Militārā doma un tehnika tolaik attīstījās tik lēni, ka Kobrona idejas par to, cik viņa skanstis vajadzīgas Rīgas aizstāvēšanai vai ieņemšanai, 19. gadsimtā aktualizējās Napoleona kara (1812) un Krimas kara (1853-1856) laikā un noturējās līdz pat 20. gadsimta sākumam. Sakarā ar šiem kariem tās tika nostiprinātas un saglabātas arī pēc tam, kad 1868. gadā tās tika pārdalītas ar Rīgas-Jelgavas dzelzceļa līniju.
Tagadējais Uzvaras parks Rīgas pilsētas valdījumā nonāca 1908. gadā ar izredzēm realizēt tās idejas, kādas īstenībā kopš tā laika līdz šai baltai dienai tiek realizētas Mežaparkā Rīgā un daļēji Jūrmalā, kas no Rīgas tika nodalīta samērā nesen. Atšķirībā no Mežaparka, tagadējā Uzvaras parka apbūvēšana prasīja daudz vairāk kapitālieguldījumu, jo nozīmēja Daugavas ik pa laikam applūdinātu pļavu (vecās gultnes) līmeņa paaugstināšanu par 3-4 metriem ar tādu grunti, kas derētu apzaļumošanai un būvju pamatu ierakšanai. Sabiedriskās naudas tērēšana šādā veidā tika attaisnota, pirmkārt, apsolot lielu daļu teritorijas visai sabiedrībai kā parku un, otrkārt, piepinot slavinājumus toreizējai Krievijas impērijai tās imperatoru personās. Topošajam parkam deva Pētera I vārdu un dažus ozolus topošajā parkā 1910. gadā iestādīja Nikolajs II ar meitām.
Parka izveidi apturēja Pirmais pasaules karš. Ar kara palīdzību radītajai Latvijas Republikai savas galvaspilsētai Rīgas personā pēc kara atkal nācās meklēt gan naudu sākto darbu pabeigšanai, gan idejas izdevumu attaisnošanai. Pirms kara savrupmājām plānotā teritorija tika atdota mazdārziņu ierīkošanai, bet visai sabiedrībai atstātā daļa pārsaukta no Pētera parka par Uzvaras parku, domājot ar to Latvijas karaspēka uzvaru pār Bermontu 1919. gada nogales kaujās par Rīgu (par Rīgas tiltiem). Atbilstoši sabiedrības un valsts rocības pieaugumam kļuva iespējams pabeigt meliorācijas darbus un izveidot plašu laukumu karaspēka parādēm un tautas svētkiem, kas līdz tam bija notikuši Rīgas centrā, Esplanādē. 1938. gada vasarā Uzvaras laukumā notika IX Vispārējie latviešu Dziesmu svētki.
Pagājušā gadsimta 30. gadus Latvijā raksturo ne vien bagātības pieaugums (pēc pasaules ekonomiskās krīzes izraisīta atkritiena 20./30 gadu mijā), bet arī koncentrācija valsts rīcībā, par ko parūpējās varu 1934. gadā sagrābušais Kārlis Ulmanis. Tālāk viņš grāba naudu, bet ne jau sev - tikai tautai. Tai skaitā apsolīja tautai Latvijas mērogam grandiozas būves tieši Uzvaras parkā. Tur vajadzēja tapt armijas parādēm un dziesmu svētkiem izmantojamam laukumam 200 000 dalībnieku ietipināšanai, stadionam ar 25 000 sēdvietām, sporta (velosporta u.c.) un treniņa laukumiem, sporta un sanāksmju pilij. Līdz Otrajam pasaules karam kaut kādi sīkumi no iecerētā pat tika izveidoti un Ulmani patriekušās varas to apsaimniekoja.
Padomju okupācijas pirmais, 1940./1941. gada periods bija īss un pamanāmas pēdas uzvaras parkā nav atstājis. No vācu okupācijas laika konstatējamas divas lietas. Pirmā, ka okupantiem nebija nekas pret Uzvaras parka vārdu, ko attiecināt uz viņu uzvarām frontēs un visur citur. Otrā, ka šim pašam vārdam labi atbilda teritorijas atdošana sportistu vajadzībām. No viņu uzvarām varbūt pati galvenā bija zīmīgā datumā - 1943. gada 15. maijā ar 70,80 metriem sasniegts Latvijas rekords šķēpa mešanā, par ko 17. maijā gavilēja avīze “Sporta pasaule”. Gaviles ar visu gaviļnieku pelna apliecinājumu ar oriģināla pārcelšanu no papīra uz digitālo vidi.
Padomju varas atgriešanos un pēckara trūcību piesaka 1945. gada 12. jūlija sludinājums Latvijas komunistu galvenajā izdevumā “Cīņa”, ka “Uzvaras parka ģimeņu dārziņu kolonijai vajadzīgi SARGI (uz maiņām). Alga pēc vienošanās. Pieteikties Rīga, Valguma ielā 6-8”. Tomēr arī sabiedriskās nozīmības ziņā padomju okupanti Uzvaras parku neapbižoja. Tieši otrādi, 40. gadu otrā puse tam bija ziedu laiki.
Pirmkārt, Uzvaras parks deva vietu unikālam notikumam - par kara noziedzniekiem pasludināto vācu virsnieku publiskai pakāršanai 1946. gada 5. februārī, kas noteikti jāpliecina ar attēlu. Otrkārt, uzvaras parkā gadu no gada norisinājās Oktobra revolūcijas gadadienas rituāli ar karaspēka parādēm, rīdzinieku mītiņiem un salūtiem. Tomēr pakāpeniski šie rituāli pārvirzījās uz Komjaunatnes krastmalu, bet kā Dziesmu svētku vieta Uzvaras parku izkonkurēja Mežaparks. Uzvaras parks tika pārdēvēts par PSKP 22. kongresa parku un nogrima aizmirstībā tāpat kā šis kongress.
Tagadējā Uzvaras parka teritorija atguva naudu un Uzvaras vārdu tad, kad tur ar 1982. gada 20. decembrī speciāli sarīkotu mītiņu (attēlā) sāka celt Uzvaras pieminekli. Uz 1985. gada maijā iespējami skaļi atzīmēto 40. gadadienu Padomijas uzvarai pār Vāciju to dabūt gatavu nepaspēja, tāpēc pieminekļa atklāšanu nācās veltīt Oktobra revolūcijas gadadienai ar mītiņu tās priekšvakarā, 1985. gada 6. novembrī.
Par ievērības cienīgu atzīstams 1986. gada 9. maija mītiņš pie jaunuzceltā Uzvaras pieminekļa, bet atzīmējams arī tas, ka tajā nepiedalījās toreizējas Latvijas komunistu un tādējādi visa Latvijas priekšnieks Boriss Pugo. Viņš tajā dienā aizgāja pa sava priekšgājēja Augusta Vosa iemīto ceļu uz Mūžīgo uguni Brāļu kapos, bet pie Uzvaras pieminekļa mītiņotāju sveica un apsveikumus saņēma durvju priekšā esošās, bet tobrīd vēl nemanāmās Atmodas diždarbinieks Anatolijs Gorbunovs.
Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas tā pārņēma no Latvijas PSR Daugavas - tagad 11. novembra krastmalu valsts svētku parādēm un Mežaparku - dziesmu svētkiem. Uzvaras parks tika atstāts zaudētājiem, t.i., tiem, kuri skuma par Latvijas PSR zaudēšanu. Šī zaudējuma kompensēšanai tika izmantots fakts par Latvijas PSR izveidotājas un saimnieces Padomijas uzvaru Otrajā pasaules karā. 90. gados viņi vēl nebija tikuši skaidrībā par pareizāko datumu savu bēdu remdēšanai pie Uzvaras pieminekļa. Konkurencē ar Rīgas atbrīvošanas (kārtējās okupācijas) gadadienām oktobrī un Oktobra revolūcijas (valsts apvērsuma) gadadienām novembrī galu galā uzvarēja Padomijas un Vācijas kara beigu padomiskais datums 9. maijā.
Tādējādi Latvija formējās par divkopienu, kur katrai kopienai, lūk, savs Daugavas krasts un daudz kas cits savs. Valstī valdošas aprindas ar to samierinājās un to izmantoja kā varas instrumentu, bet nevaldošie no latviešu vidus naktī no 1997. gada 5. uz 6. jūniju mēģināja uzspridzināt Uzvaras pieminekļa centrālo daļu. Rezultātā divi spridzinātāji uzspridzināja paši sevi. Kad nu viņu iesāktais tomēr izdarīts ovāciju pavadījumā, tad jāatgādina, ka viņus sauca Valdis Raups un Aivars Vīksniņš. Vēl desmit spridzināšanā iesaistītie cilvēki tika tiesāti.
1997. gada 12. jūnijā “Neatkarīgā Rīta Avīze”, tāpat kā visas citas Latvijas avīzes, publicēja Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa paziņojumu “Par vandālismu pie Uzvaras pieminekļa”: “Vandaliskais spridzināšanas akts pie Uzvaras pieminekļa Rīgā ir kategoriski nosodāms kā provokatīvs, izaicinošs mēģinājums saasināt Latvijas starptautiskās attiecības, sēt naidu un neuzticību starp tautām, graut valsts prestižu” utt. Izlasīsim to visu oriģinālā, īstenībā tērējot laiku pārdomām par izmaiņām Latvijā un pasaulē, kas atbrīvoja Latviju no viena pieminekļa - noteikti atbrīvoja vietu nākamajiem pieminekļiem ar saldo Uzvaras vārdu.
