Krievijas agresijas propagandistes Darjas Duginas nogalināšanu nevajag noniecināt ar tādiem vārdiem, ka viņas propaganda esot mazvērtīgāka par spridzekli, kas tika pielipināts viņas automašīnai.
Karš Ukrainā būtu beidzies pat bez sākšanās, ja Krievijas varas aparāts jau ilgu laiku iepriekš nebūtu nolīdzis, uzturējis, audzinājis, instruējis, debilizējis un satracinājis kara propagandistus, kuri tagad tagad debilizē un tracina visus pārējos. Šie propagandisti izvietoti desmitos skaitāmu pakāpju hierarhijā no dažiem pašiem galvenajiem līdz dažiem miljoniem, kuros tagad gribot negribot jāietilpst visiem Krievijas valsts kalpotājiem ar skolotājiem priekšgalā. Uz katras no šīm pakāpēm uzlīdušajam cilvēkam gan jāspēj precīzi atkārtot tas, ko viņiem nodiktē augstāka līmeņa propagandisti, gan jāprot padarīt no augšas saņemtās tēzes kaut nedaudz piemērotākas un pievilcīgākas tai auditorijai, uz kuri vērsts attiecīgās propagandas atzars: uz skatītājiem vai uz klausītājiem, uz dažādām teritorijām ar to nacionālajām vai ģeogrāfiskajām īpatnībām, uz sievietēm vai uz vīriešiem, uz bērniem vai uz pieaugušajiem un ja uz pieaugušajiem, tad vai uz sētniekiem, vai karavīriem, vai profesoriem utt.
Acīm redzami Krievijā ir vara un varai ir resursi visus šos ļaužu miljonus barot par pareizu mutes vai roku kustināšanu, bet vai šai propagandai ir saturs, ko pieņemtu cilvēki kā domājošas būtnes, nevis kā dresēti dzīvnieki? Citiem vārdiem sakot, ko domāja un vai vispār domāja tie, kas pirmie sastiķēja vārdus, kādi tagad pārplūdinājuši Krieviju kā kādreiz grēku plūdu ūdeņi? Ir kārdinājums uzskatīt, ka nē - viņiem nekāda satura nav, jo tāds taču ir tikai mums kā Rietumu civilizācijai piederīgajiem. Viņi tikai no mums kaut ko noklausījušiem un mērkaķojas pakaļ, paši nesaprazdami, ko viņi dara. Piemēram, uzskata par filozofiju to, ko viņiem sludina īstenībā traks vecis Aleksandrs Dugins un kuram pakaļ runāja un visos citos veidos darīt mēģināja viņa meita Darja. Pamatversija par viņas nāvi tāda, ka šī nāve viņai piespriesta tikai par to, ka viņa parasti vadījusi auto 60 gadus vecā tēva vietā. Taču nejauši sagadījies, ka tēvs nav iekāpis viņas vadītajā automašīnā, kurai jau bijis piestiprināts spridzeklis. Novākt to atentāta organizatori vairs nevarēja un auto uzsprāga ar viņu, bet bez tēva, kurš varbūt bijis vismaz viņa dēļ izlietotā spridzekļa vērts.
Savukārt nodomu nogalināt A. Duginu iespējams vienādi pārliecinoši pierakstīt gan Ukrainai ar tās milzīgajām ciešanām, kādu nebūtu bez tām vārdu virknēm, kādas izdomāja A. Dugins, gan Krievijas valdošajām aprindām, kuras tagad jau nu gan saprot, cik bīstamā strupceļā A. Dugins viņus ievilinājis ar stāstiem par to, ka viņiem taču pienākas visa pasaule. Īstenībā pietika vien daļai pasaules apvienot niecīgas daļiņas no sava spēka pret Krieviju, lai tajā viss jau juktu un bruktu. Iespējams, ka Krievijas valdošas aprindas gribēja novākt cilvēku, kurš pasaulei, t.i., ar Krieviju un krieviem kaut kādas darīšanas kārtojošajai pasaules daļai ir kā dadzis acī.
Paldies kādam ukraiņu entuziastam, kura videomateriālā A. Duginam pilnīgi pamatoti veltītas un pat bez dziļām ukraiņu valodas zināšanām saprotamas ķengas tiek izteiktas, demonstrējot šādu ekrānšāviņu no A. Dugina izpausmēm sociālajos tīklos (sk. ieraksta laika 3.14):
- Nekļūdieties: Diženā Krievzeme saķērusies ar Rietumiem cīņā uz dzīvību un nāvi, bet ko mums maksās mūsu zaudējums? Tad mūsu nemirstīgās dvēseles tiks sabojātas un iemestas ellē, ja sātanisti uzvarēs! Rietumus veidojošais princips ir sodomija: atcerieties, ka franču Direktorijas pirmais dekrēts bija par homoseksuālisma atļaušanu, atcerieties, ka oligarhu sacelšanās rezultātā par britu karali kļuvušais Vilhelms ņēma zēnus par mīļākajiem, nemaz nerunājot par grieķu pederastiju, kas iedvesmoja skolu sistēmu Britānijā, atcerieties, ka Roanoke kolonisti devās tuksnesī, lai lopiski kopotos ar iezemiešiem. Zaudējums speciālajā militārajā operācijā nozīmēs, ka NATO karavīri, no kuriem vairākums ir mulati, pēc savu priekšnieku pavēles pārstaigās Krievzemi no mājas uz māju, nežēlīgi izvarojot visus pa anālo atveri. Vai tad nav labāk iet bojā Dievam par slavu, nekā tikt iemestam bedrē pie izdzimteņiem?
Visticamāk, vairākums no Krievijā valdošajām aprindām nebūt neuzskata, ka vajadzētu iet bojā par slavu Dievam, ne vispār iet bojā savādāk, kā savā gultā pēc ilga un komfortabli pavadīta mūža. Ja A. Dugins musina krievus uz pretošanos līdz nāvei un tādējādi morāli kompromitē Krievijas reālpolitiķus, kuriem A. Dugina uzskaitītie Rietumu grēki vismazāk traucēs atjaunot ar tieši tādiem Rietumiem vislabākās attiecības, tad ļoti loģiski aizraidīt nāvē A. Duginu, nevis riskēt ar priekšlaicīgu nāvi pašiem.
Kas attiecas uz A. Dugina uzskaitīto pārmetumu saturu, tad dūmi tiešām liecina par uguni, taču nekādu pašiznīcināšanos karā tāpēc piekopt nevajag. Jā, bija Francijā savulaik Direktorija - tiešām jautrs un diemžēl īss periodiņš (1795-1799) starp jakobīņu diktatūru, kad cilvēkiem cirta nost galvas, un Napoleona absolūtismu, kas prasīja pārāk stīvi pieklājīgu uzvedību gan ar iespējām izlādēties karos. Jā, iekļauj tagadējie homoseksuālisma hronisti Orānijas Vilhelmu (1650-1702), Anglijas un Skotijas karali (no 1688) starp savējiem ar paskaidrojumu, ka, pirmkārt, tas bijis viens no veiksmīgākajiem karaļiem valsts vēsturē, un, otrkārt, viņš laipni uzņēmis Krievijas caru Pēteri I, kurš izklaidējies tieši tāpat kā Vilhelms. Ar Roanoke domāta viena no pirmajām angļu kolonijām tagadējās ASV, kur cilvēki izcēlās krastā 1585. gadā un pēc dažiem gadiem bija pazuduši, neatstājot nekādas ziņas un iespējas pēc kolonijas iedzīves atliekām saprast notikušo ar cilvēkiem. Ap viņu pazušanu savīts ļoti daudz teiksmu, ietverot arī attiecības ar iezemiešiem. Visticamāk, ka tās tiešām bijušas arī A. Dugina aprakstītajā veidā - uz mata tādas pašas, kādas tajā paša laikā piekopa kazaku atamans Jermaks (1532(?)-1585) un visi viņa kazaki Sibīrijā, radot tagadējos sibīriešus, bez kuriem nekāda “krievu pasaule” nevarētu pastāvēt kaut vārda pēc.
Kopumā ņemot, A. Dugins uzvedas kā bērns, kādu vajag vest pie prāta ar pamācību, ka par otru sliktu saka tas, kurš pats ir slikts. Skaidrs taču, ka viņš pieraksta hipotētiskajiem NATO mulatiem tieši to, ko pavisam reālie burjati jau ir izdarījuši un pašlaik dara Ukrainā, par kuras simbolu šādā nozīmē kļuvusi Kijivas piepilsēta Buča. A. Dugina automobiļa uzspridzināšana bez viņa paša droši vien nejauši kļuvusi par šādas pamācības izteikšanas veidu. Gan jau redzēsim, vai A. Dugins pamācību sapratīs un ievēros.
Būtu ļoti jauki - pārāk jauki, ja A. Dugina pārmetumi Rietumiem celtos tikai no viņa pārkarsušas fantāzijas bez nekādas saistības ar realitāti. Diemžēl tā tas nav. Tāpat kā savulaik marksisms un ļeņinisms, staļinisms un hitlerisms vai Kambodžas bendes Pola Pota mācība, arī A. Dugina “eirāzisms” atsaucas arī uz reālām Rietumu vainām. Bez to apliecināšanas nebūtu saprotams, kāpēc A. Dugins atrodas tur, kur atrodas - kāpēc viņš neatrodas trakonamā. Citiem vārdiem sakot, kāpēc vismaz līdz šim viņa mācība kalpoja Krievijas diktatoram Vladimiram Putinam, sākot jau ar to, ka tā palīdzēja viņam kļūt par šādu diktatoru. Pret V. Putinu noskaņotie sabiedrisko zinātņu pārstāvji mēdz par V. Duginu un vēl citiem dzīviem un mirušiem “eirāzisma” pārstāvjiem izteikties tā, it kā bez viņiem V. Putins nebūtu uzzinājis par Rietumu pagrimumu, kas iedrošināja V. Putinu galu galā uzbrukt Ukrainai. Sniegsim vienu arī ļoti asā formā izteiktu liecību par to, kā Rietumu pagrimums patiešām spraucas laukā kā īlens no maisa.
D. Duginas nāves izraisītais publicitātes blieziens A. Duginam izcēla no interneta okeāna 2005. gada fotoattēlu, kurā A. Dugins sēž pie viena galda ar tagadējo Ukrainas aizstāvēšanās kara informatīvās frontes virspavēlnieku Oleksiju Arestoviču.
Attēls nerāda nejaušu sakritību, bet preses konferenci kādam no eirāziešu formējumiem, kurā A. Dugins un O. Arestovičs bijuši runas vīri. Tagadējais O. Arestoviča skaidrojums tāds, ka viņš tur iefiltrējies kā Ukrainas izlūkdienesta darbinieks. Tā tas arī bija, bet tas neizsmeļ O. Arestoviča saistību ar eirāzismu, kura pamatnostādnes viņš pareizi sapratis un pieņēmis tādā mērā, kādā tās atbilst īstenībai. Un te, lūk, šīs īstenības apliecinājums ar O. Arestoviča vārdiem, kas fiksē 25. maiju Ukrainas cīņā par savu pastāvēšanu (ieraksta 33.45-35.00):
- Kāpēc Krievija pastiprina uzbrukumus un runā par mieru? Tas tāpēc, lai Krievija sabiedrotie Eiropā varētu blēt, ka tā taču Kijiva, kas negrib mieru. Tad piespiedīsim! Ar Krieviju viss skaidrs, tai taču vajag tikai Krimas saliņu un Hersonas un Zaporižjes apgabalus, bet par to būs miers Eiropā. Lai ukraiņi samazina savu apetīti. Pat amerikāņu presē “The New York Times” iedabūjuši, ka tādā veidā noteikti nodibinātos ilglaicīgs miers, atsāktos bizness ar Āziju un tiktu novērsta pārtikas krīze. Tagad pāriešu uz lamuvārdiem, jo šodien esmu ārkārtīgi nikns. Ejiet jūs nah** ar tādiem priekšlikumiem drusku patirgot Ukrainas teritoriju. Mums asinis līst, bērni mirst un karavīri ar saviem ķermeņiem aptur lodes, bet viņi mūs māca atdot mūsu zemi.
Tādi diemžēl ir fakti, ka Ukrainai un Latvijai nākas paļauties uz vieniem un tiem pašiem spēkiem, kas daudz vājāki, nekā mums gribētos. Arī eirāzisms par to brīdina un ir izmantojams kā pamācība Rietumiem atlikušo spēku pareizā izmantošanā.
