Par uzvaru karā ar Krieviju Ukraina samaksās ar tik lielu iedzīvotāju skaita zaudējumu, ka nespēs pienācīgā veidā apsaimniekot šo uzvaru jeb, pieticīgāk sakot, savu nosargāto un atgūto teritoriju.
Ukraina pārspēj Latviju pēc iedzīvotāju izmiršanas tempa! Ukrainas demogrāfisko rādītāju uzskaite un publicēšana beidzās ar šā gada janvāra datiem, jo jau februāra beigās apmēram 1/5 daļa no valsts nonāca Krievija okupācijā. Sākās cilvēku pārvietošanās tādā mērogā, ka ar tagadējiem datiem, ciktāl tie vispār iegūstami, vairs nav iespējams turpināt iepriekšējās statistisko datu rindas, jo skaitļi pēc būtības nesalīdzināmi.
Ar lielām atrunām salīdzināmi šā gada janvāra demogrāfiskie rādītāji Latvijā un Ukrainā, jo gan dzimstības, gan mirstības līmenis Ukrainā jau atspoguļojās Krievijas uzbrukuma priekšnojautas. Tās iespējams izteikt skaitliski, salīdzinot dzimstības un mirstības līmeņus janvārī ar tiem pašiem rādītājiem pārskatāmā pagātnē. Janvāra rādītājs Ukrainai tik tiešām graujošs ar 18 062 jaundzimušajiem un 57 248 mirušajiem. 57 248 / 18 062=3,17 mirušie uz katru piedzimušo. Par savu depopulāciju asaras lejošajā Latvijā šis pats rādītājs bija 2 908 / 1326 = 2,19 mirušie uz vienu jaundzimušo. Ukrainas iedzīvotāju izmiršanas straujumu, kāds tas fiksēts janvārī, iespējams divkārši interpretēt kā pamatojumu Krievijas agresijai. Pirmkārt, to varēja pieņemt kā ukraiņu tautas vai sabiedrības demoralizācijas pakāpi salīdzinājumā ar Latviju, gan ar Krieviju, kas tāpat sacenšas par izmiršanas straujumu. Ja Ukrainā dzimstības rādītāji vēl sliktāki par sliktiem, tad varēja nodomāt, Ukrainas iedzīvotāju nevēlēšanās un nespēja ieguldīt spēkus reālu ģimeņu izveidošanai izslēdz šo spēku ieguldīšanu valsts aizsargāšanā, kas taču daudz grūtāka un bīstamāka. Tātad - Krievijai bija pamats cerēt uz vieglu uzvaru. Otrkārt, Krievija savu uzbrukumu varēja iztēlot (iztēloties) kā ukraiņu glābšanas akciju no genocīda, jo kā gan savādāk izskaidrot iedzīvotāju izmiršanas tempu.
Pret Krievijas tīkojumiem lietojams arguments, ka šā gada janvāris atspoguļo jau ārkārtas situāciju, nevis ukraiņu spējas, starp kurām spējai vairoties ir centrālā vieta. Tomēr cilvēku sabiedrībā šo spēju likšana lietā nenotiek kā pie dzīvniekiem, kur katrai sugai cieši noteikts pārošanās laiks. Cilvēki spējīgi šīs spējas iegrozīt un izmantot (sublimēt) vēl citu mērķi sasniegšanai. Tagad - tikai ar atpakaļejošu datumu - skaidrs, ka dzimstības samazinājums pirms Krievijas uzbrukuma īstenībā nozīmēja ukraiņu spēku koncentrāciju šī uzbrukuma atsišanai.
Pēdējais dzimstības mērījums pirms Krievijas uzbrukuma draudu konkretizēšanās ietverts Ukrainas statistiķu izdotajā demogrāfiskajā pārskatā par 2020. gadu, kad valstī piedzimuši 292 457 un nomiruši 616 835 cilvēki. Jau izmantotā aritmētiskā darbība 616 835 / 293 457 dod 2,10 mirušos uz vienu dzimušo. Krievija nebūt nav Āfrikas valsts, kas drīkstētu šādu attiecību starp dzimušajiem un mirušajiem nosaukt par apkaunojumu. Krievijai jāklusē, lai neuzprasītos uz atklājuma, ka Krievijā situācija vēl sliktāka, tiklīdz krievu izmiršanai noņemt dažu mazākumtautību vairošanās aizsegu.
Tomēr pamatotās atrunas, ka Ukrainā bija ne sliktāk un dažos aspektos pat labāk nekā Krievijā, neatceļ problēmas, kādas depopulācija Ukrainai tik un tā radīja. Starptautiskajā apritē bija atrodami gan ANO, gan pašu ukraiņu aprēķinu rezultāti, ka normālajā veidā Ukrainas iedzīvotāju skaits sarukšot līdz 35 miljoniem 2050. gadā un līdz 22 miljoniem 21. gadsimta beigās. Šo gadu Ukraina iesāka ar 41 130 432 iedzīvotājiem.
Tādi, lūk bija aprēķini, balstoties uz klusu ciešot pieņemtu aksiomu, ka nekādas iedzīvotāju skaita izmaiņas valstīs un pasaulē kopumā neietekmēs šo valstu robežu un vispār tagadējo valstu pastāvēšanu, t.i., nepastāvēšanu. Tā, lūk, gribējās pieņemt valdošajām aprindām valstīs un vēl jo vairāk pie šādiem uzskatiem turas uz pasaulē pastāvošās kārtības parazitējoša birokrātija ar savu vainagojumu ANO. Krievijas uzbrukums Ukrainai atmasko šādus maldus. Īstenībā demogrāfiskās disproporcijas jau tagad ir uzkrājušas tādu jaudu, lai tagadējās pasaules kārtības sagraušanu pieredzētu vairums no šobrīd pasaulē dzīvojošiem cilvēkiem. Pārmaiņas neiekļausies tajā starptautiskās (starpvalstu, starpkontinentu) migrācijas mērogā, kādu starptautiskā birokrātija cenšas uzturēt kā demogrāfisko disproporciju savlaicīgas mīkstināšanas līdzekli.
Statistisko datu iztrūkumu Ukrainai nākas aizvietot ar prognozēm, kādas uzņēmusies paust Ukrainas valsti pilnīgi lojālā Ukrainas Demogrāfijas un sociālo pētījumu institūta direktore Ella Libanova (attēlā). Pēc viņas vērtējuma, Ukraina jau tagad ir īstenībā nonākusi tur, kur tai pienācās nonākt pēc vairākiem desmitiem gadu. Proti, 2030. gadā Ukrainā dzīvošot labākajā gadījumā 35 miljoni, bet varbūt tikai 30 miljoni cilvēku.
Tieši kara radītie zaudējumi rēķināmi desmitos vai varbūt (atkarībā no kara gaitas un aprēķinu metodikas) simtos tūkstošos cilvēku, bet no tagadējiem kara bēgļiem Ukrainā atgriezīsies mazākā daļa. Pēc ANO statistikas, kas datēta ar 3. augustu, no Ukrainas bija izkļuvuši 10 350 489 cilvēki. Šis skaitlis izplatās bez pienācīgiem skaidrojumiem, vai ar to domāta bruto, jeb neto emigrācija, kas ietver arī ukraiņu atgriešanos dzimtenē. Tātad daudzi jau ir atgriezušies un vēl vairāk atgriezīsies, bet ticami, ka vairākums neatgriezīsies.
Atgriešanās vai neatgriešanās Ukrainā būs atkarīga no daudziem apstākļiem, kas gan atkarāsies, gan neatkarāsies no bēgļu gribas. Piemēram, tā pati ANO uzskaite rāda, ka 1 857 122 Ukrainas cilvēku atradušies Krievijā. Starp viņiem noteikti ir tik daudz bērnu un jauniešu, lai Krievija varētu norakstīt gan pārdesmit tūkstošus Ukrainā jau zaudēto un vēl turpmāk zaudējamo karavīru, un vēl daudz vairāk ievainoto karavīru, kuri paliks dzīvi, bet nespējīgi veikt nekādus profesionālos pienākumus u.c. funkcijas. Krievija no tā visa paliktu plusā, ja izdotos aizturēt un asimilēt jaunos ukraiņus. Arī tas ir apsvērums, kāpēc Krievija aizvien paaugstina kara likmi.
Krievija gatava pastrādāt jebkādus kara noziegumus (atklāts jautājums tikai par to, vai Krievija gatava izmantot (taktiskos) kodolieročus), lai pabeigtu karu tā, ka Ukraina nevarētu piespiest Krieviju atdot tai visus Ukrainas pilsoņus; lai Ukraina tiktu izpostīta tik ļoti, ka ukraiņiem nebūtu iespēju un vēlēšanās tajā atgriezties.
Lielākā daļa ukraiņu nonākuši valstīs, kas ļoti pamatoti raida uz Krieviju smagus apvainojumus. Jā, šajās valstīs nav tā, kā ir Krievijā! Tomēr tas negarantē, ka šīs valstis kopumā un to amatpersonas un iedzīvotāji atsevišķi nekad neraudzīsies uz ukraiņiem tāpat, kā raugās Krievijā.
Internetā ir atrodami daži bēdu stāsti, kā patvērumvalstu varas iestādes atņēmušas ukraiņiem bērnus. Varbūt tie liecina par arī Latvijā reālo ierēdņu tirgošanos ar bērniem bērnu tiesību aizsardzības aizsegā, bet varbūt Krievijas propagandisti pacentušies gadījumus ar citu valstu palīdzību bēgļiem sagrozīt tā, lai šīs valstis šajos stāstos neatšķirtos no Krievijas.
Nekādi necaursitama ir Latvijas vēlēšanās līdz 1. septembrim iedabūt praktiski visus ukraiņu bērnus latviešu skolās, jo juridiski pieļautā ukraiņu skolu uztaisīšana ir utopija. Tā gan vairāk aizejošās valdošas koalīcijas partiju priekšvēlēšanu izrādīšanās nekā apņēmība izdarīt to vai vispār kaut ko, bet daudzi bēgļi patiešām ir pietiekami grūtā situācijā, lai Latvijā viņi par maizes kumosu izrādītu apņēmību apgūt latviešu valodu, bet Gruzijā - gruzīnu valodu. Gan jau dažiem tik eksotisku prasmju apguve kļūs par galveno argumentu, kāpēc palikt Latvijā vai Gruzijā, kur no šīm prasmēm vismaz kaut kāda jēga.
Internets apliecina, ka Ukrainas bēgļi atrodas gan Meksikā, gan ne valodas, bet citos aspektos tomēr eksotiskajā Aļaskā. Vēl citi stāsti ir par bēgļiem, kas sākuši mētāties pa pasauli tā, ka varbūt neapstāsies nekur un atpakaļ Ukrainā noteikti nē.
