Tas ir ļoti interesanti, ka līdz ausīm karā iestigusī Krievija un mierīgu dzīvi vedošā Latvija uzrāda praktiski vienādu mirstības samazinājumu 2022. gada pirmajā pusē pret 2021. gada pirmo pusi.
“Šī gada sešos mēnešos reģistrēti 15 719 mirušie, kas ir par 1 294 mirušajiem jeb 7,6 % mazāk nekā pagājušā gada pirmajā pusgadā, kad bija vērojams būtisks mirstības pieaugums,” pagājušo piektdien atrakstīja Latvijas Centrālā Statistikas pārvalde. Nav svarīgi, vai atbilstošā Krievijas iestāde Rosstat savus skaitļus ir, vai nav dublējusi ar paziņojumiem presei. Rosstat datu bāzes operatīvās informācijas sadaļā ir skaitļi, kuru saturu izstāstīt var tā, ka Krievijā šā gada sešos mēnešos reģistrēti 1 019 040 mirušie, kas ir par 81 004 mirušajiem mazāk nekā pirms gada. Turpat tālāk Krievijas statistiķi ierakstījuši, ka šā gada mirstība veido 92,6% no pērnā gada mirstības. Visvienkāršākā aritmētiskā darbība dod rezultātu, ka mirstība Krievijā samazinājusies par 7,4%.
Gads vēl tikai pusē un tāpēc ilgi būs jāgaida, kamēr Krievijas statistiķi aizpildīs viņu gada pārskatos paredzēto tabulu ar mirstības sadalījumu pa nāves cēloņiem. Par 2021. gadu zināms, ka ārēji nāves cēloņi reģistrēti 33 136 vīriešiem un 8 983 sievietēm. Kamēr karš nenotiek vai gandrīz nenotiek Krievijas teritorijā, Ukrainā krīt Krievijas karavīri - tātad vīri, kam jāpalielina šogad ārējo nāves cēloņu dēļ mirušo vīriešu daudzums. Nāve Ukrainā - tas tik tiešām ir ekselenti ārējs nāves cēlonis!
Oficiālu informāciju par saviem zaudējumiem Ukrainā Krievija neizpauž. Ukraiņi uzskata, ka nogalinājuši apmēram 38 tūkstošus ienaidnieku. Pēc ASV Aizsardzības ministrijas novērtējuma, krituši apmēram 20 tūkstoši Krievijas karavīru. Varbūt šie skaitļi nav pretrunā, ja ASV skaitījusi Krievijas karavīrus pēc formālās piederības Krievijas armijai. Lai samazinātu tās zaudējumus, tai piešķirti divi papildinājumi ar cilvēkiem, kuriem ar saviem ķermeņiem jāaizsedz Krievija karavīri, neiekļūstot šīs armijas kritušo statistikā. Pirmkārt, tie ir Krievijas jau okupētajos Doņeckas un Luhanskas apgabalos totālas mobilizācijas veidā noķertie vīrieši. Otrkārt, tie ir visvisādi algotņi. No ukraiņu skatpunkta nav nozīmes atšķirībām starp visiem šiem bandītiem.
Algotņi ir dažādi pēc savas sociālās izcelsmes un formējumu nosaukumiem, bet pamatā savākti Krievijā un arī viņiem, atšķirībā no Doņeckas un Luhanskas iedzīvotājiem, būtu jāpapildina Krievijas nāvju statistika. Pēc savām pirmajām neveiksmēm Krievija draudēja, ka tai esot iespējas savākt praktiski neierobežotu daudzumu algotņu Tuvajos Austrumos, taču šie nodomi vai nu izjuka, vai bija blefs kopš paša sākuma. Vēl jo spocīgāki izklausās Krievijas tagadējie draudi atgādāt uz Ukrainu 100 tūkstošus kaujinieku no Ziemeļkorejas.
Lielākai daļai no Ukrainā kritušajiem iebrucējiem būtu jābūt Krievijas Federācijas pilsoņiem un šādā vai tādā veidā jāparādās tās mirstības statistikā. Karam Ukrainā lielu vērību veltošais Lielbritānijas medijs BBS nesen nāca klajā, ka saskaitījis 4 940 Krievijas armijas kritušos, par kuru nāvi un apglabāšanu informējuši Krievijas mediji. Turpat arī novērojums, ka bēres karavīru dzimtajās vietās notiekot parasti 14-20 dienas karavīra nāves, bet apglabāšana pāris mēnešus pēc nāves nav nekāds brīnums. Visvisādu karu pieredze un notiekošais Ukrainā liek domāt, ka aizgādāti uz apglabāšanu dzimtenē tiek mazāk nekā puse no kritušajiem. Daudzi līķi paliek neatrasti vai tiek sakropļoti līdz neatpazīšanai, bet vēl citos gadījumos Krievijas karavīri un amatpersonas nevar vai negrib nodarboties ar kritušo sapakošanu tālam ceļam. Visu šo iemeslu dēļ nav iespējams prasīt no statistiķiem precīzu Krievijas cilvēku zaudējumu atspoguļojumu, taču liela kara kara savietošana ar mirstības samazināšanos ir skaitlisks brīnums.
Pirmajā acu uzmetienā aina šķiet daudz vienkāršāka, nekā vēlāk izrādās pēc statistiķu datiem. Proti, mirstības samazinājums nav Covid-19 izbeigšanās vai vismaz samazināšanās sekas. Dīvaini, bet šā gada pirmā puse Krievijai beigusies ar kovidnāvju daudzuma pieaugumu. Šī pirmā puse, savukārt, sastāv no divām pusēm ar pretējām zīmēm. Janvārī, februārī un martā mirstība no Covid-19 Krievijā augusi pret attiecīgo 2021. gada mēnesi, bet aprīlī, maijā un jūnijā samazinājusies pret šiem pašiem pērnā gada mēnešiem. Saskaitot šos plusus un mīnusus, kovidnāvju kļuvis par 12 tūkstošiem vairāk. Tātad kovids un karš darbojušies vienā virzienā, bet mirstība samazinājusies. No statistiķiem nevar prasīt, lai viņi šos skaitļus izskaidro.
Saistību starp Krievijas valstspiederīgo nāvēm Ukrainā un Krievijas statistiķu sniegto mirstības uzskaiti varbūt iezīmē tās administratīvās vienības Krievijas federācijā, kurā nav izpaudusies mirstības samazināšanās. Tādu vienību ir tikai 17 starp kopā 93 vienībām un to nosaukumi korelē ar ziņām no Ukrainas kara laukiem.
Goda vietu sev izcīnījusi, protams, Čečenija ar +370 mirušajiem šā gada sešos mēnešos pret mirušajiem pagājuša gada sešos mēnešos.
Turklāt kritušo skaitam jābūt vēl lielākam, jo kāpēc gan lai uz Čečeniju neattiektos kopējais mirstības samazinājums, ja nu tas tiešām uzšļācies Krievijai? Pagājušā gada pirmajā pusē Čečenijā miruši 3 679 cilvēki. Ja Čečenija piedalītos kopējā dzīvības uzvaras gājienā pa Krieviju, tad šogad tur nomirt vajadzēja par 7,4% mazāk, kas atbilstu 3 406, nevis faktiski uzskaitītajiem 4 049 līķiem. Lai nu kāds tagad apgāž pieņēmumu, ka 4049-3406=643 ir skaitlis, kas aptuveni atbilst tam Ukrainā kritušo Čečenijas iedzīvotāju skaitam, par kuru nāvi no Ukrainas atnākušas ziņas ar vai bez šī cilvēka līķa. Protams, tas ir ļoti aptuvens pieņēmums, jo nāvju skaits nekur nemēdz atkārtoties identiski gadu no gada. Tas izveidojas nepārskatāmi daudzu apstākļu mijiedarbībā, kurš karš jebkurā gadījumā ir tikai viena no komponentēm.
Jo lielāks uzskaites apjoms, jo nejaušību lomai vajadzētu samazināties. Atkārtojot jau demonstrētās aritmētiskās darbības ar visām 17 administratīvajām vienībām Krievijā, par kurām uzrādīts mirstības pieaugums, parādās kopā gandrīz četri tūkstoši nāvju virs pērnā gada mirstības līmeņa un vēl astoņi tūkstošu nāvju, kurām nevajadzēja iestāties, ja šajās administratīvajās vienībās mirstības samazinājums atbilstu Krievijas kopējiem rādītājiem.
Šādi aprēķini aptuveni sakrīt ar ziņām no kara laukiem, ka tur Krievijas pusē krituši apmēram 20 tūkstoši valstspiederīgie. Statistiķu uzskaitītais mirstības pieaugums, protams, ir mazāks, jo viņi ziņas saņem ar novēlošanos un daudzos gadījumos nesaņems tās nekad. Tāpat jāatzīmē, ka katrā apgabalā ir iespējami pilnīgi lokāli mirstības uzliesmojuma iemesli, bet, no otras puses, nav vairs iedomājams tāds Krievijas federācijas subjekts, kas nav pārstāvēts starp Ukrainā kritušajiem karavīriem.
Čečenija izteiksmīgi pārstāv faktu, ka pamanāms mirstības pieaugums konstatējams nekrievu apdzīvotajos reģionos: burjatiem +200 mirušo, pat nepierēķinot nenotikušā mirstības samazinājuma efektu, Dagestānai +173, Ziemeļosetijai +237, Tuvas republikai +124 u.tml. Varbūt tomēr ne karš bijis iemesls, kāpēc čukčiem +9 un Ebreju autonomā apgabala iemītniekiem +170 nāvju. Šobrīd katrs pēc savas ticības vai ieinteresētības var apgalvot, vai karš Krievijā dzīvojošās tautas saliedēs, vai iedarbinās Krievijas sašķelšanos arī pēc etniskām pazīmēm.
