Krievijas pašreizējā diktatora Vladimira Putina manieres atkarībā no situācijas un saviem priekšstatiem par vēsturi uzdoties par vienu, otru, trešo un vēl vairākiem Krievijas iepriekšējiem valdniekiem pašlaik liek viņam spēlēt Katrīnu II, lai iekarotu tās pašas teritorijas, kuras viņa izcilā priekštece savulaik veiksmīgi sagrāba, bet mazāk veiksmīgie priekšteči pazaudēja.
Šobrīd Putins gribētu uzdoties par Katrīnu II, bet viņam nekas nesanāk. Pirmkārt, neizdodas sagrābt teritorijas ar “militāru specoperāciju” bez īsta kara, no kura Katrīna II izvairījās, bet kurā Putins tagad iestidzis līdz ausīm. Otrkārt, nav izdevies sarunāt ar citu valstu valdniekiem par teritoriju sadalīšanu, jo Putins gribēja sagrābt viens pats pārāk daudz un galu galā gribēja sagrābt visu. Tagad tas jau skaidrāks par skaidru, ka Putina īstais elks nav neviens no Krievijas cariem un arī ne pats galvenais no nekronētajiem cariem Staļins, kuram tehnikas attīstība 20. gadsimta pirmajā pusē pavēra tādas iespējas pretendēt uz kundzību visā pasaulē, kādas kronētajiem cariem sapņos nerādījās. Putina elks ir Vācijas diktators Hitlers ar visām no tām izrietošajām sekām. Tātad ar vēlēšanos kļūt par pasaules valdnieku, kas īstenībā ir ļoti piņķerīgs ceļš līdz tādai pašnāvībai, ar kādu aizraut sev līdzi iespējami daudzus citus.
Tomēr pienācīgi jānovērtē tas, ka Putins sēž tronī, nevis trakonamā. Tātad spējīgs sagrābt un noturēt varu ar visvisādiem trikiem, starp kuriem atsaukšanās uz Krievijas vēsturi goda vietā. Tai skaitā Putina pieteikšanās gan par Aleksandru Ņevski, gan par Ivanu Bargo un viņa ne laika, bet tēla ziņā tiešo pēcteci Staļinu, gan par Pēteri I, gan par savulaik naftas dolārus visiem dalījušo lāga onkuli Brežņevu. Tādā garā iespējams novilkt paralēles starp Putinu un praktiski jebkuru no Krievijas valdniekiem, ko pats Putins labprāt dara. Tagad aktuāla ir līdzība starp Putinu un Katrīnu II, jo Putins izraisījis karu par teritorijām, kas lielā mērā sakrīt ar tām, kuras Katrīna II jau bija sagrābusi pirms gadiem divsimtpiecdesmit. Jā, šogad aprit tieši 250 gadi kopš, kopš trīs Polijas kaimiņvalstis noslēdza savu pirmo, 1772. gada vienošanos par teritoriju atņemšanu Polijai. Pat tik apaļas jubilejas dēļ Polijas zemju pirmās dalīšanas gadskārta bija pelnījusi daudz pamanāmāku pieminēšana nekā citus gadus, pat ja tā būtu tikai nejauša sakarība starp 1772. un 2022. gadu. Bet nē! 2022. gadā taču notiek karš kaut daļēji tajās pašas teritorijās, kuras ar militāru spēku, bet bez kara tika pārdalītas 1772. gadā, kurā iekustinātā Polijas dalīšanas lavīna nebija apturama arī 20. gadsimtā. Tādējādi daļa no zemēm, kas kādreiz ietilpa Polijas valstī (Žečpospoļita), tagad ietilpst Ukrainas valstī. Kopš 1772. gada Krievija šīs zemes pakāpeniski savāca, bet tagad ir pazaudējusi un grib atgūt.
Polijas pirmā dalīšana ir jāpiemin tieši augustā, lai gan esam jau palaiduši garām 5. augustu kā dienu, kad Polijas kaimiņvalstis Krievija, Prūsija un Austrija publiski pasludināja, kāpēc šo valstu armijas iegājušas Polijas teritorijā. Bet nekas nav nokavēts! Tieši otrādi, aizejošā nedēļa sagādājusi šim datumam īpašu piesaisti Latvijā, ko nebūtu iespējams uzrādīt tad, ja Polijas dalīšanu apcerētu pirms vai tūlīt pēc 5. augusta. Runa ir par Saeimas 11. augusta lēmumu atzīt Krievijas vardarbību pret Ukrainas un arī citu valstu civiliedzīvotājiem par terorismu, bet pašu Krieviju - par terorismu atbalstošu valsti. Nebūtu pieņemts šāds lēmums, poļiem ļoti bēdīgais vai pat traģiskais 5. augusts nesakristu ar tikpat bēdīgu 5. augustu arī latviešiem, jo Latvijas Republikas iekarošanu savulaik par Padomju Savienību pārsaukusies Krievija tieši 1940. gada 5. augustā noformēja kā Latvijas uzņemšanu šajā savienībā. Līdz ar to Latvijā cilvēki daudz labāk nekā citās valstīs zina, ka tas, ar ko Krievija nodarbojas un vienmēr ir nodarbojusies, tik tiešām jāsauc par terorismu.
Putina pielīdzināšana Katrīnai II Ukrainā notiekoša kara dēļ ir paša Putina ideja, t.i., viņa vārdi, kādi iepīti viņa 2022. gada apsveikumā 8. martā (ieraksta 4. minūtes 05. līdz 50. sekunde), kas Krievijā valsts svētku diena:
- Šodien gribu atgādināt vārdus, ko teikusi pēc laikabiedru liecībām dižena, pie mums Krievijā par māmiņu (matušku) saukta sieviete. Tā ir imperatore Katrīna II, kuras skulptūra uzstādīta šeit, Kremlī. Viņa nebija krieviete pēc izcelšanās, bet lepojās ar to, ka kļuvusi par krievieti. Lūk, viņas vārdi: “Es aizstāvēšu manu dzimteni gan ar vārdiem, gan ar spalvu, gan ar zobenu, kamēr vien dzīvošu.” Mūsu dienās vārdi dzimtene, māte, mīļotā stāv vienā rindā.
Šie vārdi tika teikti pāris nedēļas pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai, kuras pretošanās tobrīd vēl šķita kā brīnums, kas nevar ilgi turpināties. Tādā kontekstā Putins vēl pretendēja uz to, daļēji tās pašas teritorijas, ko savāca Katrīna II, arī viņš savāks apmēram tikpat veikli. Katrīna II to izdarīja bez kara un Putins gribēja izdarīt tāpat, drošības pēc aizliedzot saukt par karu jebko, kas Ukrainā notiks. Aizliegums palicis spēkā, lai gan visa pasaule redz un saprot, ka Ukrainā risinās viens no lielākajiem kariem, kādi vispār notikuši pēc tiem kariem, kam piešķirts pasaules karu nosaukums.
Tagadējā kontekstā, kad jau iezīmējies pavērsiens uz Krievijas zaudējumu karā, atsaukšanās uz Katrīnu II izskan kā Krievijas cerības tikt līdz pamieram un miera sarunām, piedāvājot citām valstīm Ukrainas sadalīšanu apmēram tāpat, kā Krievija, Prūsija un Austrija savulaik novērsa savus konfliktus ar Polijas zemju dalīšanas paņēmienu. Tomēr tas nav Krievijai, t.i., Putinam pārsteidzošs jaunatklājums, ka tā vajadzētu darīt. Tieši pretēji, jau Krievijas 2014. gada uzbrukums Ukrainai tika pārklāts ar šādu piedāvājumu, ko Ukrainas kaimiņvalstīm rakstiski nosūtīja Putina galma nerrs, t.i., paša Putina domu paudējs Vladimirs Žirinovskis (sk. videoliecību). Ko līdzīgu viņš propagandēja pagājušā gada vasarā, pieskaņojoties Putina lēmumam uzbrukt Ukrainai. Var domāt dažādi, vai Putins no Ukrainas dalīšanas uz pilnīgu sagrābšanu pārgāja tāpēc, ka tās dalīšanas plāniem atsaucības nebija, jeb Putins pats no sava piedāvājuma novērsās atbilstoši tam, kā viņš iemājoja Hitlera tēlā vai Hitlers viņā.
Galvenie vārdi, ko Katrīna II teikusi par Poliju, esot noformēti jautājuma formā, vai “galu galā mums katram nav kaut kas ir jādabū?”: “Denn schließlich muß doch jeder etwas haben?“ Šādu jautājumu imperatore izteikusi sarunā ar Prūsijas karaļa Frīdriha II brāli Heinrihu, kurš 1771./1772. gada mijā ciemojies pie Katrīnas II Sanktpēterburgā un no turienes ar vēstuli informējis par Katrīnas II apsvērumiem savu kronēto brāli. Viņu sarakste tika publicēta 20. gadsimta sākumā.
Nevar būt šaubu, ka vācu Anhaltes-Cerbstas firstu ģimenē dzimusī princese Sofija Frīderike Auguste ar Prūsijas princi Heinrihu sarunājušies vācu valodā.
Jautājuma izcelsme ir tāda, ka pāris gadus iepriekš Austrija kā Ungārijas kroņa turētāja bija atņēmusi Polijai Spišskas Belas pilsētu. Savulaik tā ietilpusi Ungārijā, kuras karalis to 1412. gadā ieķīlājis Polijai pret aizdevumu karam ar Venēciju. Naudu atdot ungāri nav varējuši un pilsētu uz vairākiem gadsimtiem zaudējuši, līdz kamēr Austrija Ungārijas vārdā 1769. gadā to poļiem atņēmusi ar spēku, nevis ar senā parāda nomaksu. Tādējādi tagadējā Slovākijas mazpilsēta ar sešiem tūkstošiem iedzīvotāju it kā iekustinājusi robežu pārgrozīšanu visas Austrumeiropas mērogā, aizsniedzot arī tagadējo Latviju.
Īsti gludi Polijas pirmā dalīšana nav notikusi tāpēc, ka no savas rīcības konsekvencēm nobijusies Austrijas ķeizariene, Ungārijas karaliene u.c. titulu īpašniece Marija Terēze. Viņa sākusi viņa iebilst, ka nedrīkst taču ne viena un tāpat ne vairākas valstis kopā bez kāda iemesla atņemt teritoriju citai valstij; nedrīkst aizskart pašu atzītas robežas utt. Turklāt Austrija kā katoļu valsts nedrīkst apbižot citu katoļu valsti Poliju un kur nu vēl pieļaut, ka to dara protestantu Prūsija un pareizticīgo Krievija. Galu galā tomēr arī Austrija tās valdnieces personā nonākusi pie slēdziena, ka katrai valstij jārīkojas atbilstoši savām interesēm, kuru apmierināšana Austrijas gadījumā uz Polijas rēķina šķita acīmredzama.
Salīdzinājumam der skaitļi, ka Latvijā uz 64 589 km² zemes dzīvo nepilni 1,9 miljoni cilvēku (viens miljons 875,8 tūkstoši gada sākumā un viens miljons 896,1 tūkstotis jūlija sākumā ar pieaugumu no Ukrainas kara bēgļiem, kuri palikšana vai nepalikšana Latvijā neskaidra).
Polijas dalīšana apliecina teicienu par apetīti, kas rodas ēdot. Tātad pirmajai dalīšanai sekoja otrā un trešā dalīšana 1793. un 1795. gadā līdz pat Polijas valsts likvidācijai. Pēc tam notika jau sadalīto zemju pārdalīšana 1815. gadā starp Napoleona izraisīto karu uzvarētājvalstīm (uzskatāmākais piemērs, ka Varšavu pārdalīja no Prūsijas uz Krieviju). Pēc Polijas valsts atjaunošanas to 1939. gadā sadalīja Vācija un Padomija (mirkli pirms iznīcināšanas ļaujot Polijai piedalīties Čehoslovākijas saplosīšanā), bet tagadējās robežas nosprauda Otrā pasaules kara uzvarētājvalstis.
Skaisti ticēt, ka šeit pārstāstītie fakti rakstu ģeopolitikas laikmetu, kura vietā nācis jaunais un skaistais varbūt tehnoloģiju, varbūt informācijas, varbūt vērtību politikas laikmets. Putins esot atpalicis no šim pārmaiņām un tāpēc nolemts iznīcībai.
