Krišjāņa Kariņa valdības piedāvātā Energoresursu cenu ārkārtēja pieauguma samazinājuma pasākumu likuma grozīšana atgādina parunu par astes nociršanu mīļajam kaķītim vai sunītim pa mazam gabaliņam. Tikai šajā reizē darbība notiek pretējā virzienā – gabaliņš pie gabaliņa tiek piešūti bez sajēgas, vai no tiem kopā sanāks aste, vai pilnīgi kas cits.
Energoresursu cenu ārkārtēja pieauguma samazinājuma pasākumu likumu Saeima pieņēma 2022. gada 27. janvārī un spēkā tas stājās dažas dienas vēlāk. Tātad brīdī, kad Krievija vēl nebija uzbrukusi Ukrainai un energoresursu cenas salīdzinājumā ar tagadējām cenām bija tik zemas, ka tagad nav saprotams, kāpēc valdība, Saeima un Valsts prezidents šādu likumu sagādāja. Tagadējās energoresursu cenas ir pavisam citas nekā pirms pusgada un valstij uz tām jāreaģē ar būtībā jaunu likumu. Jauna likuma sagatavošana kā jau esoša likuma grozījumi tomēr nav principā noraidāma prakse. Daudz svarīgāk ir tas, kas tad jaunajā likumā tiks ierakstīts un vai likums tiks izpildīts.
Par ļoti apjomīgiem Energoresursu cenu ārkārtēja pieauguma samazinājuma pasākumu likuma grozījumiem valdība izlēma savā 9. augusta sēdē. Valdības lēmuma pārvēršana par likumu ir Saeimas kompetencē. Tomēr jau pirms tam, kad Saeima varēja ķerties pie valdības piedāvātā likumprojekta izskatīšanas, K. Kariņš 10. augusta rītā nāca klajā ar paziņojumu, ka “ja situācija mainās, mēs arī varētu vēl kaut ko uzlabot vai mainīt atbalsta sistēmā”. Tātad jaunais likums taps kā esošā likuma grozījumu grozījumi, kuriem gals nav saskatāms.
Cenu pieauguma samazināšanas pasākumi vienlaicīgi ir arī valsts izdevumu palielināšanas pasākumi. Paldies K. Kariņam par paskaidrojumu, ka šobrīd valsts izdevumu palielināšanas summa pieskaņota tai valsts ieņēmumu palielinājuma komponentei, ko nodrošina inflācija. Valstij, kā zināms, ir tiesības uz savu daļu no jebkura tās jurisdikcijā veikta saimnieciska darījuma vērtības naudā. Jo valstī augstākas cenas, tai skaitā darba cenas jeb algas, jo valstij lielāki ienākumi. Inflācijas nestie papildienākumi šim gadam novērtēti ar 430 miljoniem eiro, kurus valdība tagad apsolījusies pārdalīt starp nodokļu maksātājiem. Citiem vārdiem sakot, valdība tagad atņem cilvēkiem naudu, lai viņi vasarā to “nenodzertu” šā vārda visplašākajā nozīmē, bet varētu savu naudu izmantot ziemā. Valdība uzskata, ka šo naudu drošāk glabāt Valsts kasē, nevis iedzīvotāju makos un banku kontos.
430 miljonu eiro pārdalīšana valstī ar 1,8 miljoniem iedzīvotāju noapaļojama uz 230 eiro no katra cilvēka jeb 700 eiro no statistiski vidējās ģimenes, cik jāiemaksā vasarā ar cerībās kaut daļu no iemaksām dabūt atpakaļ ziemā. Valsts nevienam negarantē, ka tā nepaņems no viņa vairāk, bet neatdos atpakaļ mazāk par vidējo naudas summu. Tieši pretēji, valsts lepojas ar savām tiesībām un prasmēm pārdalīt naudu par labu tiem, “kuriem visvairāk vajag” pēc politiķu un ierēdņu ieskatiem.
Latvijā vēsturiski izveidotas desmitiem sociālās palīdzības mērķgrupu ar desmitos tūkstošos izsakāmu palīdzības saņēmēju skaitu katrā. Komplektā ar sociālajiem darbiniekiem pastāv arī sociālās palīdzības saņemšanas profesionāļi, kas pilnu darba laiku velta tam, lai pierādītu savu atbilstību vairākām sociālās palīdzības saņēmēju grupām. Ciktāl tas izdodas, tiktāl viņu eksistence uz nodokļu maksātāju naudas pārdalīšanas rēķina nodrošināta.
Energoresursu cenu ārkārtēja pieauguma samazinājuma pasākumu likuma pašreizējā, 27. janvāra redakcija ir instrukcija, kā palielināt pabalstus jau esošajām sociālās palīdzības mērķgrupām, kompensējot pieaugumu viņu izdevumiem par mājokli, t.i., apsildītu mājokli. Ļoti liela daļa no tagadējiem likuma grozījumiem attiecas tikai uz šīm mērķgrupām, lai nodrošinātu to turpmāko eksistenci. Ne velti kā likuma 9. augusta grozījumu iesniedzējs norādīts labklājības ministrs Gatis Eglītis.
Tomēr pašreizējā situācija piespiež valdību atkāpties no parastajiem sociālās palīdzības naudas dalīšanas standartiem. Kā teikts likumprojekta anotācijā, “tik ievērojams cenu pieaugums, kāds noticis pēdējā pusgadā, radīs sarežģījumus vismaz 80% mājsaimniecību savlaicīgi un pilnā apmērā norēķināties par patērēto enerģiju apkures sezonā.” Tādos apstākļos “pašlaik definētais mērķētais atbalsts varētu nebūt pietiekams, ņemot vērā energoresursu cenu prognožu tendences, tāpēc būtu vērtējami arī horizontālie diferencētie atbalsta instrumenti elektroenerģijas, dabasgāzes un siltumenerģijas izmaksu pieauguma daļējai kompensācijai.” Īstenībā 9. augusta likumprojekta autori jau ir nonākuši līdz viņu terminos “horizontālajiem” maksājumiem par labu tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri neietilpst sociālās palīdzības mērķgrupās. Šāda pavērsiena dēļ Energoresursu cenu ārkārtēja pieauguma samazinājuma pasākumu likuma grozījumi rada pēc būtības jaunu likumu.
Potenciālos palīdzības saņēmējus vairāk par likumu klasifikāciju interesē izredzes palīdzību tiešām saņemt. Jā, maksājumu saņēmēju skaits izplešas no desmitiem līdz simtiem tūkstošiem cilvēku - praktiski līdz visiem Latvijā izveidoto mājsaimniecību locekļiem; acīs iekrita atruna, ka principā neko nesaņems cietumnieki. Savukārt norāde, ka “horizontālie” maksājumi būs “diferencētie” maksājumi ir brīdinājums, ka vienam otram palīdzības saņēmējam šie maksājumi izrādīsies tik tuvi nullei, ka rēķināties ar tiem nebūs jēgas.
Uz valdības 9. augusta sēdi sagatavotais Energoresursu cenu ārkārtēja pieauguma samazinājuma pasākumu likuma grozījumu skaidrojums izceļas ar savu garumu un samudžinātību, kas pati prasīs skaidrojumus. Likumprojekta autori to apzinās un dod solījumu, ka “pēc likuma pieņemšanas Saeimā tiks izstrādāti informatīvie materiāli par visiem likumprojektā paredzētajiem atbalsta instrumentiem, lai šos informatīvos materiālus pašvaldības varētu efektīvi izmantot komunikācijā ar iedzīvotājiem”. Citiem vārdiem sakot, likuma autori vēl mēģinās paši tikt skaidrībā, ko īsti viņi būs nolēmuši, ja no viņu lēmumiem vispār būs kāda jēga. Ja, piemēram, Latvijā nākamajā ziemā pietiks dabasgāzes siltuma un elektrības ražošanai, par ko uztraukties liek a/s “Latvijas gāze” vakardienas, 10. augusta paziņojums, ka šis uzņēmums nespēs līdz 31. augustam iesūknēt Enerģētikas likumā noteikto dabasgāzes krājumu Inčukalna pazemes krātuvē. Ja siltuma vai elektrības nebūs, tad iedzīvotājiem par to nebūs jāmaksā, bet valstij nebūs jāpiemaksā. Cerēsim, ka nepiepildīsies tik melns scenārijs ne pats par sevi, ne komplektā ar kara darbība pārsviešanu no Ukrainas un tagad arī no Krievijas uz Latviju, bet to nevar garantēt Latvijas valdība, kas mēdz izrādīt bezpalīdzību arī vieglāk risināmu problēmu dēļ.
