Ministru prezidenta un divi ministru piedalīšanās jaundibinātā valsts uzņēmuma “Latvijas vēja parki” prezentācijā neietilpa Saeimas pārvēlēšanas cīņu trikos, bet atbilda šī uzņēmuma nozīmei Latvijas nākotnē.
8. augustā sabiedrībai tika stādīts priekšā jauns uzņēmums - SIA “Latvijas vēja parki”, ko nodibinājušas valstij piederošas akciju sabiedrības “Latvenergo” un “Latvijas Valsts meži”. Tāpēc līdz ar Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu uzņēmuma prezentācijas pasākumā piedalījās par enerģētiku atbildīgā ekonomikas ministre Ilze Indriksone un par mežkopību atbildīgais zemkopības ministrs Kaspars Gerhards.
Jaunā uzņēmuma veidošana nenotiek pēkšņi un neietilpst Latvijas reakcijā uz Krievija uzbrukumu Ukrainai. Amatpersonas vakar varēja atsaukties uz valdības sēdi 22. februārī., t.i., par mata tiesu pirms uzbrukuma, kad sēdes slēgtajā daļā izskatīts informatīvais ziņojums “Stratēģiskie vēja enerģijas ražošanas attīstības projekti valsts meža zemēs”. Tas nozīmē, ka ziņojums rakstīts un uz valdības sēdi virzīts jau ilgāku laiku iepriekš. Attiecīgā darba kārtības punkta statuss liedza un joprojām liedz iepazīties ar šo ziņojumu un to pavadošajiem dokumentiem. Tāpēc tikai tagad bija iespējams uzzināt, ka valdība toreiz uzdevusi dibināt “Latvenergo” un LVM kopuzņēmumu. Pēc tam 21. jūnijā citas valdības sēdes slēgtajā daļā izdots rīkojums “Par atļauju akciju sabiedrībai “Latvenergo” un akciju sabiedrībai “Latvijas valsts meži” iegūt līdzdalību to jaundibināmajā kopuzņēmumā”. Pats rīkojums drīz vien tika publicēts “Latvijas Vēstnesī”, bet rīkojuma statuss pasargā valdību no pienākuma atklāt aprēķinus un citus skaidrojumus par uzņēmuma plāniem. Tie uzzināmi tādā apmērā, kādā amatpersonas mutiski izsakās.
Izsekojama ir jaunā uzņēmuma noformēšana. Uzņēmumu reģistrā tas ierakstīts 22. jūlijā ar nosaukumu “Latvijas vēja parki”. Tā pamatkapitālā divi miljoni eiro, no kuriem 80% devis “Latvenergo” un 20% - LVM. “Latvijas vēja parku” valdes priekšsēdētāja Ilvija Boreiko iepriekš bijusi “Latvenergo” vēja un saules parku attīstības direktore, bet valdes locekle Zane Norenberga konkurences tiesībās specializējusies juriste. “Latvijas vēja parku” juridiskā adrese Pulkveža Brieža ielā 12 ir arī “Latvenergo” adrese.
“Latvijas vēja parku” prezentācijas pasākumā Ministru prezidents Krišjānis Kariņš noapaļoja valsts ieguldījumus savu vēja parku būvēšanā ar miljardu eiro. Šāds skaitlis prasa ārkārtīgi lielas atrunas kaut vai tāpēc, ka tika paziņots praktiski un tajā pašā brīdī, kad inflācijas rādītājs. Inflācija pēdējo 12 mēnešu laikā tikusi pāri 20% robežlīnijai un gatavojas ieņemt 50 līdz 100% virsotnes apkures sezonā. Protams, patēriņu cenu kāpums nav identisks izmaiņām būvdarbu izmaksās, taču šo rādītāju virzībai tik un tā jābūt ļoti līdzīgai. Lai vēja parki pēc gadiem pieciem tik tiešām nāktu gatavi pašlaik pieteiktajā apjomā, to dēļ nāksies sameklēt un ieguldīt miljardiem aizvien mazvērtīgāko eiro.
Ekonomikas ministre Ilze Indriksone nosauca uzņēmuma mērķus sasniegt 800 megavatus pēc ražošanas jaudas, kam atbilst 2,4 teravatstundas elektroenerģijas gadā pēc ražošanas apjoma. Tas nosegtu 30% no pērn Latvijā patērētās elektroenerģijas. “Latvenergo” valdes loceklis Kaspars Cikmačs apgalvoja, ka šādu mērķu sasniegšanai pietiks ar 100-120 vēja turbīnām. Tas izklausās vilinoši maz, ņemot vērā to, ka vienai turbīnai jāatvēl nepilns hektārs zemes. Tādējādi valsts vēja parki prasītu aptuveni 100 ha zemes un gandrīz visa Latvijas elektrības patēriņa nosegšana - ap 300-400 ha jeb 3-4 kvadrātkilometrus no 64,6 tūkstošiem kvadrātkilometru Latvijas zemes. Tas neizklausās daudz, pat ja vēja parkiem, kurus paralēli valstij būvētu arī privātie investori, atdotu vēl vairāk zemes. Pamatojums šādai rīcībai jeb ieguldījumiem tāds, ka elektrības patēriņam Latvijā ir jāaug, bet Igaunijai būs jāatsakās no degakmens un Polijai - no ogļu dedzināšanas. Vēja parki un saules paneļi kopā ar jau esošo Daugavas HES kaskādi sola Latvijai izredzes pārtapt no elektroenerģijas importētājas par eksportētāju, taču tas nav atkarīgs tikai no Latvijas. Citas valstis tagad tāpat mobilizē līdzekļus ar mērķi ražot enerģiju, pirmkārt, bez Krievijas energonesēju un, otrkārt, vispār bez fosilo energonesēju izlietošanas. Pēc vairākiem gadiem noskaidrosies, kurām valstīm vislabāk izdevies, ja vispār izdevies, nonākt tuvāk energoneatkarībai un CO2 emisiju apturēšanai.
Aizdomīgu piemēru rāda Vācija, kur vēja un saules parki pēdējo pārdesmit gados sabūvēti no vienas vietas, taču Krievijas dabasgāzes u.c. energonesēju zudums tik un tā izraisījis milzīgu paniku. Tātad kaut kas tur atjaunojamo energoresursu apguvē izdarīts greizi, ko Latvija varbūt spēs atšifrēt, lai pati izdarītu pareizi.
Jau ieguldītais organizatoriskais darbs uzņēmuma “Latvijas vēja parki” dibināšanā nenozīmē, ka vēja turbīnu celtniecība varētu sākties šajā vai nākamajā gadā. I. Boreiko stāstīja, ka jau notiek un nākamgad turpināsies dažādas izpētes, sākot ar vēju virziena, stipruma, regularitātes u.tml. mērījumiem dažādās Latvijas vietās. Pirmais iespaids mudina ķert pa Baltijas jūru ieskrējušos vēju Kurzemē, taču mērījumi rādot, ka turbīnu griešanai vēja pietiek arī Vidzemes un Latgales augstienēs. Vēja turbīnas jāatvirza nevien tālāk no cilvēku acīm un mājokļiem, bet jānovieto tā, lai tās nestātos ceļā migrējošiem putniem, neiznīcinātu sikspārņu populācijas utt.
Atliek pievienoties “Latvenergo” valdes priekšsēdētāja Mārtiņa Čakstes sacītajam, ka valsts vēja parku būvēšanai jākļūst par būtiskāko notikumu Latvijas enerģētikā pēc Ķeguma HES un Pļaviņu HES radīšanas.
