Savus vasaras darbus darbus valdība pabeidza 14. jūlijā ar iespējami daudziem solījumiem, starp kuriem ielikti finansējumi jaunu un pie tam zemas īres maksas mājokļu būvniecībai reģionos, kā arī esošo māju siltināšanai.
Jaunu, labu un lētu īres dzīvokļu solījums izskatās vairāk pakārtots Saeimas vēlēšanu ciklam nekā saimnieciskajai darbībai. “Beidzot spējam piepildīt to, ko apņēmāmies, izveidojot šo valdību,” valdības sēdē skandēja tās vadītājs Krišjānis Kariņš. Kāpēc gan viņa valdība savas apņemšanās izpildē nav tikusi tālāk par solījuma pārrakstīšanas uz dažiem normatīvajiem aktiem, kuru izpilde būs atkarīga no citas valdības? Tehniskā atbilde tāda, ka valdībai kā no gaisa atkal nokritusi nauda, ko vajag kaut kā apgūt. Šoreiz tā saucās Atveseļošanās un noturības mehānisma nauda. No tās 42,9 miljoni eiro apsolīti 700 zemas īres maksas dzīvokļu uzbūvēšanai reģionos.
Nauda nav dāvinājums, bet aizdevums pašvaldību uzņēmumiem, kuri apņemsies ēkas būvēt (drīzāk gan uzņemties atbildību, bet būvniecībai nolīgs būvfirmas). Kā dāvana varētu nākt aizdevuma 25% līdz 30% norakstīšana tiem, kam celtniecība un izīrēšana labi veiksies. Pasākuma termiņi noteikti tādi, ka līdz 2023. gada 31. decembrim jābūt apstiprinātiem projektiem par 105 dzīvokļu būvniecību un līdz 2026. gada 30. jūnijam jābūt apstiprinātiem visu 700 dzīvokļu projektiem, ietverot 300 jau uzbūvētus dzīvokļus.
Dalīti šie dzīvokļi tiks starp tādiem cilvēkiem, kuru tagadējie ienākumi nepārsniedz 980 eiro mēnesī vienam cilvēkam vienistabas dzīvokļa īrei, 1963 eiro ģimenei divistabu dzīvokļa īrei un 2450 eiro - trīs un vairāk istabu dzīvokļa īrei. Precīzāk sakot, šie skaitļi projektā ierakstīti pagājuša gada jūlijā ar pieļāvumu, ka līdz dzīvokļu izīrēšanai tie varētu pieaugt par 10%. Tagad ticamāk, ka tie paspēs pieaugt pa visiem 100%. Tas pats attiecas arī uz jaunuzbūvējamo dzīvokļu skaitu. Šajā gadījumā aprēķins, ka par 42,9 miljoniem eiro varēs uzbūvēt 700 dzīvokļus, izdarīts un ar Eiropas Komisiju saskaņots pavisam nesen, šā gada jūnijā. Tomēr tā nav nekāda garantija, ka pēc pāris gadiem šajā projektā uzbūvēto (ja ticam, ka vismaz kaut ko uzbūvēs) dzīvokļu vidējā pašizmaksa tik tiešām iekļausies 59,5 tūkstošos eiro. Ja izmaksas šos griestu pārsniegs, bet projektu apturēt un izbeigt nākamās Latvijas valdība tomēr negribēs (nedrīkstēs?), tad papildu naudu nāksies piemest valsts finanšu institūcijai “Altum”. Šāda naudas piemešana atduras pret nosacījumu, ka dzīvokļiem noteikti arī īres maksas griesti 5 eiro par kvadrātmetru kā izejas punkts to tālākai indeksācijai.
Painteresēšanās pāris pašvaldībās nevar dot kopainu par to, cik daudzas pašvaldības vērsīsies “Altum”, kam valdība deleģējusi īres dzīvokļu būves naudas izsniegšanu. “Principā mums interese ir, bet ir arī diezgan dziļas pārdomas par pašvaldības kapitālsabiedrību jaudu un par būvizmaksu kāpumu,” Neatkarīgajai teica Bauskas novada domes priekšsēdētājs Aivars Okmanis. “Esam pārdomu procesā un raudzīsimies, kā process virzīsies,” līdzīgi izteicās Līvānu novada domes priekšsēdētāja vietniece Gunta Kraukle. Ja visas pašvaldības tikai raudzīsies viena uz otru, tad process pēc definīcijas nevirzīsies nekur.
Kā vienu problēmām projekta izpildē G. Kraukle uzrādīja neatbilstību starp īres lūdzēju ienākumu griestiem un īres maksu 5 eiro par kvadrātmetru vēl pirms indeksācijas, kas šādiem lūdzējiem var izrādīties grūti samaksājama. Līvānos tagad vētraini attīstās optiskās šķiedras un uz tās bāzētu ierīču ražošana, kurā iesaistītos algo ar 2-3-4 tūkstošiem eiro mēnesī. Valdības noteiktie ienākumu griesti šķiet piemēroti skolotājiem u.tml. valsts un pašvaldību kalpotājiem, bet viņu algas nav tik lielas, lai viņi kaut kā īrnieki apmestos jaunuzbūvētā dzīvoklī. Lielāku algu saņēmēji mājokļa problēmas risina, pērkot privātmājas Līvānos un ap tiem. Atbilstoši klasiskajiem priekšstati par ekonomiku, tādiem cilvēkiem nevajadzētu būt nekādām problēmām saņemt bankās hipotekāros kredītus māju būvei vai esošo, kaut vai sliktā stāvoklī esošo māju pirkšanai un renovācijai pēc visiem tagadējo laiku standartiem. Diemžēl Latvijā kredītus nepiešķir tā, kā to tagadējiem banku darbiniekiem mācīja skolā. Tātad nepiešķir kredītus pret mājokļu ķīlām ārpus Rīgas un Pierīgas. Tāpēc par lētajām saukto īres māju finansējuma noteikumos no aizdevumu līdzēju vidus izslēgtas Rīga, Jūrmala un pašvaldības, kas robežojas ar Rīgu.
Ja aprakstītais projekts vispār tiks kaut daļēji īstenots, tad tas izrādīsies pilotprojekts vēl plašākai īres namu celtniecībai, ko valdība tāpat paguva apsolīt 14. jūlijā. Valdība apstiprināja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) konceptuālo ziņojumu “Valsts atbalsts pašvaldībām, lai nodrošinātu iedzīvotājiem kvalitatīvus un pieejamus īres mājokļus”, kurā labu vēlējumu līmenī tiek grozītas vairākas reizes lielākas summas, nekā reāli sagatavotajā projektā, par kuru atbildīga Ekonomikas ministrija.
VARAM sola sēklas naudu 100 miljonu eiro apmērā no Emisijas kvotu pārdošanas, tad vēl aizņemties 258 miljonus eiro Eiropas Investīciju bankas un tālāk pāriet uz pašu ieņēmumiem no jaunuzbūvēto īres dzīvokļu izīrēšanas. Naudu grozīšot jaunizveidots Mājokļu fonds, kura aizņēmumus nevajadzēšot pieskaitīt Latvijas valdības parādiem. Tādi triki Latvijā jau ir izpildīti un beidzas ar to, ka valdībai tik un tā nākas pārņemt it kā saimnieciski patstāvīgu uzņēmu parādus. Zināmākais šāda veida piemērs ir Zelta, t.i., Dienvidu tilts Rīgā.
Potenciālie naudas grozītāji piesaka sevi ar tik jaukām frāzēm, ka “fonda ietvaros plānots attīstīt projektus ar zemām mājokļu uzturēšanas un apsaimniekošanas izmaksām, kas ievēros augstus vides un ilgtspējas standartus” utt. Jā, milzīgi sākotnējie ieguldījumi tik tiešām var palētināt mājas vai automašīnas ekspluatāciju uz noteiktu laiku, pēc kura beigām atkal seko milzīgi ieguldījumi “gudro tehnoloģiju” labošanai vai, kā konkrētajā gadījumā, siltinājumu u.c. videi kaitīgu materiālu utilizācijai. Ja šādi ieguldījumi varētu atmaksāties, tad kāpēc tie vēl nav veikti?
Ticamāk, ka fonds izdomāts nevis mājokļu celšanai, bet kā barotne valdošo partiju darboņiem ar visiem viņu radiem un draugiem. Fondi ir lielisks izgudrojums, kuros tikpat nekompetenti un bezatbildīgi cilvēki kā caurmērā valsts iestādēs maksā sev daudz lielākas algas nekā formālajās valsts iestādēs.