Pazīmes, ka divas Latvijas pašvaldības – Rēzekne un Daugavpils – piekopj Latvijas valsts oficiālajai ārpolitikai neatbilstošu vai pat pretrunā esošu individuālu politiku, ir vērojamas jau vairākus gadus: brāļošanās ar Krievijas un Baltkrievijas diplomātiem, Kremlim draudzīgi “kultūras pasākumi”, vēstniecības naudas pieņemšana no padomju okupācijas armijas pieminekļu spodrināšanai.
Kontekstā ar līdzšinējām aktivitātēm Daugavpils mēra Andreja Elksniņa piedalīšanās Baltkrievijas ģenerālkonsulāta rīkotajās svinībās ir nevis kas ārkārtējs, bet likumsakarība, ko nevar ierobežot ne Ārlietu ministrija, nedz arī tik liels Elksniņa priekšnieks kā pašvaldību lietu ministrs Artūrs Toms Plešs. Ministrs nosoda mēra rīcību un pieprasa paskaidrojumus par agresorvalsts atbalstīšanu. Turpretim Elksniņš var justies gana komfortabli, jo normatīvajos aktos nav noteikts pašvaldību pienākums saskaņot savu ārpolitiku ar valsts noteikto ārpolitikas kursu, un neviens neko viņam nevar padarīt, izņemot vēlētājus, un arī maz ticams, ka gribēs. Savam elektorātam Elksniņš jau ir sniedzis izsmeļošus paskaidrojumus sociālajos tīklos.
Aptuvens pārstāsts no krievu valodas ir šāds - Ārlietu ministrija atzinusi, ka Baltkrievijas ģenerālkonsulātam nav aizliegts rīkot pasākumus, bet Latvijas amatpersonām ir jāizvērtē sava dalība šajos pasākumos. Tad nu Elksniņš to izvērtējis un atzinis par pareizu esam, jo Daugavpilī ir Baltkrievijas ģenerālkonsulāts, kas sniedz Daugavpils iedzīvotājiem konsulāros pakalpojumus, ar Baltkrieviju ir bezvīzu režīms (ko vienpusēji ieviesusi Baltkrievija), un viņam kā pilsētas mēram jānodrošina mūsu iedzīvotājiem Baltkrievijas teritorijā atbalsts un likumīgo tiesību ievērošana.
Absolūti formāls pamatojums, kāpēc ir labi doties sadzert šņabi ar ģenerālkonsulu, vai kas nu tur viņiem bija ēdienkartē.
Tikmēr vietējais medijs “chayka.lv”, kas bija šī skandāla pirmavots un pieķēra Elksniņu pie viesnīcas “Latgola” restorāna, ļoti precīzi saliek pa plauktiem, kāpēc dzert šņabi ar Baltkrievijas ģenerālkonsulu un pārējiem Krievijas draugiem nav labi: jo Ukrainā šī bija 132. kara diena - Krievijas izraisīta, Baltkrievijas atbalstīta. Jo Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko vairākkārt paudis atbalstu Krievijas darbībām un vēl 3. jūlijā runāja par Baltkrievijas dalību “specoperācijā”. Jo Latvijas valsts prezidents Egils Levits jau martā formulējis Latvijas pozīciju attiecībā uz Baltkrieviju. Šī valsts darbojas kā tramplīns Krievijas spēkiem uzbrukumam Ukrainai, tāpēc arī Baltkrievija jāuztver kā Kremļa turpinājums.
Ja ar minētajiem argumentiem vēl nepietiek, tad papildu aspektus pilnvērtīgākam Elksniņa apmeklētā burziņa izvērtējumam sniegusi Ārlietu ministrija: prezidenta Lukašenko ievēlēšana civilizētajā pasaulē netiek atzīta par leģitīmu, Baltkrievijā tiek represēta pilsoniskā sabiedrība, un caur Baltkrieviju pērn tika īstenots masīvs hibrīdmigrantu uzbrukums Baltijas valstīm un Polijai. Tāpēc Ārlietu ministrija aicina Latvijas iedzīvotājus nedoties uz Baltkrieviju:
“Ņemot vērā Baltkrievijas teritorijas iesaisti pilna mēroga Krievijas karadarbībā pret Ukrainu, Krievijas un Baltkrievijas bruņoto spēku pastiprināto aktivitāti Baltkrievijas teritorijā, ievērojamus drošības riskus un šobrīd neprognozējamu drošības situācijas attīstību tuvākajā nākotnē, stingri aicinām neceļot uz Baltkrieviju un Baltkrievijā esošos Latvijas valstspiederīgos pamest valsti.” Bet ar visu to Daugavpils mērijas maršrutos Baltkrievijas ģenerālkonsulāta pieņemšana ietilpst. Un arī iepriekšējos gados, jau pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2014. gadā, Daugavpils aktīvi sadarbojusies gan ar Baltkrieviju, gan Krieviju, un tāpat rīkojusies Rēzekne.
“Neatkarīgā” jau 2019. gadā rakstīja, ka “Daugavpils un Rēzekne - Kremļa ārpolitikas pavadā”. Toreiz plašu analītisku apskatu tika veicis Austrumeiropas politikas pētījumu centrs, secinot, ka Daugavpils un Rēzekne atrodas spēcīgā Kremļa ideoloģijas kontrolē. “Pētījums “Krievijas sadarbība ar Latvijas pašvaldībām: Daugavpils un Rēzeknes piemēri” rāda, ka pašvaldību patstāvīgi veidota ārpolitika rada reālu apdraudējumu Latvijas valsts interesēm. Konkurencē par iedzīvotāju prātiem Kremlis arvien ir soli priekšā - pierobežā labāk darbojas Krievijas mediju apraide, bet uz Latgales vēstniecības “Gors” skatuves koncertē Galkins, Baskovs, Ļepss un Meladze.” Kad šos “tautā iemīlētos māksliniekus” Latvijas varas iestādes salika melnajos sarakstos, Maskava aktivizēja citu hibrīdcīņas metodi - pieminekļu karus. Krievijas vēstniecība maksāja naudu par padomju okupācijas režīma pieminekļu atjaunošanu un uzstādīšanu, ko Daugavpils un Rēzekne labprāt akceptēja, pierādot, ka “Pašvaldību ārpolitika ir nekontrolēta un bīstama”. Rēzekne pat iekļāva Krievijas Federācijas ģenerālkonsulu jauna Sarkano armiju slavinoša pieminekļa metu konkursa žūrijā. Konkurss ir noslēdzies, bet pieminekli sarkanarmiešiem pagaidām necels. Ja visā valstī pieminekļus okupantiem grasās jaukt nost, nebūtu smuki tādus celt no jauna.
Atsevišķu pašvaldību pašdarbība ārpolitikā uz Krievijas agresijas fona kļūst arvien aktuālāka problēma, jo katru šādu atkāpi no vispārpieņemtā Latvijas ārpolitikas kursa savā labā izmanto Kremļa propagandas mediji un aģenti. Ne velti Valsts drošības dienests tieši pēc Elksniņa piedalīšanās ģenerālkonsulāta burziņā nācis klajā ar paziņojumu, ka Baltkrievijas un Krievijas specdienesti ir īpaši ieinteresēti savervēt tādu Latvijas pašvaldību amatpersonas, kas atrodas austrumu robežas tuvumā. Īpaši tajās, kurās NATO paplašinātās klātbūtnes ietvaros izvietoti sabiedroto valstu spēki. Attiecībā uz Elksniņa rīcību dienests sniedzis šādu komentāru:
“VDD vērtējumā pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā Latvijas valsts un pašvaldību amatpersonu piedalīšanās agresorvalsts Krievijas vai tās tuvākās sabiedrotās Baltkrievijas rīkotos pasākumos nav atbilstoša Latvijas nacionālās drošības interesēm. Šāda rīcība ir pretrunā Latvijas valsts nosodošajai nostājai pret Krievijas īstenotajiem noziegumiem pret Ukrainu un tās iedzīvotājiem, kā arī neveicina Latvijas sabiedrības vienotību šajos sarežģītajos apstākļos.”
Ārlietu ministra padomnieks Mārtiņš Drēģeris “Neatkarīgajai” skaidro, ka no pašvaldību puses tā ir tāda labā prakse - saskaņot ieceres, kas saistītas ar ārpolitiski sensitīvu sadarbību ar trešajām valstīm. Un parasti pašvaldības tā rīkojas. Piemēram, Eiropas Savienības pārrobežu sadarbības projektos vai sadarbības kultūras un ekonomikas jautājumos starp sadraudzības pilsētām. Jo valsts vienoto ārpolitiku nosaka un īsteno Ārlietu ministrija.
Taču Daugavpils ar Latvijas kopējā ārpolitikas kursa ievērošanu sevi nav apgrūtinājusi līdzšinējos kara gados un nedara to arī tagad. Par to liecina arī Elksniņa un citu domes darbinieku piedalīšanās Baltkrievijas ģenerālkonsulāta burziņā. Un tāpat arī domes vēršanās Satversmes tiesā, jo pašvaldība nevēlas pildīt likumu, kas liedz eksponēt padomju režīmu slavinošus objektus. Formāli tādēļ, ka nevēlas maksāt par sarkanarmiešu pieminekļu demontāžu, bet patiesībā tādēļ, ka jau gadiem ir pierasts burzīties kopā ar “atbrīvotājiem”. Tēlaini izsakoties.
