NATO Latvijā izvietos dzelžus. Tas ir labi. Taču tie, kas ar šiem dzelžiem māk apieties, tikai X stundai pienākot un attiecīgus politiskus lēmumus saņemot, tiks izsūtīti no savām mītnes zemēm uz apdraudētajiem reģioniem. Piemēram, Baltijas valstīm. Absurda būtu situācija, ja latvietim nāktos stāvēt pie sarežģītas bruņutehnikas pilnām noliktavām kā aunam pie jauniem vārtiem.
Svarīgākie jaunumi, kas attiecas uz NATO spēka audzēšanu un aizsardzību austrumu flangā no Krievijas, tika iezīmēti jau pirmajā Madrides sanāksmes dienā. Lielā ziņa ir tā, ka Turcija ietirgojusi to, kas tai bija svarīgs - kurdu nemiernieku netraucētu apkarošanu un ierobežojumu atcelšanu militārajos iepirkumos - apmaiņā pret zaļo gaismu Zviedrijas un Somijas ienākšanai NATO aliansē. NATO līderi stāsta, ka tagad NATO ir vēl stiprāka un vēl drošāka organizācija, arī mūsu ministri to tvīto kā lielisku ziņu, taču te ir viens āķis. Iestāšanās procedūra nebeigsies ne šodien, ne rīt. Tas tiesa, ka diskusijas par abu valstu pievienošanos aliansei notikušas teju gaismas ātrumā. Tikai maijā iesniegts oficiāls pieteikums, un jau jūnijā alianses līderi dod akceptu. Bet priekšā vēl visi tehniskie priekšdarbi un ratifikācija 30 dalībvalstu parlamentos. Kādu gadu tas var aizņemt. Un tieši šis periods līdz Somijas un Zviedrijas kļūšanai par pilntiesīgām NATO dalībvalstīm būs mūsu reģionam bīstamākais.
To uzsver militārais analītiķis, rezerves kapteinis Mārtiņš Vērdiņš: “Ja Krievija grib kaut ko darīt pret NATO, tad viņai tas jādara tagad.” Ņemot vērā vēl ap Kaļiņingradu notiekošās turbulences, ir iestājies ļoti nepatīkams brīdis, un tas savukārt vedina uz nākamo darba kārtības jautājumu - kā NATO jaunajā nedrošības situācijā mūs aizsargās. Detalizētāks skaidrojums galvenā NATO runasvīra ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga izpildījumā tika sniegts jau samita pirmās dienas rīta atskaitē. NATO atturēšanas un aizsardzības spējas stiprinās divi galvenie elementi. Ievērojami lielāki būs reaģēšanas spēki, un aizsargājamajās teritorijās tiks izvietota militārā tehnika. Reaģēšanas spēki aliansei ir jau pašlaik - 30 000 karavīru, kas dislocēti savās mītnes zemēs, un nepieciešamības gadījumā pēc vienprātīga alianses lēmuma viņi dodas īstenot nepieciešamās militārās operācijas. Līdz nākamajam gadam šie spēki tiks palielināti desmitkārt. Tātad līdz 300 000. Taču tāpat kā līdz šim pastāvīgi atradīsies savās valstīs, vien laiku pa laikam rotējot uz kopīgām mācībām, lai apgūtu konkrētās aizsargājamās teritorijas. Piemēram, Baltijas valstis. Tas pēc būtības notiek jau pašlaik, bet turpmāk notikšot intensīvāk.
Taču karošanā svarīgākais ir nevis zābaku pāru skaits uz zemes, bet tas, ar ko šīs vienības ir ekipētas. Kādas bruņumašīnas un tanki, kādas lidmašīnas un kuģi, kādas raķešu sistēmas nāk komplektā. Un tā ir otra svarīgā ziņa - NATO pastiprināti aizsargājamajās valstīs, kurās Krievijas draudu dēļ ietilpstam arī mēs, izvietos militāro tehniku. Kā atzīst Mārtiņš Vērdiņš, tas patiešām ir būtisks solis uz priekšu, jo militārā loģistika, jo īpaši kara laikā, ir milzīgs izaicinājums. Tie visi nepieciešamie tehnikas un personāla kvantumi jāpaceļ, jāsakrauj lidmašīnās, kuģos un vagonos. Turklāt sliežu platums vēl dažādās valstīs atšķiras. Īsts murgs. Tomēr arī tad, ja Latvijā tagad triecientempā tiks sabūvēts lērums noliktavu kara tehnikai, atklāts paliks jautājums - kurš to tehniku drīkstēs darbināt un lietot? Protams, tas, kam tā pieder, un tas, kurš apmācīts ar to apieties. Bet nebūtu pieļaujama situācija, ka, X stundai pienākot, pastiprinājums vai pat politiskais lēmums vēl ir tikai ceļā, bet latvieši uz vietas neko nopietnāku nevar pasākt, jo nemāk ar savās noliktavās saliktajiem labumiem apieties. Arī ukraiņiem šobrīd nebūt nav vienkārši apgūt Rietumu atsūtīto tehniku, jo šīs sistēmas ir ārkārtīgi komplicētas, bet laika mācīties nav. Jākaro tagad.
“Neatkarīgā” jau vēstīja, ka uz Lielvārdes bāzi atgādāta pretgaisa aizsardzības sistēma - Spānijai piederošā zeme-gaiss zenītraķešu NASAMS baterija. Spāņi to atveda un spāņi arī apkalpo. Latviešu apmācības nav plānotas, ja nu vienīgi sadarbība ar mūsu uguns koriģētājiem. Tātad ir pieejams izcils ierocis, ar ko prot rīkoties tikai vieskaravīri. Protams, pašreizējos apstākļos vieskaravīru daudzums NATO austrumu flangā ir jāpalielina. Pašlaik pie mums rotācijas kārtībā strādā ap 1700 karavīru no 10 sabiedrotajām valstīm - NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijas kaujas grupa. To nepieciešams palielināt līdz brigādes līmenim, kas spētu darboties puslīdz autonomi - ar vismaz 4000 karavīriem un atbilstošu smagās militārās tehnikas daudzumu. Savukārt, kas attiecas uz latviešu spējām strādāt ar viņu komplicētajām ieroču sistēmām, jautājums ir tas pats vecais - kur tos karavīrus, ko apmācīt, ņemt. Latvijas aizsardzības politikas veidotāji atšķirībā no mūsu kaimiņiem joprojām pieturas pie absolūtas brīvprātības principa karaspēka rekrutēšanā, un arī šajās dienās notiekošās NATO sanāksmes kontekstā par obligātā militārā dienesta ieviešanu runāts netiek.
