Šonedēļ plānotā NATO sanāksme Madridē notiks uz jauna, pagaidām vēl nemilitāra saasinājuma fona. Konflikta epicentrā ir Suvalku koridors vai plaisa, kā to arī mēdz saukt. Plaisa Krievijas interešu zonā. Tā ir 100 kilometru gara josla, kas atdala līdz zobiem nobruņoto Krievijas eksklāvu Kaļiņingradu no Krievijas sabiedrotās Baltkrievijas. Vienā pusē atrodas Lietuva, otrā Polija. Ja Krievija pamanās pirmā šos 100 kilometrus no abām pusēm nobloķēt, tad nogriezta tiek NATO pieeja un 5. pantā apsolītā palīdzība pa sauszemi visām Baltijas valstīm.
NATO sanāksmē 29.-30. jūnijā šis būs galvenais darba kārtības jautājums - vai un kā aizsargāt alianses austrumu flangu no potenciālā agresora, un saasinājums ar Suvalkiem skaidri parāda, kādēļ. Tur ir viena šoseja un viena dzelzceļa līnija, kas nodrošina Kaļiņingradas apgādi pa sauszemi. Stājoties spēkā jaunām sankcijām, Lietuva ir pildījusi savu ES dalībvalsts pienākumu un daļēji ierobežojusi noteiktu preču plūsmu. Tostarp metāla izstrādājumu, cementa un alkohola piegādes - svarīgākās lietas, kas darbina Krievijas militāro mašinēriju un tās apkalpojošo personālu Kaļiņingradā. Un, kamēr Baltijas valstīs lielākā daļa iedzīvotāju, tostarp politiķi, garajās svētku brīvdienās sēdēja ap Jāņu ugunskuriem, ēda gaļu un dzēra alu, Krievijā rūga dusmas. Kremlis ir saniknots, draud ar vārdā vēl nenosauktiem atbildes pasākumiem, Baltkrievija kā parasti piebalso - Lietuvas rīcība līdzinoties kara pieteikumam.
Šahā ap Suvalkiem šobrīd nākamais gājiens gaidāms NATO pusē. Lietuvas prezidents Gitans Nausēda jau pirmajā Ukrainas kara mēnesī izteicās, kāda veida rīcība Baltijā tiek gaidīta no NATO dalībvalstīm: “Mēs gribam, lai Suvalku koridors tiktu aizsargāts no abām pusēm un lai tiktu veikta pienācīga sagatavošanās arī iespējai, ka Suvalku koridors tiek noslēgts no abām pusēm.” Un šī aizsardzība ir jāgarantē jaunajā NATO koncepcijā un tai pakārtotajos Baltijas aizsardzības plānos. Vecajā koncepcijā, kas vēl pāris dienas būs spēkā, Krievija tiek definēta kā sadarbības partneris. Jaunajā dokumentā Krievija tiks nosaukta par agresoru, taču arī jauno aizsardzības plānu saturs raisa bažas no Baltijas valstu un Polijas interešu viedokļa, jo var izrādīties, ka tie patiesībā ir vecie plāni mazliet uzfrišinātā redakcijā. Igaunijas premjerministre Kaja Kallasa publiski lielajos starptautiskajos medijos darījusi zināmu, ka runa ir par jau esošo aizsardzības plānu pārapstiprināšanu, kas Baltijas valstu daļējas vai pilnīgas okupācijas gadījumā paredz okupēto teritoriju atkarošanu. Vispirms 90 dienas notiktu sagatavošanās šai atkarošanai, spēku mobilizēšana, un pēc tam vēl 90 dienas tiktu atvēlētas pašai atkarošanas operācijai. Attiecīgi pirmajos trīs mēnešos pamatā nāktos paļauties tikai uz pašu spēkiem, un Ukrainas piemērs ļauj viegli iedomāties, cik postošas sekas būtu karošanai tik ierobežotā teritorijā.
“Igaunija tiktu noslaucīta no kartes un Tallinas vecpilsēta pilnībā iznīcināta saskaņā ar NATO pašreizējiem plāniem aizsargāt valsti no Krievijas uzbrukuma. Ja salīdzinātu Ukrainas un Baltijas valstu izmērus, tas nozīmētu pilnīgu valstu un mūsu kultūras iznīcināšanu,” tik vaļsirdīga savos publiskajos izteikumos bija Igaunijas premjere. Atliek vienīgi cerēt, ka šāda komunikācijas stratēģija pirms NATO sanāksmes ietilpst militārajā diplomātijā, lai izdarītu spiedienu uz lielajām dalībvalstīm. Latvijas politiķi tik dramatiskas ainas vismaz līdz samitam nezīmē. “Mēs strādājam, lai NATO plānos tiktu paredzēta pilnīga mūsu robežas aizsardzība un tāds nodrošinājums, ka agresoram to šķērsot nav iespējams.” Tā pavēstījis aizsardzības ministrs Artis Pabriks. Tātad karošanai būtu jānotiek agresora teritorijā, nevis tad, kad tas jau ienācis iekšā, piemēram, lai ieņemtu Kaļiņingradas apgādei tik svarīgo Suvalku koridoru. Baltijas valstīm šajās dienās šobrīd jāizdara maksimāls spiediens, lai uzbrukuma gadījumā nosodījums visapņēmīgākajā veidā nebūtu galvenais NATO ierocis tūlītējai Baltijas aizsardzībai. Atturēšanas politika jāmaina pret aizsardzības politiku. Kā tas norādīts Baltijas valstu pieprasījumā - vismaz pa divīzijai katrā valstī ar pastāvīgu komandcentru, un pirmām kārtām jāaizsargā debesis.
Tuvākās dienas rādīs, cik lielā mērā NATO sauklis “viens par visiem un visi par vienu” varētu atbilst realitātei.
