1940. gada 17. jūnijā Latvijas teritorijā ienāca PSRS karaspēks un ieņēma stratēģiski svarīgas pozīcijas. Tas notika pirms 82 gadiem.
Šī gada sākumā vecumā virs 84 gadiem, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, Latvijā dzīvoja gandrīz 48 tūkstoši iedzīvotāju. No tiem Latvijā bija dzimuši gandrīz 33 tūkstoši. Jaunākajiem no šīs vecuma grupas 1940. gada 17. jūnijā bija trīs gadi. Tie ir vecākā gadagājuma ļaudis, kuriem ir vēl kaut kādas atmiņas par Latvijas pirmās republikas laiku un par padomju un vācu okupāciju laiku. Šī laikmeta aculiecinieku ir maz, un viņu ar katru gadu paliks aizvien mazāk. Tomēr Latvijā ir liels skaits vecākā gadagājuma ļaužu, kuriem nav nekādu atmiņu par Latvijas pirmo neatkarības laiku. No tiem visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas ir vecāki par 84 gadiem, 9,5 tūkstoši ir dzimuši Krievijā, bet aptuveni 3000 Baltkrievijā. Šīs ir vairāk nekā 50 gadu ilgās padomju okupācijas sekas.
Paliek aizvien mazāk ļaužu, kam var pajautāt: “Kā tas bija? Kas notika?” Kā tas varēja tā atgadīties, ka vienā saulainā vasaras dienā neatkarīgā valstī ienāk svešas, agresīvas valsts karaspēks un sāk izrīkot, kāda turpmāk būs valsts iekārta, kas būs tās vadītāji, pievieno tās teritoriju savai valstij un tūlīt sāk arī represijas - nogalina militārpersonas, aizsargus, inteliģenci. Ministru prezidents Kārlis Ulmanis un valdība izlēma militāri nepretoties, baidoties no lielas asinsizliešanas.
Viņš palika savā vietā, visi palika savās vietās, bet no asinīm tas nepaglāba. Līdz okupācijai Latvijas plašsaziņas līdzekļi par PSRS runāja vai nu neko, vai kā par draudzīgu valsti - gluži kā par mironi. Taču izrādījās, ka mironis kustas un dara ļaunus darbus. Daudzi cilvēki nezināja, kas patiesībā ir PSRS, tāpēc nekur nebēga. Pat ar interesi skatījās, kas tālāk notiks. Tagad ir viegli skatīties uz viņu naivumu, jo zinām, kas pēc tam notika.
Padomju okupācija, pēc tam karš un vācu okupācija, pēc tam “atbrīvošana” no vācu okupācijas jeb atkārtota okupācija latviešu tautai nodarīja milzu postu. 1940. gadā Latvijā bija nepilni 1,9 miljoni iedzīvotāju, bet kara gados, kā aplēsis vēsturnieks Kārlis Kangeris, tā zaudēja 20-25% iedzīvotāju. Cilvēki gāja bojā, kļuva par bēgļiem vai nepiedzima... 1950. gadā Latvijas iedzīvotāju skaits jau bija 1,94 miljoni! Ap 1990. gadu iedzīvotāju kopskaits sasniedza jau 2,7 miljonus, jo Latvijā bija iebraucis liels migrantu skaits no citām PSRS republikām. Kopš tā laika iedzīvotāju skaits ir samazinājies un pašlaik, 2022. gada maijā, pēc CSP datiem, Latvijā dzīvoja tikai 1,886 miljoni iedzīvotāju, mazāk nekā 1940. gadā.
Lielākais posts, ko nodarīja padomju okupācija, bija tas, ka nebija brīvības - komunistiskā ideoloģija bija atbaidoši melīga, liekulīga, smacējoša. Tā atņēma cilvēkiem uzņēmējdarbības garu, un šobaltdien latviešiem tā vēl pietrūkst.
Vēsture ir apmetusi astoņu dekāžu loku un atgriežas jaunā veidolā.
2022. gadā var saskatīt līdzību ar 1940. gadu. Kopš Krievija 24. februārī iebruka neatkarīgā Ukrainā un turpina bombardēt, nogalināt, izvarot un laupīt.
Varbūt latvieši ir pārāk daudz nodarbojas ar rētu uzplēšanu, mūžīgi ar asarām acīs atminoties, ka bijuši okupēti, tomēr tādi datumi kā 17. jūnijs ir jāatceras. No vēstures jāmācās. Citādi vēsture var atkārtoties ne tikai kā farss, bet arī kā neiedomājama traģēdija.
