13. Saeimā partiju apvienību “Attīstībai/Par!” pārstāvis Juris Pūce atgaiņājās no Ārvalstu investoru padomes Latvijā (FICIL) pārmetumiem par darbaspēka trūkumu ar padomu, ka iespējams taču dabūt darbā viesstrādniekus, kuru ierašanos legalizējusi Polija.
FICIL bija nolīgusi Rīgas Ekonomikas augstskolas profesoru Arni Sauku ārvalstu uzņēmēju aptaujāšanai un tagad publiskoja aptaujas rezultātus, lūdzot tos komentēt četru valdošo partiju un triju opozīcijas partiju pārstāvjus. Gandrīz pusi no šādam pasākumam atvēlētā laika aizņēma sarunas par to, vai vispār un kādā veidā būtu iespējams ielaist Latvijā pietiekamu daudzumu viesstrādnieku. Pasākums bija pakārtots šogad notiekošajām 14. Saeimas vēlēšanām. No vienas puses, FICIL riskēja dot tribīni politiķiem, kuru priekšvēlēšanu arsenālā ir solījumi nekādus viesstrādniekus Latvijā neielaist un tādējādi piespiest uzņēmējus maksāt lielākas algas šo politiķu vēlētājiem. No otras puses, FICIL diskusijai vajadzēja novest līdz secinājumam, ka šādi solījumi nav ticami. To izpildes reālās sekas būs uzņēmējdarbības kopapjoma samazināšanās. Tas nozīmē, pirmkārt, zemākas, nevis augstākas algas un, otrkārt, pamanāmi mazāku nodokļu ievākumu, ko valsts vismaz teorētiski varētu izmantot iedzīvotāju labklājības celšanai ar pabalstiem, ar subsīdijām un dotācijām, ar finansējumu medicīnai un izglītībai, ar koplietošanas objektu celšanu, ierīkošanu, atvēršanu. Uz to visu var raudzīties arī vienkāršāk, ka uzņēmēji meklēja viesstrādnieku ielaišanai labvēlīgus politiskos spēkus un konkrētus politiķus, kuriem palīdzēt cīņā par varu gan pirms Saeimas vēlēšanām, gan tālākajās sarunās par nākamās valdošas koalīcijas izveidošanu.
Vakardienas (13. jūnija) sarunas atkārtoja vārds vārdā to pašu, kas jau bija dzirdēts pirms 13. Saeimas vēlēšanām. Arī toreiz bija diskusijas, kurās vieni uzstājās ar iespējami skaļiem solījumiem nekādus viestrādniekus neielaist, bet otri daudz nesaistošākā formā apņēmās izveidot spraugas viesstrādnieku ielaišanai. Uz 14. Saeimas vēlēšanām abi grupējumi atskaitās par to, ka savus solījumus turējuši.
Uzturēt spēkā Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”- “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” solījumu nekādus viesstrādniekus Latvijā neielaist uz FICIL pasākumu bija atsūtīts nupat kā par Ekonomika ministrijas parlamentāro sekretāru ieceltas Andris Čuda. Par viņu vēl jātiek skaidrībā, ciktāl viņš tiešām nesaprot, bet ciktāl tēlo, ka nesaprot, ko runā.
A. Čuda paziņoja, ka visas demogrāfiskās problēmas Latvijā tikšot atrisinātas ar dzimstības pieaugumu, ko nodrošināšot valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem, kādu jau noorganizējusi un vēl noorganizēs tieši viņa pārstāvētā partija. Tādas runas par viņa pārstāvētās partijas izšķirošo lomu dzimstības palielināšanā ir apvēršamas par viņa partijas vainu dzimstības samazinājumā no 19 314 jaundzimušajiem tagadējās Saeimas ievēlēšanas 2018. gadā līdz 17 420 jaundzimušajiem pagājušajā gadā ar tendenci uz vēl zemāku dzimstību šajā gadā.
Vēl jo vairāk A. Čudu no realitātes distancē fakts, ka dzimstībai Latvijā nav vispār nekāda sakara ar uzņēmēju prasību izpildi vai ignorēšanu. Ne 13., ne 14. Saeimas laikā dzimušie bērni ne fiziski, ne juridiski nevarēs sākt strādāt tajā laikā, kamēr uzņēmumus vadīs tie cilvēki, kuri sniedza atbildes FICIL aptaujā. Ja pērn būtu piedzimuši nevis 17,4 tūkstoši, bet divreiz vairāk vai 10 reižu vairāk bērnu, tas nekādi neietekmētu darbinieku pieejamību šogad, nākamgad utt.; tehniski ņemot, uzņēmējiem būtu pat sliktāk, jo valsts mēģinātu no viņiem noplēst lielākus nodokļus, lai nodrošinātu bērniem kaut minimālu medicīnisko aprūpi un skolas solus.
Ar A. Čudu solidarizējās Konservatīvās partijas pārstāvis Reinis Znotiņš, runājot nevis par dzimstību, bet par izglītību, kuras ministriju vadīt deleģēta Konservatīvās partijas ministre. Viņš reklamēja valdības lēmumu pāriet uz latviešu mācību valodu Latvijas skolās tā, it kā šis lēmums būtu domāts izpildīšanai, nevis tikai 14. Saeimas priekšvēlēšanu plakāta papildināšanai. Solījums taču nenodrošinās, ka šāda apmācība sāksies 1. septembrī pirms Saeimas vēlēšanām un solījuma izpilde būs pārbaudāma. Nē, solījums ir tikai pabīdīt pāreju uz apmācību latviešu valodā pēc simts gadiem, ko tagadējā Krišjāņa Kariņa valdība bija jau sen apsolījusi, uz apmācību pēc 90 gadiem. Tas, protams, pārspīlējums, jo sākotnējā solījuma un tā saīsināšanas termiņi ir īsāki, bet tik un tā nepārskatāmi gari. Pārbaudāma solījuma nedošana ir viegli iztulkojama tā, ka solījumu nebūs iespējams izpildīt vispār, jo līdz šim - ne K. Kariņa valdības laikā, ne iepriekš - nav darīts nekas, lai Latvijas skolās ar krievu mācību valodu strādātu skolotāji ar kaut minimālam zināšanām latviešu valodā. Ja valsts nebija spējīga neko tādu panākt 30 gados, tad nepanāks arī ne trijos, ne 30 nākamajos gados. Uz šāda atzinuma balstās publikas pieprasījums neielaist Latvijā nākamās ļaužu porcijas, kurām iemācīt latviešu valodu latvieši ne spēj, ne grib.
Premjera partiju “Vienotību” pārstāvošais Ints Dālderis atkārtoja K. Kariņa vārdiskos manevrus, pasakot daudz vārdu, pārsvarā svešvārdu, kuri virkne nenozīmē neko.
Pēc būtības uzņēmējiem atbildēja “Attīstībai/Par!” pārstāvis Juris Pūce ar ieteikumu neskopoties un samaksāt poļiem par ārzemnieku noformēšanu darbā Latvijā. Runa, protams, ir par ārzemniekiem ārpus Eiropas Savienības. Poļi viņus iedabū savienībā un tās teritorijā nosūta komandējumā uz citu ES dalībvalsti Latviju. Viesstrādnieku ielaišanas vai neielaišanas uzskaite Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) esot tikai tāpēc, lai Nacionālā apvienība u.c. interesenti varētu atskaitīties par to, kā viņi stājušies ceļā viesstrādnieku plūdiem.
Vai J. Pūces apgalvojumi atbilst patiesībai? Pirmais iespaids tāds, ka atbilst. “PMLP neko par to nezina,” Neatkarīgajai atbildēja iestādes Personāla vadības un sabiedrisko attiecību departamenta direktore Zane Aumale. Vai tas nozīmē apstiprinājumu J. Pūces teiktajam? Z. Aumale turpināja, ka viņa arī to nezina, bet noskaidrošot un atbildēšot rakstiski.
Atbildēja PMLP sabiedrisko attiecību vadītāja Madara Puķe, ka “pārvalde izsniedz tiesības uz nodarbinātību tikai tām personām, kuras tiek uzaicinātas darbā uz Latvijā reģistrētiem uzņēmumiem. Šīs personas tiek uzskaitītas un iekļautas pārvaldes statistikā.” Uz to nākamais jautājums, “vai PMLP vispār saskaras ar ārzemniekiem no ne ES valstīm, kuriem darba atļaujas izsniegusi Polija un kuri, tātad, skaitās nodarbināti Polijas firmā, bet tai skaitās pasūtījums Latvijā”. “Nē, nesaskaras,” atbildēja M. Puķe īsi un - tā vismaz šķiet - skaidri.
