Ar vēja enerģētikas veicināšanu saistītā likumprojekta dzīšana cauri Saeimai steidzamības kārtā un sliktā nozīmē revolucionārais dokumenta saturs liek domāt, ka patiesībā aiz politiķu deklarētā mērķa aplaimot Latvijas tirgu ar zaļu, no Krievijas neatkarīgu elektrību slēpjas pasūtījums atdot 1000 megavatu kādiem partijām tuviem šeptmaņiem. Savukārt tos uzņēmumus, kuri līdzšinējā smagnējā kārtībā tuvojas IVN procedūras noslēgumam, atstāt ar garu degunu.
Likumprojekts “Likums par atviegloto kārtību vēja elektrostaciju būvniecībai enerģētiskās drošības un neatkarības veicināšanai” ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas lolojums. Tātad azartspēļu lobistu partijai “Attīstībai/Par!” piederīgs. Triecientempā izdzīts cauri valdībai, tas tagad steidzamības kārtā tuvojas noslēdzošajam lasījumam. Atlikušas trīs nedēļas, un nozare bažījas, ka tik īsā laikā to neizdosies nedz uzlabot, nedz arī nobremzēt.
Paradoksālā kārtā biedrība “Vēja enerģijas asociācija” nevis vēlas salikt likumā sev visādus labumus un privilēģijas, bet ņemt tās laukā. Pirmām kārtām jau saglabāt prasību lielajiem vēja parku projektiem veikt pilnu IVN - ietekmes uz vidi novērtējuma - procedūru, saglabāt arī iedzīvotājiem pilnvērtīgas sabiedriskās apspriešanas iespējas. IVN procedūras termiņus esot iespējams būtiski saīsināt jau esošā procesa ietvaros. Un vienīgais, kas nozarei patiešām esot vajadzīgs, ir atteikšanās no pēdējā zīmoga - prasības pēc pašvaldības akcepta, zaļās gaismas došanu vēja parku būvniecībai atstājot valsts institūciju pārziņā.
Nedēļas nogalē Valsts vides dienests rīkoja ekspertu diskusiju “Vide un pielāgošanās ekonomikas izaicinājumiem” par to, kā saglabāt dabu, ražojot vēja enerģiju. Kā vides prasības pielāgot vēja enerģētikas vajadzībām, vienlaikus neziedojot vides un dabas aizsardzības intereses. Saistībā ar Saeimā virzīto likumprojektu izveidojusies neparasta situācija, jo politiķi cenšas panākt daudz brīvāku regulējumu nekā nozarei objektīvi nepieciešams, un nozare faktiski bloķējas kopā ar vides institūcijām un organizācijām, lai nepieļautu likumprojekta apstiprināšanu tā pašreizējā izpildījumā.
Vēja nozarei ir patiesi briesmīga reputācija. Gan tādēļ, ka līdz šim celto elektrostaciju galvenais bizness bija OIK sūknēšana no valsts un iedzīvotāju makiem. Gan tādēļ, ka biznesa interešu vārdā attīstītāji bija gatavi, tēlaini izsakoties, iet pāri līķiem - tiesāties, uzpirkt, melot. Tagad subsidētā vēja biznesa ēra tuvojas noslēgumam. Taču, ja valsts atteiksies no prasības jaunajiem vēja projektiem veikt IVN procedūru un jaunie vēja parki tiks ierīkoti, nerēķinoties ar vides un iedzīvotāju interesēm, ilgtermiņā nozares reputācija atkal cietīs. Par to ir pārliecināts “Vēja enerģijas asociācijas” vadītājs Toms Nāburgs. Lai pārvarētu pašreizējo sabiedrības nepatiku un sekmētu nozares attīstību, jāatrisina divi jautājumu bloki. Pirmkārt, jārada tiešs ieguvums vietējām kopienām. Tas jau tiek iestrādāts Elektroenerģijas tirgus likumā, ka attīstītājiem būs jāmaksā zināma summa pašvaldībām, lai iedzīvotājiem kompensētu parka radīto ietekmi. Savukārt otrs bloks - lai pārliecinoši novērtētu ietekmi uz vidi, jāsaglabā pilnā IVN procedūra. Tā esot ilgtermiņa apdrošināšanas polise, ka sabiedrības satraukumam par atļauto vēja parku nav pamata. Visi riski izvērtēti. “Ja šis būs atrisināts un arī politiskie riski no pašvaldībām noņemti, pretestībai vairs nevajadzētu būt,” spriež vēja enerģijas lobists.
Savukārt, ja likumprojekts tiks apstiprināts, nepārdomāti atceļot visus pašreizējos ierobežojumus, tas pavērs iespēju kvalificēties kaut vai visām 1000 mērķa megavatstundām visādiem spekulantiem, starpniekiem un afēristiem, jo uz dažu nopirktu vides ekspertu atzinumu pamata tie varēs formāli kvalificēties un pievākt atvēlētās jaudas sev. Piemēram, apejot tādu cienījamu vēja enerģijas attīstītāju kā valsts uzņēmums “Latvenergo”. Un pēc tam tiem, kuri patiešām vēlas būvēt vēja parkus, vajadzēs par bargu naudu pirkt šīs dokumentu mapītes no starpniekiem. Ļoti iespējams, ka šie afēristi jau ir pieteikušies pie atslēgas politiķiem, tāpēc tiem sakāpis vējš galvās. To, ka šobrīd koalīcijas diktētais temps nozares politikas virzībā ir pārspīlēts un atteikšanās no IVN procedūras būtu stratēģiska kļūda, atzīst arī vides institūcijas un organizācijas: Valsts vides dienests, Dabas aizsardzības pārvalde, Vides konsultatīvā padome. Turklāt iecere atteikties no sabiedrības viedokļa apzināšanas var rezultēties ar tiesvedībām, kas galu galā tāpat bremzēs vēja enerģētikas ekspansiju valstī.
Vides ministrs Artūrs Toms Plešs vēja stabus sola teju rīt uz pusdienlaiku. Vides konsultatīvās padomes vadītājs Juris Jātnieks tikmēr vērtē, ka līdz pirmo turbīnu iegādei paies vismaz divi gadi. Tātad laiks ir un steigai nav pilnīgi nekāda pamata. Vēja parkiem būs ļoti tālejoša ietekme uz Latvijas dabu. Lielu platību atmežošana un nosusināšana būtiski mainīs hidroloģiju slapjajos biotopos. Monolītu mežu izzušana ietekmēs lāčus, lūšus, vilkus, melnos stārķus un sikspārņus. Latvijā ligzdo trešā daļa pasaules mazā ērgļa populācijas. Tāpēc vismaz aizsargājamās “Natura 2000” tīkla teritorijās un mikroliegumos vēja stabi nebūtu pieļaujami. Gudrāk būtu tos izvietot Zemgales lauksaimniecības zemēs, tādās vietās, kur ir jau esošs ceļu tīkls, no bioloģiskās daudzveidības viedokļa degradētās teritorijās, kūdras raktuvēs. Arī jūras atkrastē.
Atbildīgā ministrija šobrīd uzskata, ka, būtiski samazinot vēja parkiem izvirzāmās prasības, dabas un sabiedrības intereses vienalga tiks gana labi pasargātas. Vides institūcijas un arī pati vēja enerģētikas nozare ir pretējās domās.
Un tāpēc vien, ka “Attīstībai/Par!” triecientempā izdzīs cauri Saeimai draņķīgu likumu, neviena vējdzirnava pie apvāršņa agrāk neparādīsies, bet ticamāk pat, ka aizkavēsies.
