Lai kaut kā pārlaistu nākamo apkures sezonu, rīdzinieki tiek pamācīti pazemināt temperatūru mitekļos, adīt džemperus un šalles, izvākties no lieliem dzīvokļiem uz mazākiem, radiatorus aprīkot ar viedajām tehnoloģijām, bet, ja tāpat nesanāks savilkt galus, iet uz pašvaldību pēc pabalsta. Galvaspilsētas galvenais siltuma piegādātājs “Rīgas siltums” atzīst, ka nekādi paņēmieni nespēs ierobežot tirgus apetīti – vienalga, runa ir par šķeldu vai dabasgāzi.
Siltumenerģijas tarifu jeb maksu par centralizēto apkuri veido vairākas izdevumu pozīcijas: iekārtu remonts, siltumtīklu uzturēšana, pamatlīdzekļu nolietojums, darbinieku algas, bet pārliecinoši lielāko rēķina daļu veido kurināmā un pirktās siltumenerģijas izmaksas - šobrīd 83% no tarifa. Tas nozīmē, ka “Rīgas siltuma” un pašvaldības veiktajiem pasākumiem, kas vērsti uz apkures izmaksu kāpuma bremzēšanu, ir salīdzinoši niecīga ietekme. Turpretim kurināmā piegādātāju vēlmei nopelnīt ir ļoti liela ietekme, un Krievijas iebrukums Ukrainā tikai audzē viņu alkatību. Visiem ir vajadzīga sašķidrinātā gāze, visiem ir vajadzīga šķelda, un tirgus šobrīd ir eiforijā no gaidāmās peļņas. Tik lielā, ka, piemēram, vietējie šķeldas piegādātāji labprātāk samaksāja līgumsodu nekā turpināja pildīt savas ilgtermiņa līgumsaistības pret “Rīgas siltumu”. Var taču pārdot biržā, var pārdot ārzemēs. “Neatkarīgā” vaicāja “Rīgas siltuma” valdes priekšsēdētājam Normundam Talcim, vai ir kāda metode, lai ierobežotu tieši kurināmā piegādātāju peļņu. Diemžēl nē, šāda metode viņam nav zināma.
Šobrīd uzņēmums pa nelielām porcijām iepērk gāzi, pa mazām kravām iepērk šķeldu, cenšas diversificēt piegādātājus, vēro situāciju biržās. Pērnā gada peļņu iegulda trīs jaunās šķeldas krāsnīs. Eksperimentē ar saules paneļiem, siltumsūkņiem un ūdeņraža izmantošanu. Taču te jāmin vēl viens aspekts, kam ir ievērojami lielāka ietekme uz tarifu nekā pieminētajiem uzņēmuma centieniem bremzēt tarifa kāpumu. “Rīgas siltums” saražo vien 30% elektroenerģijas, pārējie 70% tiek pirkti, un lielākais piegādātājs ir valsts uzņēmums “Latvenergo” ar abām savām gāzes termoelektrocentrālēm. Šis faktors ierobežo “Rīgas siltuma” iespējas pāriet uz atjaunojamiem resursiem, jo “Latvenergo” savukārt elektrības ražošanai jākurina gāze un kaut kur jāliek siltums - vēlams, par maksimālo cenu.
Katrs komersants - arī valstij piederošs - primāri domā par peļņu, nevis siltumapgādi kā sabiedrībai vitāli nepieciešamu sociālo pakalpojumu.
“Rīgas siltums” grib nopirkt koka mizu šķeldu pēc iespējas lētāk, bet “Latvijas valsts meži” - pārdot pēc iespējas dārgāk. Arī sašķidrinātās gāzes tirgotāji vēlēsies nopelnīt uz ģeopolitiskā konflikta rēķina. Un, tā kā valdības spēkos nav ierobežot brīvo tirgu, visi kopā mēs maksāsim vairāk neatkarīgi no tā, vai siltums tiek iegūts mazā vai lielā krāsnī, un vienalga, kas tajā tiek dedzināts.
“Neatkarīgā” jau vēstīja, ka “Vairākās vietās Latvijā par krāna ūdeni un apkuri būs jāmaksā daudz dārgāk”. Un nu pamatīgu tarifa kāpumu piesaka arī “Rīgas siltums”. Vakar uzņēmums rīkoja preses konferenci ar vadības piedalīšanos, pieaicinot arī Rīgas domes pārstāvi. Jo pabalstu prasītāju skaits nākamsezon būs ļoti liels. Norēķināties par siltumu nespēs kādi 5-6% rīdzinieku. Bet varbūt arī vairāk - ja kurināmā tirgotāju apetīte un tarifs augs vēl straujāk par prognozēto. Pašlaik spēkā ir martā apstiprinātais siltumenerģijas tarifs: 74,08 EUR/MWh (eiro par megavatstundu). Izskatīšanai Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā ir iesniegts jaunais tarifu plāns, kam būtu jāstājas spēkā 1. augustā: 85,99 EUR/MWh. Taču arī šis tarifs būs tikai tāda iesildīšanās pirms īstās apkures sezonas.
Saskaņā ar uzņēmuma pašreizējām prognozēm, ziemā tarifs varētu sasniegt 155 EUR/MWh. Tas, protams, ar nosacījumu, ka tirgus apetīte augs kā pašlaik. Ko tas nozīmēs no centralizētās siltumapgādes atkarīgiem rīdziniekiem? Apkures izmaksu pieaugumu vismaz dubultā, bet ticamāk, ka vairāk. Ja šajā sezonā 50 kvadrātmetru lielā dzīvoklī apkure maksāja kādus 70 eiro, tad nākamsezon ar ļoti optimistiskām prognozēm, ja dabasgāzes cena neuzkāps virs 100 eiro, siltuma izmaksas šim dzīvoklim pieaugs līdz 145 eiro. Protams, izmaksas atkarīgas arī no citiem faktoriem - vai māja siltināta, vai radiatori aprīkoti ar termoregulatoru un alokatoru precīzai siltuma uzskaitei, vai iemītnieki ir ar mieru samazināt ierasto komforta līmenī un staigāt pa māju biezā džemperī. Uzņēmuma vadība pamāca, ka katrs temperatūras grāds rēķinu ietekmē par 5% un katra nenokurināta megavatstunda uzņēmumam ļauj samazināt no fosilās enerģijas iegūtā siltuma proporciju, kas valstij kopumā labi.
Rezumējot “Rīgas siltuma” vēstījumu 2021./2022. gada apkures sezonas noslēgumā, nākamā ziema visiem būs daudz dārgāka. Būs vairāk palīdzības lūdzēju un to, kam apkure par parādiem tiks atslēgta vispār. Grūtāk būs visiem, izņemot kurināmā šeptmaņus, tie varēs spekulēt biržās, pūst jaunus cenu burbuļus un peldēties naudā. Jo Ukrainā taču karš!
