Pāreja no Covid-19 uz Ukrainas kara sekām raida ļoti pretrunīgus impulsus tūristu uzņemšanas nozarei Latvijā.
Covid-19 ierobežojumu atcelšanu pirms 2022. gada tūrisma sezonas visa pasaule gaidīja un lielākā daļa pasaules arī sagaidīja. Toties neviens neparedzēja, ka Covid-19 vietu valstu vadītāju, mediju un ļoti daudzu mierīgo iedzīvotāju dienas kārtībā pārņems Krievijas uzbrukums Ukrainai, kura sekas izplatās kā cunami vilnis okeānā un apdraud arī tos, kam dzīvo it kā tālu no bīstamiem krastiem.
Tūrisma nozares statistika par 2022. gada pirmajiem mēnešiem modina optimismu. Lidosta “Rīga” ziņo, ka šā gada pirmajos četros mēnešos apkalpojusi 1,1 miljonu pasažieru, kas 6,8 reizes pārsniedz 2021. gada četru mēnešu rādītāju. Savukārt Centrālā statistikas pārvalde apkopojusi viesnīcu atskaites par šā gada 1. ceturksni un aprēķinājusi, ka tajās apkalpoti 276 400 ārvalstu un vietējo viesu, kas ir 2,1 reizi vairāk nekā 2021.gada pirmajā ceturksnī. Tai skaitā apkalpoti 113 000 ārvalstu viesu, kuru skaits pieckāršojies pret pagājušā gada 1. ceturksni. Statistiķi piebilst, ka iespēju robežās izņēmuši no šiem skaitļiem viesnīcās iemitinātos kara bēgļus no Ukrainas.
Uz labo ziņu fona par nozari atbildīgā Ekonomikas ministrija 13. maijā sarīkoja Latvijas Tūrisma konsultatīvās padomes izbraukuma sēdi Jūrmalā un dalījās ar tagadējā eksministra Jāņa Vitenberga iegūto pārliecību, “ka nozares komersanti ir gatavi meklēt un arī atrod jaunus darbības segmentus, rada jaunus tūrisma produktus, lai aktivizētu darbu un apkalpotu gan vietējos, gan ārvalstu tūristus”.
Par pozitīviem signāliem tūrisma apakšnozaru līmenī Neatkarīgā rakstīja 20. aprīlī, ka “Rīgai jāpārņem Pēterburgas kruīzu bizness”, jo ārzemju kruīzu kuģi boikotē Sanktpēterburgu un meklē sev jaunas piestāšanas vietas.
Aprīļa vidū Rīgas ostai uz šo sezonu bija pieteiktas 120 kruīza kuģu vizītes ar 130 tūkstošiem pasažieru. Pieteikto kuģu ienākšana Rīgas ostā ir sākusies (attēlā), bet to skaits nebūtiski koriģēts samazinājuma virzienā.
Pašlaik kruīza kuģu ienākšanas sarakstā ir 109 pozīcijas un kopējam šo kuģu pasažieru skaitam jāpārsniedz 100 tūkstoši. Kruīza kuģu neieiešana Sanktpēterburgā paziņota par šo gadu un tagad jau ļoti ticams, ka tā paliks spēkā arī nākamajā tūrisma sezonā. Tādā gadījumā kuģiem ir jāmeklē naktsmājas uz to laiku, ko iepriekš kuģi pavadīja ceļā uz Sanktpēterburgu vai no tās. Tāpēc kuģi biežāk nekā citus gadus paliks Rīgā pa nakti un daudzi ceļotāji varēs izkāpt Latvijas krastā divreiz. Cik lielā mērā Rīga un visa Latvija gatava uzturēt par sevi interesi, t.i., ar aizvien jauniem ēdināšanas un izklaidēšanas piedāvājumiem iztukšot naudas makus cilvēkiem, kuri mūsu krastā pavadīs nevis divas stundas, bet divas dienas?
Līdz Latvijai nonākušiem jūras pasažieriem iespējamo izklaižu piedāvājumu Neatkarīgajai atklāja kuģu apkalpošanas uzņēmuma “Riga Cruiseship Agencu” kruīzu speciālists Jānis Vilciņš. Izrādās, ka arī jūras ceļojumos doties gribošo un spējīgo ārzemnieku daudzums sarucis, bet atlikušie nebūt nav gatavi maksāt par savām izklaidēm tik, cik ceļojumu organizatoriem un tā ietvaros atsevišķo atrakciju sniedzējiem gribētos un pienāktos.
Tagad ostām nākas konkurēt par kuģiem ne tikai ar iebraukšanas maksu atlaidēm, kas neveido pašus lielākos izdevumus kruīza izdevumu tāmēs. Daudz vairāk kuģniecībām izmaksā dīzeļdegviela, kas jāiztērē, lai kuģis iebrauktu kādā ostā un izbrauktu atpakaļ uz kuģu ceļa. Jo kuģī pasažieru mazāk, jo vairāk katram no viņiem jāmaksā par degvielu. Tāpēc kuģniecības mēģina noturēt ceļotāju kopējos izdevumus viņu maksātspējas līmenī, meklējot ostas, kur kuģu pasažierus izklaidēs lētāk. Tas izslēdz tādu ekstrapasākumu kā ceļotāju vešanu ekskursijās uz vairākām dienām, kamēr kuģis stāv ostā. Pat 100 km tālu braucienu piedāvāt ir apšaubāmi, tāpēc Cēsu skaistums paliks jūras braucējiem nezināms. Reāli ir nokļūt Siguldā vai Rundālē, kur cenas par ieeju pilī paceltas ar pamatojumu, ka Luvrā taču esot vēl dārgāk. Tāpēc visticamāk, ka Rundālē daudz apmeklētāju nebūs. Toties Rīgā varbūt vēl ir iespējams izdomāt kārtējo ēdienu degustācijas vai maizes cepšanas piedāvājumu, kā arī palaist pa pilsētas kanālu vēl kādu kuģīti ar veciem ļaudīm, kuriem pa Vecrīgas bruģi paiet grūti.
Samazinātam pasažieru skaitam ir arī gaišā puse, ka Rīgai dots laiks pakāpeniski atgūt tūristu apkalpošanas jaudu, kas kovidgados zaudēta. J. Vilciņš teic, ka sākumā bijušas pat pārspīlētas bažas, vai atradīsies tūristu vadāšanai atbilstoši autobusi ar šoferiem un gidiem, ar remonta bāzi un apkopējiem. Nē, iznīcināta šī infrastruktūra Rīgā nav, taču tās jaudas pietrūktu, ja Rīgā piestātu ne vien liels, bet arī ar pasažieriem pilns kuģis. Līdzīgi sakāms par vietu skaitu Vecrīgas ēdinātavās, kas ne visas “izveseļojušās” pēc kovida.
Iztrūkumu ceļotāju skaitā Neatkarīgajai apliecināja arī Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore Santa Graikste.
Atsaukti esot 70% no viesnīcām pieteiktajiem ārzemnieku grupu ceļojumiem, jo viņiem tomēr neesot pārliecības, cik Latvijā ir vai nav droši. Viesnīcām atliek individuālie - tātad drosmīgākie - ceļotāji no ārzemēm un vietējie iedzīvotāji, kuri izmanto viesmīlības objektus kovidgados iekavēto pasākumu realizācijai.
Nākas paļauties uz to, ka kuģniecības pašlaik nepiedzīvo līdzīgu ceļotāju skaita zudumu kā Latvijas viesnīcas un tāpēc masveidā neatcels kuģošanu pa maršrutiem, kuros ietverta Rīga.
Var domāt dažādi, cik lielā mērā cilvēki tiešām pieņem Austrumeiropu un vispār Eiropu par bīstamu vietu. Varbūt viņi norāda uz karu Ukrainā, lai pieklājīgi atteiktos no ceļojuma kā liekiem izdevumiem. Pašlaik ne tikai Latvijā daudziem cilvēkiem nauda jāsāk taupīt, lai segtu ikdienas vajadzības.
