Aizsardzības ministrijas mājaslapā ievietots aicinājums valsts un pašvaldību institūcijām piedāvāt ēkas un objektus nojaukšanai ar spridzināšanas metodi. Bruņotajiem spēkiem ir vērā ņemama pieredze šādu darbu veikšanā, tāpēc Rīgas domei būtu vērts pieteikt kontrolētai spridzināšanai arī demontējamo objektu “Piemineklis Padomju armijas karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”.
“Lai valsts vai pašvaldību institūcija piedāvātu ēku/objektu nojaukšanu ar spridzināšanas metodi, ir nepieciešams nosūtīt NBS komandierim adresētu vēstuli uz adresi - Nacionālo bruņoto spēku apvienotais štābs, Krustabaznīcas iela 9, Rīga LV-1006, vai elektroniski uz Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba lietvedības biroja e-pastu: nafhqcws@mil.lv.” Latvijas armijas sapieru kontā ir jau daudzas uzspridzinātas savu laiku nokalpojušas būves - ūdenstorņi, daudzstāvu ēkas, skatu platformas.
12 sekundes un gatavs
Juridiski šo procedūru regulē 2015. gadā pieņemtie Ministru kabineta noteikumi “Kārtība, kādā Nacionālie bruņotie spēki tiek iesaistīti sprādzienbīstamu priekšmetu iznīcināšanā vai spridzināšanas darbu veikšanā sauszemes teritorijā miera laikā”. NBS un spridzināšanas pieprasītājs noslēdz rakstisku vienošanos par konkrētās būves nojaukšanu, kurā puses vienojas par darbības veikšanas laiku, drošības prasībām, sadarbību, un tālākais jau ir tehnikas jautājums. Arī šogad plānota divu objektu spridzināšana - Ventspils novada Ances pagasta Irbenē tiks demontēti divi bijušās padomju armijas bāzes objekti “Daudzstāvu tehniskā ēka” un “Skola”. Tātad armijai ir šāda veida spējas, un pašvaldības tās regulāri izmanto, lai atbrīvotos no vidi degradējošiem, bīstamiem vai kādu citu apsvērumu dēļ nevajadzīgiem objektiem. Arī Rīgā - Pārdaugavā, Uzvaras parkā - ir šāds lieks, nevajadzīgs un bīstams objekts, kas jādemontē, un spridzināšanas metode būtu gan tehniski iespējama, gan simboliski - tā labākā. Līdzīgi kā 1995. gadā 4. maijā par Krievijas Federācijas armijas aiziešanas simbolu kļuva Skrundas radiolokācijas stacijas “Darjal” uzspridzināšana. Spridzināja toreiz amerikāņi, tika izmantoti 360 kilogrami sprāgstvielu, izvietojot tās 430 punktos. Ēka sagruva 12 sekundēs. Tā vēsta Vikipēdija.
Lēni un dārgi vai ātri un lēti
Pāris dienas pēc 9. un 10. maija notikumiem galvaspilsētā Rīgas dome ir pieņēmusi lēmumu Nr. 1511 “Par objekta “Piemineklis Padomju armijas karavīriem - Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” demontāžu”. Tas uzdod Rīgas pieminekļu aģentūrai veikt visas nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu objekta nojaukšanu. Pagaidām nav skaidrības nedz par laiku, kādā uzdevums veicams, nedz arī veidu, kā veicama demontāža. Politiķi tik vien kā izteikuši dažādus pieņēmumus, ka sākt vajadzētu līdz gada beigām, ka demontāžas darbiem un būvgružu izvešanai nepieciešamā summa varētu sasniegt pat miljonu eiro, ka nojaukšana veicama pa mazam gabaliņam. Īsumā - ilgi, mokoši un dārgi. Spridzināšana būtu ātrāka un lētāka. Turklāt demontējamā memoriāla tuvumā nav dzīvojamo ēku un citu objektu, ko nojaukšana ar šādu metodi varētu negatīvi ietekmēt. Pašlaik Valsts policija tuvošanās liegumu objektam saistībā ar tā sabiedrisko bīstamību noteikusi līdz 31. augustam. Pēc šī datuma tam būtu jāpārtop demontējamā būvobjektā, lai sagatavotu spridzināšanai.
Karavīra goda lieta
Tā kā par turpmākajiem praktiskajiem soļiem pašlaik skaidrības nav, Aizsardzības ministrija armijas pakalpojumus tieši šī konkrētā objekta demontēšanai pagaidām nav piedāvājusi (vismaz publiski tas nav zināms) un šādu iespēju arī atsakās komentēt. Tajā pašā laikā nav šaubu, ka bruņotajos spēkos netrūkst karavīru, kas piedalīšanos ietekmīgākā okupācijas simbola likvidācijā uzskatītu par savu godu. “Neatkarīgajai” to atzīst arī atvaļinātais NBS majors, bijušais Zemessardzes inženiertehniskā bataljona komandieris Agris Purviņš. Tieši viņa vadībā 2007. gadā Latvijas armija sāka praktizēt bīstamu objektu demontāžu ar spridzināšanas metodi, tajā skaitā apdzīvotās vietās: “Tolaik, būdams inženiertehniskā bataljona komandieris, klusībā sapņoju, ka man tiktu dots uzdevums nogāzt arī okupekli. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mūsu bruņoto spēku inženieri ir spējīgi veikt šo demontāžas uzdevumu un to veiks ar lielāko prieku.
Nedrīkst armijai atņemt šo prieku un atdot būvnieku karteļiem! Armija to var izdarīt par velti un pāris dienās!”
Ja šis prieks un gods patiešām tiks uzticēts armijai, tehniski uzdevums, protams, būs izaicinošs, un gluži ar pāris dienām tur nebūs līdzēts. Memoriāla centrālais objekts, kas demontējams, ir dzelzsbetona stēla. Taču nekas nepaveicams tas nav. Protams, arī spridzināšanai ir jāizstrādā detalizēts projekts, taču principā darbi esot veicami šādā secībā:
1) Armijas spridzināšanas speciālisti kopā ar būvinženieriem sagatavo detalizētu spridzināšanas/demontāžas plānu (1-2 dienas).
2) Objekta sagatavošana spridzināšanai (2-4 dienas).
3) Spridzināšana (1diena).
Tātad aptuveni desmit dienās būtu jātiek galā. Agris Purviņš skaidro, ka, spridzinot kolonnu, jāievēro tie paši principi, kā gāžot koku: “Jāizveido ķīlis gāšanas virzienā. Šajā ķīlī armatūra ir pilnībā jāatbrīvo no betona. To var veikt ar speciālu tehniku vai ar vairākiem maziem sprādzieniem. Tas būtu sarežģītākais posms. Noslēdzošajā, spridzināšanas posmā taisītu divus sprādzienus ar nelielu laika atstarpi. Pirmais sprādziens ķīlī saspridzina armatūru un nākamais sprādziens - betonu aiz ķīļa (kā koku gāžot).”
Pēc stēlas krišanas teritorijas nokopšana jau būtu atkarīga no tālākās iecerētās rīcības ar Uzvaras laukumu. Tostarp jāizlemj arī, kā rīkoties ar bronzas skulptūrām. Zāģēt kopā vai novietot kādā tālā kapsētā prom no acīm. Stēlas betonu droši vien būs lietderīgi pārstrādāt šķembās, armatūru nododot metāllūžņu pārstrādē, lai atgūtu spridzināšanā ieguldītos līdzekļus. Taču te jāatgādina, ka nauda šajā projektā būs tā mazākā problēma. Burtiski pāris dienu laikā iedzīvotāji likvidējamā padomju objekta demontāžai ir saziedojuši ceturtdaļmiljonu eiro. Rīgas domei tikai atliek noformēt šī ziedojuma pieņemšanu un rakstīt NBS komandierim Leonīdam Kalniņam vēstuli: “Lūdzam ar spridzināšanas metodi demontēt objektu “Piemineklis Padomju armijas karavīriem - Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”.” To, kas 1997. gadā neizdevās radikālās organizācijas “Pērkoņkrusts” biedriem - noziedzīgā ceļā, tagad pavisam legāli varētu paveikt Nacionālie bruņotie spēki. Bum!
