Informatīvajā telpā izplatīts apšaubāms pētījums par Latvijas valsts robežsargu un Nacionālo bruņoto spēku karavīru it kā pieļautām zvērībām pret irākiešu migrantiem, kuri ilgstošā laika periodā centās iekļūt Eiropas Savienībā, noziedzīgā ceļā šķērsojot Baltkrievijas–Latvijas zaļo robežu. Spīdzināti ar elektrošoku, mērdēti mīnus 20 grādu salā, slīcināti ar galvu netīra ūdens spainī.
Tās drīzāk šķiet kādā Holivudas grāvējā saskatītas ainas, nevis reālā situācija, kāda vairākus mēnešus valdīja uz Latvijas robežas. “Neatkarīgā” to var apgalvot arī pēc personīgās pieredzes, jo tieši Ziemassvētkos divas diennaktis bija iespēja piedalīties Latvijas valsts robežas aizsardzībā, gūstot reālu priekšstatu par robežsargu darba nozīmību, robežas trauslumu un noziedzniekiem, kas cenšas ielauzties mūsu zemē. Medijiem atrašanās migrantu konfliktu zonā bija aizliegta, taču izņēmuma iespēju pavēra dienests Zemessardzē. Kopš ārkārtējās situācijas izsludināšanas pierobežas novados palīgā robežsargiem devās arī armija. Plašāk par to vēstījām publikācijā: “Ekskluzīvi no austrumu robežas: ir sliktāk nekā izskatās”.
Kopējais iespaids uz robežas bija diezgan žēlīgs. Fragmentārs pagaidu žogs no šķidriem dzeloņstieples rituļiem, patrulēšanai ierīkotā infrastruktūra zem katras kritikas, un migrantu spiediens teju visā robežas garumā. Nekāda nepamatota varmācība pret migrantiem tur netika piekopta, kur nu vēl spīdzināšana. Sekojot protokolam, robežjoslā aizturētajiem tika ļauts pārgulēt nakti apsildāmā teltī, piedāvāts ūdens, labierīcības, pat iespēja uzlādēt telefonus. Un nebija jau arī šie migranti kādi dzīves pabērni. Pamatā vīrieši spēka gados, kas pārvietojas pēc militāriem principiem organizētās vienībās, ar precīzi sadalītām lomām un funkcijām. Taču viens fakts toreiz publikācijā palika nepieminēts. Konkrētajā maiņā pārtvertie migranti piedāvāja pārdot informāciju par to, kā viņus spīdzinājuši baltkrievu robežsargi. Protams, informāciju par “baltkrievu zvērībām” neviens nepirka, un nākamajā rītā likumpārkāpēji tika nogādāti atpakaļ no kurienes nākuši - Baltkrievijā. Kā jau to paredz oficiāli apstiprināta migrantu atspiešanas taktika.
Sākoties Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, caur Baltkrieviju pludinātā nelegāļu straume uz Latvijas robežas izsīkusi. Šobrīd jau ir skaidrs, ka mākslīgi veidotā migrācijas krīze bija Krievijas kara uvertīra, kuras mērķis bija naidīgas attieksmes veidošana Eiropā pret gaidāmā Ukrainas kara bēgļiem. Tā izrādījās neveiksmīga, jo Eiropas sabiedrība māk atšķirt īstus kara bēgļus no viltvāržiem. Taču manipulācijas ap šo hibrīdoperāciju turpinās, un tagad tās dalībnieki vai cilvēki, kas par tādiem uzdodas, šķietami respektabli noformētā pētījumā liecina par mežonīgu varmācību un spīdzināšanu, ko piedzīvojuši uz Baltkrievijas-Latvijas robežas. Tikai spīdzinātāju loma tajā piešķirta jau Latvijas robežsargiem un karavīriem.
Pētījuma nosaukums “Ieslodzīti beztiesiskuma zonā: humānā krīze uz Latvijas-Baltkrievijas robežas".
Pētījuma autore ir Aleksandra Jolkina. Mājaslapā rakstīts, ka zinātņu doktora grādu ieguvusi Karalienes Marijas universitātē Londonā. Savukārt nav rakstīts, ka viņa ir izbijusi Latvijas žurnāliste un plašāku ievērību savulaik guva ar kāda valdības ministra pavedināšanas mēģinājumu žurnālistiska eksperimenta nolūkos. Tagad no tikumības pētījumiem viņa pievērsusies Eiropas Savienības pārvietošanās brīvību, migrācijas un patvēruma tiesību pētīšanai.
Pētījuma ietvaros doktore Jolkina attālināti intervējusi aptuveni trīsdesmit irākiešu un kurdu izcelsmes personu, kas pēc kāda no mēģinājumiem iekļūt Latvijā tika aizturētas humānu apsvērumu dēļ, ievietotas aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā Daugavpilī un vēlāk deportētas. Un tagad šīs personas stāsta par mežonīgu varmācību, ko it kā piedzīvojušas uz Latvijas robežas. Lūk, pašas pētnieces Jolkinas izceltā liecība, ko sniedzis kāds Ahmeds:
“Viņi izmantoja pret mani elektrošoku pa visu ķermeni. Viņi sita man pa mēli, līdz no mutes sāka tecēt asinis. Viņi sita man pa kaklu un intīmajām ķermeņa daļām. Es zaudēju samaņu un nokritu zemē. Pēc dažām sekundēm es atguvu samaņu, un trīs kaujinieki atkal sāka mani sist. Es gulēju uz zemes, viens sēdēja man virsū, otrs sita man ar kājām un rokām. Es kliedzu, nezināju, ko darīt, tas bija neprāts. Kāds no kareivjiem atkal sagrāba mani un trīsreiz iegrūda manu galvu spainī ar ūdeni. Es domāju, ka viņš mani grasās nogalināt. Pēc tam viņi aizveda mūs uz robežu un pavēlēja doties uz Baltkrieviju.”
Ko tad pētniece Jolkina no šīs un citām vardarbības ainām savā pētījumā secina? To, ka Latvijas varas iestāžu attieksme pret patvēruma meklētājiem no Vidējiem Austrumiem, kas Latvijas robežu šķērso no Baltkrievijas, krasi kontrastē ar neseno Latvijas valdības lēmumu atbalstīt vismaz 23 000 cilvēku, kuri valstī ierodas no kara skartās Ukrainas. Pētniecei šis kontrasts rada aizdomas, ka pērnvasar pieņemtais lēmums par ārkārtējās situācijas izsludināšanu pierobežā bija balstīts rasistiskos aizspriedumos.
Te vietā atgādināt, ka irākiešu migranti pamatā ir vīrieši spēka gados, Latvijā viņi centās iekļūt no valsts, kurā nekāda kara nav, Baltkrievijā ieradās ar tūristu vīzām, bet Latvijas zaļo robežu šķērsoja, lai tālāk dotos labākas dzīves meklējumos uz bagāto Rietumeiropu. Savukārt Ukrainas bēgļi lielākoties ir sievietes, bērni un sirmgalvji. Viņi ir šeit, lai patiešām pārlaistu karu.
Kas attiecas uz irākiešu apgalvojumiem par spīdzināšanu un vardarbību, pastāv ļoti liela iespēja, ka tie ir meli. Arī šis citāts no pētījuma:
“Es nekad neaizmirsīšu, ko Latvija mums nodarījusi. Latviešu kaujinieki apgājās ar mums sliktāk nekā DAESH.”
Ja jau noziedznieki bija gatavi tirgot baltkrievu robežsargus kompromitējošu informāciju, tad kāpēc netirgot tādu pašu nepatiesu informāciju par otru konfliktā iesaistīto pusi. Atbilstoši pētījuma mājaslapā norādītajai kārtībai, “Neatkarīgā” doktorei Jolkinai ir iesniegusi šādus jautājumus:
1) Vai jūs viņiem maksājāt?
2) Kas organizēja intervijas un atlasīja runātājus?
3) Kā novērtējat, vai intervējamie jums nemelo?
Gaidām atbildes.
Bez ievērības doktores Jolkinas pētījumu nav atstājusi arī Iekšlietu ministrija, kas ir galvenā atbildīgā par migrācijas krīzes novēršanu. Lūk, ko par to saka ministre Marija Golubeva:
“Lūdzu Valsts robežsardzei izvērtēt šajā pētījumā rakstīto tad, kad tas tika publicēts.
Robežsardze neatrada apstiprinājumu šeit izklāstītajiem faktiem.
Vēlos arī atzīmēt, ka tāda izturēšanās pret cilvēkiem nebūtu pieļaujama. Tā NAV valdības politika.”
Un arī Aizsardzības ministrija kategoriski noraida apsūdzības: “Spēka lietošana pret migrantiem no NBS puses nav iespējama, jo saskarsmes funkcijas ar migrantiem veic Valsts robežsardze, bet NBS karavīri un zemessargi veic atbalsta funkciju.”
Iespējams, ka Latvijas publiskajā telpā šāds pētījums vai apmelojumu kompilācija nemaz netiktu pamanīta, ja to sociālajos tīklos nule nebūtu pareklamējusi pētnieces Jolkinas kādreizējā darbabiedre Inga Spriņģe:
“Ja šāda prakse bijusi, tā jāizbeidz un vainīgie jāsoda. Ja šīs liecības meli, tad arī to ir svarīgi pateikt.” No iekšlietu un aizsardzības resora skaidrotā izriet, ka pētījums satur nepatiesas liecības. Izdomājumus, ko pētniece nekritiski izplata tālāk. Un tikpat svarīgi ir pieminēt pētījuma publiskošanas apstākļus. Laikā, kad Krievija iebrukusi Ukrainā un draud arī Latvijai, apsūdzot to nacisma atbalstīšanā, pētījums par rasismu Latvijas spēka struktūrās šķiet ļoti aizdomīga sakritība.
