Pārdesmit metrus no ASV vēstniecības žoga, bijušās Rīgas Mūzikas internātskolas zālienā, tup komunista Otomāra Oškalna biste. Rīgā ir pilns ar padomju pieminekļiem, kuru lietderība pilsētvidē ir ne mazāk apšaubāma kā “Piemineklim Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”.
Kādreizējā Rīgas Mūzikas internātskolā tagad saimnieko Rīgas Valdorfskola. Pagalma zālienā atrodas vairāki mazo tēlniecības formu darbi, kas te palikuši mantojumā no padomju laikiem. Bet tikai pie viena no tiem ir uzlikta plāksne. Par to parūpējies Aigars Snikus. Vecos laikos viņš mācījies internātskolā - līdz 8. klasei. Nesen sentimentālu jūtu vadīts atnācis izstaigāt skolas pagalmu, apskatīties, kā te klājas zālienā saliktajiem dižgariem - Ķempei, Baronam, mātes tēliem. Padomju laikā piemineklīšu bija vēl pulka vairāk, bet ar laiku izvazāti - protams, kā pirmie bronzas un metāla kalumi. Bet savs desmits vēl palicis, un to vidū arī vecais Otomārs Oškalns - sēž kā ķipis. Neviens cits nav iedomājies, ka brīvās Latvijas izglītības iestādē tam nebūtu īstā vieta. Tad nu tagad vismaz paskaidrojoša plāksne klāt pielikta, lai bērneļi zina, kādam ļaunam vīram viņi apkārt lēkā. Uz finiera dēlīša rakstīts: Otomārs Oškalns, padomju varas atbalstītājs - partizānu/teroristu vienības komandieris. Kādreiz Rīgā bija arī dzelzceļa stacija, nosaukta par godu šim padomju nopelniem bagātajam komunistam, bija arī tilts. Tagad tie pārdēvēti, bet biste palikusi. Pārskrējienā no viena skolas korpusu uz otru “Neatkarīgā” uzrunā kādu skolotāju. Bet ne viņa zinājusi, ka tas tur vīriņš naģenē ir nežēlīgs sarkanais partizāns, ne arī manījusi paskaidrojošo plāksni, kas nez no kurienes uzradusies.
“Neatkarīgā” pirms pāris gadiem no biedrības “Brāļu kapu komiteja” izprasīja to padomju pieminekļu SARAKSTU, kas nav saistīti ar apbedījumiem un tātad arī nebauda tik intensīvu aprūpi un aizsardzību no Krievijas Federācijas vēstniecības puses. Tos saskaldīt vai paslēpt no sabiedrības acīm kaut kur dziļi muzejos vai mežos ir daudz vienkāršāk. Sarakstā minēts vairāk nekā 300 dažādu padomju varas artefaktu - pieminekļi, piemiņas zīmes, akmeņi, plāksnes, betona veidojumi. Veltīti sarkanajai armijai, partizāniem, atsevišķām kara epizodēm, svarīgiem partijniekiem. Otomāra Oškalna biste Rīgā šajā sarakstā gan nav atrodama, taču galvaspilsētā reģistrēti 16 citi pieminekļi, un “Piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”, protams, ir tas redzamākais gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Vai naidīgai ideoloģijai celti pieminekļi tiek vai netiek demontēti, ir atkarīgs no valdības vai konkrētās pašvaldības politiskās gribas. Valdība kopumā tādu gribu līdz šim nav demonstrējusi. Toties nule to nodemonstrēja Ogres novada pašvaldība, demontējot akmeni, kas slavināja padomju armiju par Madlienas miesta atbrīvošanu no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Skuju taka Ogres novadā gaida arī citus padomju artefaktus, zem kuriem neatrodas sarkanarmiešu kauli. Krievijas Federācijas ārlietu resors uz pieminekļa demontāžu reaģēja ar dramatiskos toņos ieturētu oficiālās pārstāves Marijas Zaharovas paziņojumu. Principā tur viss kā parasti - esam sašutuši, kliedzošs gadījums, nacisma slavināšana utt. Ievērības cienīgākā rindkopa lasāma paziņojuma noslēgumā, pēc atsauces uz 1994. gada vienošanos par memoriālo būvju savstarpēju aprūpi:
“Acīmredzot šis mežonīgais, ne ar ko neattaisnojamais izgājiens radīs galēji negatīvu ietekmi uz visu Krievijas - Latvijas attiecību kompleksu, tostarp Latvijas memoriālo darbību Krievijas teritorijā.”
Principā tie ir draudi - mēs tagad tāpat izrīkosimies ar jūsu pieminekļiem. Taču no šiem draudiem nav diži ko baidīties, jo Latvijas pieminekļu Krievijā ir ļoti maz un Krievija arī līdz šim ir likusi visus iespējamos šķēršļus to aprūpei un jaunu piemiņas vietu veidošanai. Tātad, ja reiz Ogre jau tāpat ir nokaitinājusi Krieviju, vairs nav argumentu, kādēļ lai no zemes virsas vai vismaz publiskās ārtelpas Latvijas pašvaldībās nepazustu arī citi okupācijas režīma artefakti. Vai tas būtu Otomārs Oškalns Rīgas Valdorfskolas zālienā, vai “Piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”. Notiek karš, un karā kaut kādai pārprastai tolerancei nav vietas. Pagaidām gan Rīgas vadība nav devusi rīkojumu pārskatīt okupācijas režīma pieminekļu sarakstu. Rīgas Pieminekļu aģentūras direktors Gunārs Nāgels “Neatkarīgajai” stāsta, ka daži iedzīvotāju iesniegumi par dažiem pieminekļiem Rīgā ir saņemti, taču “tādā virzienā nekas nav darīts. Aģentūras darbs ir rūpēties par pieminekļiem, nevis tos uzstādīt vai nojaukt”. Taujāts par personisko viedokli, ko darīt ar padomju ideoloģisko mantojumu, Gunārs Nāgels pieļauj, ka tiem pieminekļiem varbūt nepieciešami kādi paskaidrojumi. Un tā par tiem paskaidrojumiem tiek runāts jau gadus desmit.
Oškalna bistei pie ASV vēstniecības tagad paskaidrojums pielikts, pateicoties viena rīdzinieka pilsoniskai iniciatīvai. Savukārt pie Pārdaugavas Rīgas dome izlikusi stendus ar Ukrainas kara ainām - lai visiem būtu skaidrs, kas tie par tādiem “atbrīvotājiem”. Ka gan toreiz sarkanā armija Latvijā, gan tagad Krievijas Federācijas Bruņotie spēki Ukrainā ir vienkārši okupanti. Protams, paskaidrojumi, tas ir labi - gan maza finiera plāksnīte, gan lielformāta fotogrāfijas. Galēji radikālajai politiskajai organizācija “Latvijas Krievu savienība” un citiem prokremliskajiem aktīvistiem tās jau tagad bojā garastāvokli un, domājams, vēl vairāk sabojās 9. maijā - Ukrainas kara upuru piemiņas dienā, kad Uzvaras parkā notiks tradicionālais sarkanās okupācijas armijas godināšanas pasākums ar ziedu nolikšanu un tam sekojošu nesaskaņotu pulcēšanos “Latvijas Krievu savienības” organizētajā “naktssardzē” krievu pasaules vienotības demonstrācijai.
30 un vairāk gadu pēc neatkarības atgūšanas Latvijā ir vairāk nekā 300 pieminekļu, kas godina padomju okupācijas varu, un tiek organizēti pasākumi, kas pulcē Kremļa politikas atbalstītājus.
