Turpinoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, NATO un tās dalībvalstu militārā ierēdniecība triecientempā sacer alianses jauno stratēģisko koncepciju, kas apstiprināma jūnija beigās Madridē. Valstu un līderu domas arī būtiskos aspektos teju katru dienu mainās, taču kopīga ir izpratne, ka Krieviju vairs nevar uztvert kā NATO draugu un labu sabiedroto. Latvija pieprasa vairāk!
“Neatkarīgā” jau vēstīja, ka “Uz papīra Krievija joprojām ir NATO sabiedrotā”. Arī pēc Krievijas pirmā iebrukuma Ukrainā un Krimas aneksijas 2014. gadā svarīgākais dokuments, kas regulē un pamato NATO rīcību konkrētā laika posmā, NATO stratēģiskā koncepcija, netika pārrakstīts. Spēkā esošajā koncepcijā teikts, ka “NATO un Krievijas sadarbībai ir stratēģiska nozīme, jo veicina kopīgu ieguldījumu miera, stabilitātes un drošības telpā. NATO nerada draudus Krievijai. Gluži pretēji: mēs gribam saredzēt patiesu stratēģisko partnerību starp NATO un Krieviju, un mēs attiecīgi rīkosimies, gaidot to pašu no Krievijas”. Tieši šī un citu līdzīgu teikumu dēļ alianses austrumu flanga valstīs valda zināma neuzticība NATO apsolījumiem un tiek pieprasīti arvien jauni apliecinājumi un pierādījumi gatavībai pildīt NATO līguma 5. pantu, kas simboliski vēsta - viens par visiem un visi par vienu. Jo Ukrainai taču NATO nepalīdz un arī netaisās palīdzēt. Jo vārdos - visi par vienu, bet, piemēram, Vācija un Ungārija tā ne pārāk. Tiesa, Ukraina nav NATO dalībvalsts, tomēr, kā formulē alianses galvenais runasvīrs, ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, “tuvs NATO partneris”. Un te arī slēpjas absurds, jo saskaņā ar esošo NATO stratēģisko koncepciju tuvs vai vēlams partneris ir arī Krievija. Un tas nu nekādi neatbilst nedz ģeopolitiskajai realitātei, nedz arī NATO austrumu flanga interesēm. Tāpēc ir tik svarīgi pieņemt jaunu NATO stratēģisko koncepciju, ierādot Krievijas Federācijai tajā objektīvo - ienaidnieka lomu. Un pēc tam šai koncepcijā iestrādātajai patiesībai pakārtojot NATO valstu aizsardzības plānus.
Kādas konkrēti ir Latvijas Republikas intereses attiecībā uz jaunās NATO stratēģiskās koncepcijas saturu, “Neatkarīgajai” skaidro Aizsardzības ministrija:
1) Fundamentāli uzlabota NATO atturēšana un aizsardzība visās jomās, sākot no noturības līdz kodolpolitikai.
Aizsardzības ministrijas ieskatā spēkā esošais NATO Stratēģiskais koncepts ir nepiemērots pašreizējai drošības videi un nākotnes draudu novēršanai. Lai uzlabotu NATO spēju nodrošināt kolektīvo aizsardzību, ir nepieciešams fundamentāli pilnveidot NATO atturēšanu un aizsardzību visās jomās, nostiprināt NATO frontes valstu militāro aizsardzību un palielināt visu dalībvalstu aizsardzības izdevumus.
2) NATO pieejas maiņa no priekšējās atturēšanas uz priekšējo aizsardzību.
Latvijas interesēs ir Stratēģiskajā koncepcijā skaidri norādīt, ka Krievijas atturēšanai ir nepieciešama NATO stratēģiskās filozofijas maiņa. NATO kolektīvai aizsardzībai jāvirzās prom no pieejas, kas balstīta uz minimālu militāro spēku klātbūtni frontes valstīs, kas uzbrukuma gadījumā tiktu atbalstīti ar vēlāk atsūtītiem papildspēkiem, uz pastāvīgu, spēcīgu priekšējo aizsardzību, kas iebrukuma gadījumā spētu no pirmās minūtes veikt ilgstošu, apjomīgu pilna spektra aizsardzību neatkarīgi no tā, cik ātri ierastos pirmie papildspēki.
3) Drošības realitātes un Krievijas kā ilgtermiņa drauda atzīšana. Neredzam jēgu vienpusējai NATO-Krievijas Padomes dibināšanas akta ievērošanai vai vienpusējai bruņojuma kontroles mēru ieviešanai, ja tiek ierobežota mūsu pašaizsardzība.
Neviens formulējums, kas raksturotu Krieviju kā partneri vai draugu no NATO valstu puses, nav pieņemams.
Krievija ir ilgtermiņa drauds - režīmam ir nemainīgas lielvaras ambīcijas un patstāvīga nepieciešamība saglabāt iekšpolitisko stabilitāti. Abi šie faktori motivē Krievijas vadību meklēt ārējus ienaidniekus un ar draudu vai atklāta militārā spēka pielietošanu censties ierobežot kaimiņvalstu politisko neatkarību un ekonomisko attīstību.”
NATO stratēģiskā koncepcija ir lielais ietvars, kas noteiks alianses turpmākos pamatuzdevumus, principus, vērtības un rīcību. Taču fonā notiekošā kara apstākļos ir arī virkne nekavējoties risināmu lietu. Un šāds ir Latvijas aizsardzības nozares sagatavotais pieprasījums Madrides samitam:
“1) Lēmums par kaujas spējīgu divīziju izveidi katrā Baltijas valstī ar kaujas atbalsta vienībām;
2) Lielāka ambīcija par sabiedroto spēku klātbūtni - no bataljona līmeņa (kā pašlaik paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas) uz brigādes līmeni;
3) Lēmums par kara materiālu krājumu izveidi Baltijas valstīs.
Katrā Baltijas valstī ir nepieciešama apjomīgāka NATO sabiedroto spēku klātbūtne, kā minimums palielinot to no bataljona līmeņa vienības, kā tas ir šobrīd, uz brigādes lieluma vienību, kas būtu pastiprinātas ar pretgaisa un pretraķešu aizsardzības sistēmām u.c. reģionā kritiski iztrūkstošām spējām. NATO dalībvalstīm ir jāturpina investēt aizsardzībā. Madrides NATO samits būs nozīmīgs brīdis, kad būs iespēja šīs ilgstoši pastāvošās problēmas risināt, un kopējie panākumi būs atkarīgi no pašu dalībvalstu nacionālās politiskās apņēmības.” Tā norāda Aizsardzības ministrija. Atsevišķu valstu politiskā apņēmība un izpratne par Krievijas Federāciju kā kopīgu apdraudējuma avotu aliansei jau atspoguļojas konkrētos darbos arī uz Latvijas zemes. 26. aprīlī Latvijā ieradušies Dānijas Karalisko bruņoto spēku 1. brigādes karavīri, demonstrējot Dānijas apņēmību sniegt ieguldījumu NATO austrumu flanga aizsardzībā. Dānijas parlaments atļāvis nosūtīt uz Latviju 1000 Dānijas karavīru. Viņi iekļausies mūsu Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes sastāvā.
