Turpinoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, pasaulē spēcīgākā militārā alianse stāv malā. Palīdzība Ukrainai izpaužas tikai vārdos, bet ne darbos, un simboliski to pamato spēkā esošā NATO stratēģiskā koncepcija, kas Krieviju joprojām uzlūko kā draugu un sabiedroto.
Spēkā esošā koncepcija tika pieņemta 2010. gadā dalībvalstu sanāksmē Lisabonā, un tajā tika runāts par NATO un Krievijas attiecībām visnotaļ pozitīvā gaismā, “redzot Krieviju kā NATO stratēģisko partneri dažādu apdraudējumu mazināšanā, piemēram, sadarbībā Eiropas teritorijas aizsardzībā no ballistisko raķešu uzbrukumiem”. Paradoksālā kārtā tieši Krievijas raķetes šobrīd ir lielākais Eiropas drauds un galvenais iemesls, kādēļ NATO neminstinoties atteica Ukrainas lūgumu aizvērt gaisa telpu virs karadarbības zonas.
Vienīgā NATO kā organizācijas palīdzība Ukrainai ir vārdi, vārdi, vārdi. Piemēram, šādi:
“NATO visapņēmīgākajā veidā nosoda Krievijas īstenoto pilna mēroga iebrukumu Ukrainā - neatkarīgā, miermīlīgā un demokrātiskā valstī un tuvā NATO partnerī. Ziemeļatlantijas savienība aicina prezidentu Putinu nekavējoties pārtraukt karu, izvest visus savus spēkus no Ukrainas bez jebkādiem nosacījumiem un ķerties pie reālas diplomātijas.” Savukārt vienā no saviem jaunākajiem paziņojumiem NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs Ukrainai sniegto palīdzību raksturo šādi: “NATO valstis daudz dara un ir apņēmības pilnas izdarīt vairāk tagad, kā arī vidējā termiņā un ilgtermiņa perspektīvā, lai palīdzētu varonīgajiem ukraiņiem aizstāvēt viņu mājas un viņu valsti un dotu pretsparu iebrukušajiem spēkiem.” Atslēgas vārds te ir NATO valstis, jo pati organizācija kā tāda šajā gadījumā ir rīkoties nespējīga. Neko citu kā aicināšanu un nosodīšanu visapņēmīgākajā veidā NATO stratēģiskā koncepcija neparedz.
Varētu teikt - tā jau tā , nepareizā koncepcija, bet tā netika pārrakstīta pēc pirmā Krievijas iebrukuma Ukrainā un Krimas aneksijas 2014. gadā. NATO palika atvērta sadarbībai ar Krieviju. Un šī koncepcija joprojām vēsta:
“NATO un Krievijas sadarbībai ir stratēģiska nozīme, jo veicina kopīgu ieguldījumu miera, stabilitātes un drošības telpā. NATO nerada draudus Krievijai. Gluži pretēji: mēs gribam saredzēt patiesu stratēģisko partnerību starp NATO un Krieviju, un mēs attiecīgi rīkosimies, gaidot to pašu no Krievijas.” Un ir vēl viens svarīgs dokuments, kas šobrīd juridiski Krieviju faktiski definē kā sadarbības partneri. Tas ir “Pamatakts par savstarpējām attiecībām, sadarbību un drošību starp Krievijas Federāciju un Ziemeļatlantijas līguma organizāciju”. Arī spēkā esošs. Tātad papīri un realitāte pašlaik radikāli atšķiras. Krievija ir reāls draudu avots un kā tāds arī būtu ierakstāms dokumentos. Tāds patiešām ir plāns.
Jūnija beigās Madridē notiks NATO dalībvalstu un valdību vadītāju sanāksme, kurā plānots pieņemt jauno stratēģisko koncepciju. Tajā tiks nosauktas drošības problēmas, ar ko pašlaik saskaras alianse, un formulēti politiskie un militārie uzdevumi, kas veicami, lai šīs problēmas risinātu. Būtiski, lai Krievija kā draudu avots tiktu definēta šajā dokumentā un tālāk jau bloka aizsardzības plānos tiktu pastiprināta aizsardzība austrumu flangā. Tajā skaitā Latvijā. NATO Eiropas spēku vadība pašlaik jau gatavo attiecīgu piedāvājumu. Kamēr publiski no NATO puses Krievijai tiek pausts visapņēmīgākais nosodījums, kuluāros šī apņēmība nebūt nav tik pārliecinoša. Daļa valstu ir arī piesardzīgas attiecībā uz Baltijas spēju stiprināšanu. Tajā skaitā arī ASV politiskajā elitē pastāv divas pretējas viedokļu grupas. Tāpēc nav brīnums, ka mūsu politiķi cenšas arvien uzturēt NATO apņēmību pārskatīt biedrošanos ar Krieviju. Piemēram, Latvijas valsts prezidents Egils Levits 8. martā pēc tikšanās ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu izplatīja paziņojumu, kura noslēgumā īpaši uzsvērta gaidāmās sanāksmes nozīme:
“Mēs pārrunājām arī gatavošanos nākamajam NATO samitam Madridē un jauno NATO stratēģisko koncepciju, kuru paredzēts tur apstiprināt.
Tai jāņem vērā jaunā realitāte - ka Krievija ir agresīva valsts.”
Un līdzīgi secinājumi arī no Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča puses pēc Bukarestes devītnieka valstu sanāksmes.
Pārrunājot gaidāmā NATO samita darba kārtību, tostarp nākamās NATO stratēģiskās koncepcijas apstiprināšanu un NATO ilgtermiņa atturēšanas un aizsardzības pasākumus, jo sevišķi NATO austrumu flangā, E. Rinkēvičs uzsvēra: “Spēcīga NATO kolektīvā aizsardzība joprojām ir izšķiroši svarīga, lai atturētu Krieviju no agresīvām darbībām mūsu reģionā. Madrides samitā gaidām konkrētus lēmumus un īstenojamus īstermiņa un ilgtermiņa mērķus, jo īpaši attiecībā uz aizsardzību un atturēšanu NATO austrumu flangā.” Attiecībā uz NATO stratēģisko koncepciju ministrs uzsvēra, ka Latvijai ir svarīgi, lai tā ir visaptveroša un lai stratēģiskā drošības vide tajā tiek atspoguļota atbilstoši reālajai drošības situācijai.
Lai nosodījums visapņēmīgākajā veidā nebūtu vienīgais NATO ierocis, ja Krievija iebruktu Baltijā.
