Latvijā ik gadu palielinās cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem skaits. 2020. gadā Latvijā kopumā bija 27 870 cilvēku ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem, kuriem bija noteikta invaliditāte. Salīdzinot ar citām iedzīvotāju grupām, tieši šiem cilvēkiem ir vismazākās iespējas iegūt algotu darbu.
Saeimas analītiskajā dienestā izstrādātajā pētījumā par personu ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātību Latvijā secināts, ka arī Covid-19 pandēmija ir palielinājusi dažādu garīgās veselības traucējumu attīstības risku. Tas nozīmē, ka arvien aktuālāki kļūs jautājumi, kā palīdzēt cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem iegūt vai saglabāt darbu.
Pēc Labklājības ministrijas datiem, 2020. gada nogalē Latvijā kopumā bija 27 870 personu ar invaliditāti, kurām funkcionālo traucējumu veids ir psihiskie un uzvedības traucējumi. Tomēr, kā norāda pētījuma autore, Saeimas Analītiskā dienesta pētniece Inta Krūmiņa, patiesais personu ar invaliditāti un šādu pamatdiagnozi skaits ir lielāks, ņemot vērā, ka statistikā nav iekļautas visas personas, kurām faktiski ir šis funkcionālā traucējuma veids.
Darbspējas vecumā ir 19 393 personas ar garīga rakstura traucējumiem. Vairākumam jeb 78 procentiem personu ar invaliditāti darbspējas vecumā piešķirta otrās invaliditātes grupa. Dati rāda, ka no visiem šiem cilvēkiem tikai neliela daļa - 15,4 procenti - strādā. No cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kuriem ir pirmās grupas invaliditāte, iespēja strādāt ir tikai 0,9 procentiem. Pētījuma autori norāda, ka
personas ar garīga rakstura traucējumiem ir viena no nelabvēlīgākajā situācijā esošām bezdarbnieku grupām, kuru iekļaušanai darba tirgū ir nepieciešams īpašs papildu atbalsts.
Salīdzinot ar citiem cilvēkiem ar invaliditāti, personām ar garīga rakstura traucējumiem ir zemākais nodarbinātības līmenis. Vislielākais nodarbinātības līmenis starp cilvēkiem ar invaliditāti ir personām ar kustību traucējumiem - 46 procenti, kas arī nav augsts līmenis, jo tikai katrs otrais cilvēks strādā. Līdzīgs nodarbinātības līmenis ir arī cilvēkiem ar redzes vai dzirdes traucējumiem.
Personu ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātība
Latvijā jāveido individuāla pielāgota atbalsta sistēma personām ar garīga rakstura traucējumiem, jo tā nav pietiekami pielāgota cilvēku individuālajām vajadzībām, secināts pētījumā. Cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem nav vienveidīga grupa, un to, kādu atbalstu cilvēkam vajag, nosaka daudzi un dažādi faktori, piemēram, veselības stāvoklis, vecums. Personu ar garīga rakstura traucējumiem darbspējas arī ir ļoti atšķirīgas. Pētniece Inta Krūmiņa arī norāda, ka cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem kā sabiedrības grupa ir viena no diskriminācijas riskiem visvairāk pakļautajām. Lai gan aizspriedumi par šo cilvēku darba spējām mazinās, tomēr problēma joprojām ir liela. Pētījumā norādīts, ka jāturpina sabiedrības informēšana par personu ar garīga rakstura traucējumiem specifiku.
Pētījumā secināts, ka, meklējot risinājumus, Latvijā galvenā vērība parasti tiek veltīta personām ar garīga rakstura traucējumiem darbspējas vecumā, tomēr pētnieki uzskata, ka ir nepieciešams veidot sistēmu, lai cilvēkus ar garīga rakstura traucējumiem jau kopš agras bērnības mērķtiecīgi virzītu uz darba tirgu. “Kopumā pastāv vairāki galvenie politikas instrumenti, kurus var izmantot personu ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātības veicināšanā, tās ir subsidētās darba vietas, kvotu sistēma, nodokļu atvieglojumi, specializētās darbnīcas, sociālā uzņēmējdarbība un atbalstītais darbs. Atšķiras tas, kā valstis kombinē šos instrumentus,” stāsta Inta Krūmiņa.
Pētnieki arī lielu uzmanību pievērsuši speciālās izglītības sistēmai, kurā ir jānovērš nepilnības, jo tā pašreiz nav vērsta uz to, lai izglītojamie pēc programmas apguves varētu strādāt. Vairākums pēc šīs profesionālās pamatizglītības iegūšanas nav spējīgas uzsākt darba gaitas, un mācību laikā apgūtās profesionālās prasmes netiek tālāk izmantotas. Arī tad, kad cilvēks pilngadīgā vecumā vēlas apgūt kādu profesiju, tas faktiski nav iespējams, īpaši personām, kurām garīga rakstura traucējumiem ir smagā formā, jo viņiem Sociālās integrācijas valsts aģentūrā nav pieejama neviena apmācību programma un nav arī plānots tādu ieviest.
Invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” vadītājs Ivars Balodis norāda, ka viena no problēmām, kas Latvijā arvien bijusi klupšanas akmens, ir tas, ka mums nav starpministriju sadarbības. “Nevajadzētu būt tā, ka bērni, ja viņi ir izglītības sistēmā sākumā, no tās pazūd, un rezultātā pazūd ne tikai no izglītības sistēmas, bet arī no darba tirgus. Mums vispār Latvijā joprojām nav skaidrības, kas ir iekļaujošā izglītība. Vēl pavisam nesen pedagogu seminārā skolotāji atklāti sacīja, ka baidās no šādām situācijām, ka šie bērni varētu mācīties vispārizglītojošās skolās un vai visi bērni var mācīties,” teica Ivars Balodis. Viņš uzskata, ka problēmas ir arī citās jomās, piemēram,
grupu dzīvokļi cilvēkiem ar invaliditāti tiek veidoti tādās vietās, kur desmit kilometru apkārtnē nav nekādas infrastruktūras un nav nekādu iespēju nokļūt darbā.
“Ir tāda kā drūma eksistence, nevis dzīve,” secināja “Apeirona” vadītājs. Viņš uzskata, ka viens no labākajiem veidiem, kā risināt darba problēmu cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, ir atbalstītais darbs.
Pētījumā savukārt norādīts, ka Latvijā atbalstītā darba sistēma ir vēl ļoti agrīnā attīstības stadijā. Pētnieki atzinīgi vērtē Labklājības ministrijas ieceri nodrošināt personām ar garīga rakstura traucējumiem darbaudzinātāja jeb mentora individualizētu pakalpojumu un cer, ka tas nepaliks tikai idejas līmenī vai neapstāsies brīdī, kad beigsies Eiropas Savienības finansējums.
Personu ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātība
Avots: Saeimas Analītiskais dienests pēc Labklājības ministrijas datiem
