Pašreiz Latvijā valdošas koalīcijas grupējumiem drīz vien būs vajadzīgs ne vienkāršs, bet atomkarš Ukrainā, ar ko pirms 14. Saeimas vēlēšanām taisnoties par Krišjāņa Kariņa valdības darbošanās rezultātiem.
K. Kariņa un vispār Latvijas dēļ Ukrainā netiktu rīkots nekāds karš, bet gūt labumu no šī kara arī Latvijā nevienam nav liegts. Staigājošs piemērs šādiem labuma guvējiem ir Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks. Neatkarīgā jau ir fiksējusi, cik dedzīgi viņš stāstīja pērnā gada 30. septembrī, ka inflācijas paātrinājumā “runa ir par procenta desmitdaļām”, un cik mierīgi atzina šā gada 14. martā, ka inflācijas “padsmit procentos diemžēl mēs ieslīdēsim”. Turklāt tagad viņam jau gatavs šablons, ar ko izskaidrot inflāciju arī tad, kad mēs “pārdesmit procentos ieslīdēsim”, “pārsimts procentos ieslīdēsim” utt. Jebkādi inflācijas rādītāji ir izskaidrojami pēc 14. martā lietotās formulas “jo ilgāk karš, jo plašākas sankcijas” ar uzsvaru uz vārdiem “jo ilgāks karš”. Jo ilgāks karš, jo labāk tam varēs piekabināt ne tikai sankcijas.
Valdībai karš vajadzīgs vairāk nekā centrālajai bankai, kam likums uzliek atbildību par cenu stabilitāti. Valdībai būs jātaisnojas ne vien par preču dārdzību, bet arī par to neesamību un to neesamības konsekvencēm. Piemēram, par to, ar kādiem nosacījumiem un vai vispār būs iespējams nodrošināt nākamo apkures sezonu Latvijā. Par zupas virtuvēm jau tagad vajag domāt vairāk nekā par iekšzemes kopprodukta pieaugumu, ko pieklājīgos vārdos nosauc par negatīvo pieaugumu.
Šajā reizē bažas par ļoti nepatīkamiem laikiem Latvijā formulētas, atsaucoties uz Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organisation for Economic Cooperation and Development, OECD) pārskatu par Latviju, ko 9. martā bija atvedis un prezentēja OECD ģenerālsekretārs Matiass Kormans (attēlā) ar svītu. “Īpaša diena mums šodien un īpašs prieks,” viņu sveica Latvijas ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs. Bet par ko J. Vitenbergam prieks, ja OECD visos salīdzinājumos ierindo Latviju pēdējā vai tai tuvās vietās starp visām OECD dalībvalstīm? Par to jebkurš var pārliecināties, atverot OECD pārskata saīsināto versiju Ekonomikas ministrijas mājaslapā. Turpat līdzās iespējams pieslēgties pārskata prezentācijas pasākumam un uzzināt, ka OECD veicis vēl citus salīdzinājumus, kuros Latvijas vietas nav labākas kā, piemēram, šeit:
Uz šādu pliķu saņemšanas publisko pasākumu bija ieradušies četri Latvijas valdības locekļi, kā J. Vitenbergs norādīja ar prieku un lepnumu. Vismaz trīs no viņiem - pats J. Vitenbergs, labklājības ministrs Gatis Eglīts un veselības ministrs Daniels Pavļuts - izmantoja izdevību, lai sacenstos par to, kurš no viņiem vislabāk pratīs pavēstīt M. Kormanam, ka tieši viņi jau sen domājuši tieši to, kas ierakstīts OECD pārskatā un ko pasākumā teica M. Kormans un viņa pavadones.
G. Eglīts pauda par “pazaudēto desmitgadi” no 2010. līdz 2020. gadam, kad banku kredītu kopsumma neauga, mājokļu celtniecība nenotika, reformas veselības aprūpē apstājās, investīcijas pētniecībā un attīstībā bija niecīgas. Pati G. Eglīša nonākšana valdošajā koalīcijā un nesen arī valdībā ir apliecinājums, ka viss bija tik slikti, kā viņš saka. Jā, izbrāķēja 13. Saeimas vēlētāji lielāko daļu no pagājušas desmitgades politiķu pulka un iebīdīja tajā daudz jaunu cilvēku, bet kas no tā uzlabojies?
D. Pavļuts steidzās pavēstīt, ka pēdējo triju gadu laikā medicīnā ja ne pilnā apmērā, tad tomēr “gandrīz” dubultotas darbinieku algas. Atstāsim atklātu jautājumu par to, cik daudz it kā mediķu algām piešķirtās naudas tik tiešām nonāk līdz mediķiem, nevis ierēdņiem Veselības ministrijā ar tās departamentiem un dienestiem, aģentūrām un centriem un tālāk ierēdņiem slimnīcās ar tās valdēm un padomēm, juristiem un rēķinvežiem. Kaut kādu algu pieaugumu pēdējos gados tik tiešām ir saņēmuši visi valsts kalpotāji arī tad, ja viņi nav ierēdņi.
Algu celšana valsts nodarbinātajiem cilvēkiem nav nekāda sensācija, bet prakse, uz kuras pamata Latvijas Republika pastāv kopš savas atjaunošanas. Jāpiekrīt, ka pēdējos gados algas tik tiešām celtas straujāk nekā daudzos citos laika posmos iepriekš, bet tas neliecina ne par valsts bagātības pieaugumu, ne par K. Kariņa dāsnumu. Vienkārši viņa valdība stājās pie darba 2019. gada janvārī, kad arī līdz Eiropas Savienības nomalei Latvijai bija atplūdusi nauda, ko ES centrā sāka drukāt 2015. gada pavasarī. Vēl pēc gada, t.i., 2020. gada sākumā ar kovidieganstu tika atcelti praktiski visi ierobežojumi ES dalībvalstu dzīvei uz parāda, kādi ES tika ieviesti pēc 2008. gada ekonomiskās krīzes. Tagad līdz Latvijai nonākusi arī inflācija, kas pēc definīcijas palielina cilvēku izdevumus straujāk, nekā aug viņu ieņēmumi.
Inflāciju mēdz saukt par nodokli trūcīgajiem, kas attiecas ne tikai uz indivīdiem. Saimnieciski vājāki uzņēmumu un valstis no inflācijas cieš vairāk nekā spēcīgāki uzņēmumi un valstis. Ciktāl taisnība OECD versijai par Latviju starp vājākajām OECD dalībvalstīm, tiktāl Latvija vairāk apdraudēta nekā spēcīgākas valstis.
Protams, iekļūšana OECD nozīmē, ka Latvija nav starp pašām nabadzīgākajām valstīm pasaulē. M. Kormans savu uzrunu nobeidza ar vārdiem “jūs esat labā stāvoklī, lai sāktu strukturālās reformas”. Ministri steidzās apgalvot, ka viņi šādas reformas jau veicot un turpmāk veikšot vēl vairāk, ātrāk un labāk, burts burtā ievērojot OECD rekomendācijas:
- Izmaiņas pensiju, veselības aprūpes un mājokļu jomā varētu ievērojami uzlabot dzīves apstākļus.
- Būtu jāpastiprina nesen ieviestie pasākumi cīņai pret nabadzību, it īpaši vecāka gadagājuma cilvēku vidū.
- Būtu lietderīgi paplašināt valsts apmaksāto veselības apdrošināšanas aptveri un samazināt maksimāli pieļaujamo izdevumu apmēru.
- Vadībai būtu jātiecas sniegt atbalstu sarežģītāku Latvijas produktu eksporta attīstībai, veicinot inovāciju, paaugstinot darba ņēmēju prasmes un uzlabojot uzņēmējdarbības vidi.
Reālais pielietojums šādiem ieteikumiem ir izmantot tos par katalogu 14. Saeimas priekšvēlēšanu solījumu darināšanai, ko noteikti arī darīs gan pašreizējās koalīcijas, gan Saeimas un ārpus tās palikušas opozīcijas partijas.
