2022. gada karš apliecina Neatkarīgās prognozi 2014. gada 20. oktobrī, ka “valdības tomēr izlūgsies no ECB aizdevumus un novilcinās reformas līdz brīdim, kad tās norisināsies pašas no sevis kara vai tam līdzīgā veidā”.
Toreizējam paredzējumam nav nekāda sakara ar astroloģiju vai ekstrasensu spējām. Krievija taču jau 2014. gada februārī bija atņēmusi Ukrainai Krimu un aprīlī uzbrukusi Ukrainai Doņeckas virzienā. Tomēr pilnīgā pārsteiguma efektu otrajā reizē Krievijai sasniegt neizdevās. Ukraina sāka pretoties, bet vairākas citas valstis centās apliecināt savu nozīmi Eiropā un pasaulē, uzmetoties par vidutājām miera sarunās. Līdz mieram jau toreiz sāktais karš starp Krieviju un Ukraini nenonāca, bet pamieri datēti ar 2014. gada 5. septembri un 2015. gada 12. februāri. Pirmo pamieru Krievija lauza 2015. gada janvārī, lai ar uzvarām karā panāktu tādus nākamo pamieru vai miera līgumu nosacījumus, kas tuvotos Ukrainas okupācijai apmēram tāpat, kā jau 1940. gadā Latvijas okupācija tika nomaskēta ar vairākiem līgumiem starp Latviju un PSRS. Tagad jau acīm redzams, ka nākamo uzbrukumu Ukrainai Krievija gatavoja kopš 2015. gada. Proti, mēģināja sakrāt tik lielu pārspēku pār Ukrainu, lai tā padotos līdzīgi kā Latvija 1940. gadā vai tiktu sakauta divu nedēļu laikā kā Polija 1939. gadā. Polijas gadījumā Krievija vadījās ne no sava, bet nacistiskās Vācijas piemēra. Tikpat skaidra kā Krievijas kara plāni ir kļuvusi arī to izgāšanās. Krievijas iespēju maksimums izrādās atkārtot Padomju Savienības 1939. gada uzbrukumu Somijai.
Jautājums ir par to, bija vai nebija novēršama tagad zināmā vēsturisko notikumu gaita līdz 28. dienai kopš Krievijas kārtējā uzbrukuma Ukrainai. Runa nav par to līmeni, kādā notikumi patiešām risinātos savādāk, ja Ukrainā par prezidentu netiktu ievēlēts Volodimirs Zelenskis vai ja galma apvērsumā jau iepriekš būtu novākts Krievijas diktators Vladimirs Putins. Runa ir par pasaules iespējām atrisināt savas problēmas bez kara neatkarīgi no tā, vai karš izceltos gadu ātrāk vai vēlāk, Ukrainā vai pavisam citā pasaules daļā, kā piemēru piesaucot pēdējos gados plaši atkārtotos pieņēmumus, ka Ķīna gatavojoties anektēt Taivānu.
Atbildes uz šo jautājumu tika meklētas 2014. gada oktobrī Rīgā, kur Latvijas Banka bija savākusi “Eiropas finanšu sistēmas zvaigznes”, kā Neatkarīgā konstatēja reportāžā no šī pasākuma.
Lai saprastu Latvijas Bankas iesaistīšanos īstenībā kara tēmas apriešanā, jāņem vērā kopš pagājuša gadsimta 60. gadiem dzirdēts atzinums, ka nekur citur pasaulē neesot tik lielas īstenticīgo jeb dogmatisko marksistu koncentrācijas, kā Starptautiskā Valūtas fonda birojā Vašingtonā.
Tālāk jāprecizē, ka marksismā slēpjas dažnedažādi slāņi, kuru aktualizācija pēdējos gados bija gan pieminekļu dauzīšana ASV, gan homoseksuālisma propaganda pa visu pasauli. Toties vēl joprojām lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju jābūt tuvam un saprotamam tam marksisma slānim, kurā dzīvo SVF. Proti, šai iedzīvotāju daļai taču nedeva pat pamatskolas beigšanas apliecības, ja pusaudzis nebija noskaitījis Kārlim Marksam piedēvētu formulu “ražošanas spēki nosaka ražošanas attiecības”. Tālākajās izglītības pakāpēs cilvēki varēja nonākt līdz secinājumam par karu kā ražošanas attiecību paveidu. Tāpēc 2014. gada rudenī Rīgā tik tiešām kompetenti cilvēki sprieda, vai iespējams attīstīt ražotājspēkus tā, lai tie nenovirzītu cilvēkus uz kārtējo pasaules karu.
Kroņa runu teikt pienācās toreizējam Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam. Viņš tad nu pauda paša sapulcināto cilvēku kopīgo nostāju, ka tikai un vienīgi reformas varētu kalpot par pamatu valstu finansēšanai, taču tūlīt pat atklājās, ka neviens nespēj pateikt, kas tās reformas tādas ir. Neatkarīgā toreiz ne vien atstāstīja, bet arī parādīja I. Rimšēviča savērpto vārdu virkni angļu valodā, kuras latviskojums tika saskaņots ar tās autoru. Tātad:
- “Strukturālās reformas nozīmē tādus pārveidojumus sistēmā, lai tā uzlabotu savas darbības rezultātus atbilstoši efektīvākiem laika, darba un naudas ieguldījumiem”. Pēc tam I. Rimšēvičs apliecināja Neatkarīgajai, ka nevar pateikt par reformām neko citu, kā jau no tribīnes pateicis un akcentējis ar savas runas tēžu attēliem. Pēdējais no šiem attēliem tagad pārcelts uz Neatkarīgo.
Smalki izsakoties, I. Rimšēviča piedāvātā definīcija reformas=labais ir variācija definīcijai 2=2, kādu loģikā sauc par tautoloģiju. No vienas puses, tā ir pati brīnišķīgākā definīcija - pati uzskatāmākā, pati pārliecinošākā utt.; ne velti loģikas zinātne arī šādas definīcijas izkopj jau tūkstošiem gadu. No otras puses, loģikā neiedīdītā tautas daļa šādu definēšanu sauc par muldēšanu (tikai par muldēšanu, pat nenojaušot ne par kādām definīcijām).
Tagad I. Rimšēvičs aizmuldējies līdz vairāku krimināllietu personāžam, par kuru joprojām nav saprotams, kāpēc tieši viņš izvēlēts par grēkāzi, kam jāizpērk zaglības, augstprātības vai muļķības grēki, ar kuriem visa Latvijas valdoša šķira sista ne mazāk kā I. Rimšēvičs.
Karš Ukrainā milzīgā apmērā apliecina to pašu, ko I. Rimšēviča izmešana no valsts barības siles Latvijā. Tātad silē trūkst barības, jo nevar taču neviens cilvēks pārtikt ne no bezskaidrās, ne no skaidrās naudas, ar kādu kādu, piemēram, Eiropas Centrālā banka (ECB) piegāž Eiropu kopš 2015. gada. Izrādījās, ka 2014. gadā Rīgā bija savākušies cilvēki, kuri zaudēja cīņā par varu ECB un tādējādi arī plašākā mērogā.
I. Rimšēvičs Latvijā nolikts bada maizē pārnestā nozīmē, bet Ukrainā jau noteikti ir cilvēki, kuru nāves tiešais iemesls bija pārtikas trūkums komplektā ar aukstumu vai ar ievainojumiem. Nav nepieciešami gari un plaši skaidrojumi par to, cik slikti sākuši dzīvot cilvēki, kam visa iedzīve sadedzināta, kas aizbēguši no valsts ar to, kas mugurā un rokās u.tml. Tagad tas jau attiecas uz miljoniem cilvēku, bet acīm redzami pārmetas uz cilvēkiem arī ārpus kara darbības zonas. Ar kuru katru mirkli aug likmes, kā Krievija vai nu tomēr spēs izlaupīt visu, kas Ukrainā vēl palicis, vai arī no Krievijas tiks izspiests maksimums, lai apmaksātu kara postu Ukrainā un plašāk arī to, ka Latvijā “mežonīgi kāpj cenas”, ja pārlasām to, ko Neatkarīgā rakstīja vakar.
Tik tiešam saprātīgo un 2014. gadā arī ietekmīgo cilvēku nespēja pateikt neko viņiem pašiem un citiem saprotamu par pareizo ekonomisko politiku ļāva uzmirdzēt Polijas ekonomiskā brīnuma virzītājam Lešekam Balcerovičam (Balcerowicz, 1947, attēlā) kaut ar negatīvu definīciju, ka reformas nav tik lielas nepatikšanas kā Otrais pasaules karš, kaut arī tās noteikti būs lielas nepatikšanas, ja vispār būs reformas. No 2014. gada pasākuma dalībnieku intelektuālās bezpalīdzības bija viegli paredzēt karu kā veidu, kas salāgos cilvēku prasības pēc labas dzīves ar to cilvēku skaitu, kuri tiešām dzīvos labi, kā arī vispār dzīvos vai vairs nedzīvos.
