Piecu gadu laikā Latvijas Republika un Zviedrijas Karaliste nav spējušas sarunu ceļā vienoties par “Nordea bank AB” Latvijas filiāles veikto noguldījumu garantijas sistēmas iemaksu piekritību. Eiropas Savienības Tiesā sākusies Latvijas rosināta tiesvedība. Lietas apstākļi, tās gaita un Latvijas pieprasītā summa netiek atklāta.
Ja ES Tiesa neinformētu sabiedrību par tajā ierosinātajām lietām, Latvijas un Zviedrijas tiesāšanās tā arī paliktu valdības kuluāros. Taču lieta ir pārāk svarīga, lai paliktu noklusēta, jo strīds ir par naudu, ko banku bojāejas gadījumā izmaksā noguldītājiem - tiem pašiem garantētajiem 100 000 eiro katram bankas kreditoram, kā to noteic Eiropas Savienības direktīva. Zviedri šo naudu Latvijas noguldījumu garantiju fondam nevēlas atdot. Vēlas paturēt sev. Kā Neatkarīgā jau vēstīja “Latvijas Republika iesūdzējusi tiesā Zviedrijas Karalisti”.
Tās bankas, par kuru ir strīds, vairs nav. 2017. gadā divām bankām - “Nordea” un “DNB” - apvienojoties zem zīmola “Luminor”, Zviedrijas kopuzņēmumam tika atstāti ne vien abu banku Latvijas filiāļu aktīvi, bet arī gada iemaksas noguldījumu garantiju sistēmā. Latvijas Republika ir vērsusies Eiropas Savienības Tiesā ar prasību, lai Zviedrijas Karaliste šo naudu atdod. No tiesas izplatītā teksta noprotams, ka strīds ir par “Nordea bank AB” Latvijas filiāles iemaksām viena gada termiņā un to piekritību - Zviedrijas vai Latvijas noguldījumu garantijas sistēmai. Fiziski nauda iemaksāta Zviedrijā, bet pēc bankas “Nordea” Latvijas filiāles pievienošanas “DNB Bankai”, kas bija Latvijas noguldījumu garantiju fonda dalībniece, tā bija jāpārskaita Latvijai. Taču zviedri kaut kā pamanījušies manipulēt ar pārskaitījuma termiņiem, un tagad uz to arī balsta savu pozīciju tiesā - Latvijai nauda nepienākoties, neraugoties uz to, ka banka strādājusi zem Latvijas karoga.
Neatkarīgā mēģināja ko vairāk noskaidrot par lietas apstākļiem, taču no Tieslietu ministrijas saņēma formālu atbildi, kurā tika citēts tas pats Eiropas Savienības tiesas paziņojums, kura saite tika nosūtīta preses dienestam: Prasība, kas celta 2021. gada 30. decembrī - Latvijas Republika/Zviedrijas Karaliste (Lieta C-822/21). Taču lielāku skaidrību ievieš Finanšu un kapitāla tirgus komisija. Zviedrijas Noguldījumu garantiju fonda reģistrā pēdējais veiktais Latvijas filiāles maksājums par pēdējiem 12 mēnešiem pirms pievienošanas “DNB Bankai” tika iegrāmatots neilgi pēc direktīvā noteiktā 12 mēnešu termiņa. Un, pamatojoties uz šo formālo neatbilstību, zviedri ignorē mērķi, kādēļ tāda direktīva noguldītāju aizsardzībai vispār sacerēta. Ja banka darbojas zem Latvijas karoga, tās noguldītājus sargā Latvijas valsts un Latvijas noguldījumu garantiju fonds. Turpinājumā plašāks skaidrojums, ko par Latvijas Republikas tiesvedību ar Zviedrijas Karaļvalsti sniedz Finanšu un kapitāla tirgus komisija. Konkrēta summa gan netiek atklāta, jo tai kaut kādu nezināmu apsvērumu dēļ piešķirts ierobežotas pieejamības informācijas statuss.
“Atbilstoši Noguldījumu garantiju direktīvas 14. panta trešajā daļā noteiktajam, ja kredītiestāde vairs nav noguldījumu garantiju fonda (NGF) dalībniece un pievienojas citai noguldījumu garantiju sistēmai, iemaksas, kas veiktas 12 mēnešos pirms dalības pārtraukšanas, pārved uz attiecīgo citu NGF.
2017. gadā Nordea bank AB Latvijas filiāle apvienojās ar AS DNB Banku. Darījuma rezultātā AS DNB Banka, kā Latvijas NGF dalībniecei, pieauga tās saistību un aktīvu apmērs un, atbilstoši Noguldījumu garantiju direktīvas prasībām, Zviedrijas NGF bija jāveic Nordea bank AB Latvijas filiāles pēdējo 12 mēnešu laikā aprēķināto un Zviedrijas NGF iemaksāto iemaksu pārskaitījums Finanšu un kapitāla tirgus komisijas pārvaldītajam NGF.
Zviedrijas NGF ieskatā saņemto iemaksu pārskaitīšana Latvijas NGF nav jāveic, jo faktiski bankas pēdējā iemaksu veikšana Zviedrijas NGF tika veikta neilgi pēc DGS direktīvā noteiktā 12 mēnešu termiņa. Zviedrijas NGF sniegtais pārskaitījuma atteikuma pamatojums ir balstīts uz Noguldījumu garantiju direktīvā noteikto 12 mēnešu periodu par kuru jāveic pārskaitījumu un apstākli, ka iemaksas formāli netika saņemtas noteiktajā 12 mēnešu termiņā un uzskata ka ir izpildījusi Noguldījumu garantiju direktīvā un tās nacionālajos normatīvajos aktos noteiktās prasības.
Finanšu un kapitāla tirgus komisijas viedoklis ir, ka Noguldījumu garantiju direktīvas normas būtu interpretējams tādējādi, ka tam NGF, par kura jauno dalībnieci kļūst kredītiestāde, būtu jāsaņem attiecīgās kredītiestādes iemaksas, kas tai tika aprēķinātas un iemaksātas par 12 mēnešu periodu neatkarīgi no tā, kad iemaksas tika faktiski veiktas, t.i., nozīme ir kredītiestādes iemaksu NGF aprēķina un pieprasījuma faktam, nevis faktam, kad pieprasītās iemaksas tika iegrāmatotas NGF grāmatvedības reģistrā.
Finanšu un kapitāla tirgus komisijas viedoklis ir, ka, piemērojot Noguldījumu garantiju direktīvas normas pēc būtības tās tiktu piemērotas efektīvi, sasniedzot Noguldījumu garantijas direktīvas izvirzīto mērķi - aizsargāt noguldītājus, finanšu stabilitāti, kā arī neatstāt negatīvu ietekmi uz noguldītāju uzticību.”
Tātad šobrīd varam secināt, ka Zviedrija tiesvedībā ar Latviju paļaujas uz formalitāti - ķeksīti grāmatvedības reģistrā. Un tieši tāpat notika arī iepriekšējā Latvijas un Zviedrijas strīdā - sagrieztā kuģa lietā - tūkstošgades mijā. “FeederChief” bija kuģis tikai uz papīra, ķeksītis. Realitātē Rīgas ostā bija pamests kuģa vraks - sapuvis, izrūsējis, ar lieliem caurumiem sānos. Tas apdraudēja kuģošanas drošību Vecmīlgrāvja kanālā, un tika sagriezts metāllūžņos. Bet Latvija Zviedrijai par šo lūzni samaksāja normāla kuģa cenu. Ķeksīša pēc.
